Tomēr meitenes spēkos bija tikai lūrēt uz līķi, kas tika aizvilkts prom, un ļauties nojausmai, ka notiekošajā slēpjas kas pagalam savāds.
ZAUDĒTAIS UN ATRASTAIS
Brands bija galīgi piedzēries.
Pēdējā laikā tā gadījās bieži.
Krāvēja darbs bija labākais, kādu viņam izdevis atrast, un pēc smagumu cilāšanas visas dienas garumā nudien gribējās veldzēt slāpes. Tā viņš pasāka ieraut un konstatēja, ka viņam tas itin labi padodas. Šķita, ka kaut ko viņš tomēr ir mantojis no sava tēva.
Karagājiens izrādījās varen veiksmīgs. Salinieki gozējās tik stingrā pārliecībā par Augstā karaļa aizstāvību, ka tika pārsteigti nesagatavoti, puse tiem piederošo kuģu tika sagrābti, otra puse - sadedzināti. Branda acu priekšā Getlandes kareivji Torlbijā no katras mājas logiem tika sagaidīti ar urravām un slavinājumiem, kad tie izkāpa dzimtajos krastos, apkrāvušies ar salaupīto. Viņš padzirdēja, ka Rauks ticis pie diviem vergiem, bet Sordāfs ieguvis sudraba aproci. Līdz viņam nonāca vēstis, ka Ūtils veco karali Stīru kailu izvilcis no apartamentiem, licis tam mesties ceļos un zvērēt pie Saules un Mēness nekad vairs nepacelt zobenu pret kādu getlandieti.
Vēsts par varonīgu rīcību vienmēr iet no mutes mutē, to iemūžina slavas dziesmās, un nekas tā nevairo kaunu par paša neveiksmēm kā citu panākumi.
Brands klīda cilpu cilpām pa dažādām ieliņām un starp dažādām mājām un kliedza pret debesīm. Kāds atsaucās. Iespējams, zvaigznes vai arī cilvēks, izliecies pa logu. Brandam bija vienalga. Viņš nezināja, kurp dodas. Šķita, ka viņam tas vairs nav svarīgi.
Viņš bija apjucis.
- Es uztraucos, - reiz sacīja Rīna.
- Pamēģini, kā ir, kad visi tavi sapņi tiek izpostīti, — viņš toreiz atcirta.
Ko gan Rīna varētu atbildēt...
Brands mēģināja atdot Rīnai dunci. - Man tas vairs nav vajadzīgs, un es arī neesmu to pelnījis.
- Es to izkalu tev, - māsa atbildēja. - Es ar tevi lepošos vienmēr, par spīti visam. — Nekas nespēja likt māsai raudāt, bet tobrīd viņas acīs sakāpa asaras, un tas sāpināja Brandu vairāk par visiem līdz šim saņemtajiem sitieniem, kādu nebija mazums.
Tā viņš palūdza Frīdi ifai kārtējo reizi piepildīt kausu. Vēl un vēlreiz. Un Frīdlifa sapurināja sirmos matus, skumstot par jaunības izšķiešanu, kas gan nenotika pirmoreiz. Kausu pildīšana bija viņas darbs.
Piedzēries Brands vismaz varēja izlikties, ka visā vainojami citi: Hūnans, Dzelksne, Rauks, Tēvs Jārvi, dievi, pat zvaigznes virs galvas un akmeņi zem kājām. Skaidrā prātā viņu mocīja apziņa, ka pats vainīgs pie savām neveiksmēm.
Tumsā Brands uzgrūdās sienai un gandrīz zaudēja pamatu zem kājām, niknums sakāpa galvā, un viņš ierēcās: - Es darīju labu! - Viņš atvēzēja dūri pret mūri un netrāpīja, kas izrādījās veiksme, bet ievēlās renstelē, ko par veiksmi vis nenosauksi.
Un tad vēmekļi plūda pār viņa rokām.
- Vai tu esi Brands?
- Reiz biju, - viņš atcirta un, sliedamies uz ceļiem, pamanīja viena vai varbūt divu cilvēku siluetu.
- Tas pats Brands, kurš mācīja cīnīties Batu Dzelksni?
Viņš nosprauslojās, to dzirdot, bet mutē sakāpa nelabums, un atkal bija jāvemj.
- Tad šis būs tev.
Auksts ūdens iešļācās Brandam sejā, viņš saniknojās, centās piecelties, bet paslīdēja un novēlās renstelē. Tukšs spainis aizripoja pa bruģi. Brands atgrūda slapjās pinkas no acīm un luktura mestajā gaismas strēlē ieraudzīja veca vīra seju, ko klāja grumbas un rievas, rētas un bārdas rugāji.
- Par to man vajadzētu tev iesist, vecais mērgli! -Brands iesaucās, bet centieni piecelties stāvus izrādījās tiešām bezjēdzīgi.
- Tad gan es sistu pretī, un sašķaidīta seja tavas nelaimes vis neatrisinātu. Es zinu. Pats esmu mēģinājis. -Vecais vīrs atspiedās pret ceļiem un pieliecās pie Branda.
- Dzelksne teica, ka tu biji labākais, ar kuru trenēties. Man gan tu nemaz neizskaties labs, puis.
- Laiks nav mani saudzējis.
- Laiks nekad nesaudzē. Cīnītājs nekad nepārstāj cīnīties. Vai tu sevi turēji par cīnītāju?
- Es tāds biju, - Brands atcirta.
Vecais vīrs pastiepa plato delnu. - Labs ir. Mani sauc Ralfs, un man padomā kāds tev domāts cīniņš.
Viņi bija pārveidojuši lukturu izgaismoto noliktavu treniņu laukumā, un pie vecajiem dēļiem piestiprinātas troses iezīmēja tā robežas. Skatītāju bija mazāk, nekā Brands tika radis, bet tie, kas bija sanākuši, lika nelabumam atkal sakāpt rīklē.
Uz kāda sola ar karalistes dārgumu krātuves spožo atslēgu uz krūtīm sēdēja Leitlina, Getlandes Zelta ķēniņiene. Viņai blakus manīja vīru, kurš reiz bija tās dēls un tagad — valdnieces maģistrs. Aiz Jārvi sēdēja četri vergi ar sudraba riņķiem ap kaklu - divi vareni inglieši ar smagiem cirvjiem aiz jostas un vēl skarbāku smīnu kā klintī iecirstajās sejās, un divas meitenes, līdzīgas kā viena valrieksta pusītes, ar bezgala garām bizēm, ko tās bija vairākkārt apvijušas sev ap roku.
Pret tālāko sienu, atslējusi vienu pēdu pret mūri un ar iešķībi ironisku smaidiņu uz lūpām, balstījās Branda visnevēlamākā sparinga partnere - Batu Dzelksne.
Dīvainā kārtā viņš priecājās, redzot šo seju, lai gan ilgas dzēruma stundas tika vainojis meiteni visās savās nelaimēs. Jau sen Brands nebija juties tik priecīgs. Ne jau tāpēc, ka Dzelksne viņam tik ļoti patiktu, bet gan tamdēļ, ka šis skuķis atgādināja laiku, kad viņš patika pats sev. Kad viņš redzēja savu nākotni un bija apmierināts ar to, ko tā solīja. Kad cerības plauka un pasaule šķita izaicinājumu pilna.
- Man jau likās, ka tu nekad neatnāksi. — Dzelksne iebīdīja roku vairoga siksnās un pacēla koka zobenu.
- Man likās, ka tevi nomētāja ar akmeņiem, - Brands atbildēja.
- Tāda iespēja joprojām ir itin reāla, - piebilda Tēvs Jārvi.
Ralfs pagrūda Brandu starp lāpstiņām, un tas aizstreipuļoja pa laukumu. - Ķeries pie lietas, puis!
Brands apzinājās, ka nav īpaši apķērīgs, un tobrīd viņa domas darbojās pavisam lēni, tomēr notiekošā būtību viņš aptvēra. Gandrīz taisni viņš nogāja līdz mācību ieročiem un izvēlējās zobenu un vairogu, skaidri zinot, ka ķēniņienes bezkaislīgais skatiens nepalaiž garām nevienu viņa kustību.
Dzelksne jau ieņēma savu vietu. — Uz tevi gan žēl skatīties, - viņa izmeta.
Brands pavērās lejup uz savu vēmekļiem piemirkušo un notraipīto kamzoli, un atlika vien atzīt: — Tā ja.
Dzelksnes smieklā uzrautā lūpa izpletās pilnvērtīgā smīnā. — Vai tad tu man vienmēr neteici, ka jau pēc pirmā karagājiena būsi bagāts vīrs?
Cik nežēlīgi... - Es nekur netiku.
- Par gļēvuli gan es tevi neturēju.
Vel nežēlīgāk. Dzelksne vienmēr prata sāpīgi iedzelt.
- Mani nepaņēma, — Brands norūca.
Dzelksne izplūda smieklos, bez šaubām, lai izrādītos ķēniņienes priekšā. Viņa nebeidza vien lepoties, cik ļoti apbrīno šo sievieti. — Es te stāvu, skaudības pārņemta, un gaidu tevi ierodamies, piepūtušos aiz lepnuma kā varoni, bet ieraugu tikai piedzērušos ubagu?
Brands sajuta saltu vilni pārskrējām pār ķermeni, tas aizskaloja dzērumu labāk, nekā tas būtu pa spēkam ledusaukstam ūdenim. Ubagojis viņš bija jau pārmēru, tas tiesa. Bet visvairāk sāpina tieši patiesība.
Dzelksne joprojām izrādīja savu apķērību. - Tu vienmēr biji muļķis. Manu vietu nozaga Hūnans; kā tev izdevās patriekt savējo?
Brandam gribētos pastāstīt Dzelksnei, kā viņš zaudēja savu vietu. Viņš gribētu to izkliegt meitenei sejā, bet vārdi nenāca pār lūpām, viņš rēca kā zvērs, aizvien skaļāk un skaļāk, līdz dunēja jau visa telpa. Krūtis dūca līdzi, lūpas bija atņirgtas, un zobi sakosti tik cieši, ka šķita, tie sadrups. Dzelksne blenza uz puisi pār sava vairoga malu tā, it kā viņš būtu sajucis prātā. Varbūt tā arī bija.