- Aiziet! - iesaucās Ralfs, un Brands metās virsū Dzelksnei, pasita viņas zobenu sānis un cirta tik stipri, ka skaidas no vairoga aizlidoja pa gaisu. Viņa ātri izlocījās, nāvīgi veikli kā parasti, un atbrīvoja vietu savam cirtienam, bet šoreiz viņš nekavējās.
Brands nopurināja pretinieces sitienu, tik tikko to sajutis, un aurodams spieda viņu neskatoties atkāpties. Vairogu kantis iegriezās viena otrā un gandrīz pacēla meiteni gaisā, tad viņa paklupa un ietriecās mūri. Dzelksne centās atbrīvot savu zobenu, bet Brands joprojām turēja to uz sava pleca kā piesietu un, satvēris viņas vairogu ar kreiso roku, norāva to zemē. Viņi atradās pārlieku tuvu viens otram, lai liktu lietā zobenus, tāpēc Brands aizsvieda savu mācību ieroci un metās meitenei virsū ar dūrēm, ieliekot katrā sitienā maksimālu vilšanos un niknumu, it kā Dzelksne iemiesotu sevī Hūnanu, Jārvi un visus tā dēvētos Branda draugus, kuri bija tik daudz ieguvuši, nedarot neko. Tie bija nozaguši viņa vietu, viņa nākotni.
Viņš trāpīja Dzelksnei pa sāniem un izdzirdēja vaidu, tad iesita vēlreiz, un meitene sāpēs saliecās, izvalbījusi acis. Viņš trāpīja vēlreiz, un Dzelksne kāsēdama un rīstīdamās smagi novēlās puisim pie kājām. Brands bija gluži vai gatavs sākt spārdīt pretinieci, kad Ralfs ar spēcīgo apakšdelmu satvēra viņu aiz kakla un pavilka nost.
— Šķiet, būs diezgan.
— Tā gan, — Brands nomurmināja un atslāba. - Vairāk nekā diezgan.
Viņš nopurināja vairogu no rokas un pēkšņi jutās satriekts par paša paveikto. Sajūta nebūt nelīdzinājās lepnumam, Brands līdz mielēm zināja, kā jūtas uzvarētais pēc šādas piekaušanas. Laikam taču viņš bija mantojis no sava tēva ko vairāk. Tobrīd jauneklim nemaz nešķita, ka viņš nostājies gaismas pusē. Nemaz ne.
Ķēniņiene Leitlina gari nopūtās un, kamēr Dzelksne kāsēja un siekalojās, pagriezās uz sava troņa. - Es nespēju sagaidīt, kad tu parādīsies.
Un tikai tad Brands pamanīja vēl vienu vērotāju, kas bija sakumpis kādā ēnas aizņemtā stūrī, ietinies visu nokrāsu pelēkā noskrandušā apmetnī. - Kā vienmēr, kad esmu visvairāk vajadzīga un vismazāk gaidīta. - No zemu nolaistās kapuces atskanēja sievietes balss ar īpatnu akcentu. - Vai izsalkusi.
— Vai jūs to redzējāt? - Jārvi jautāja.
— Man bija šāda apšaubāma privilēģija.
— Ko teiksiet?
— Viņa ir nožēlojama. Viens vienīgs pašlepnums un dusmas. Viņai pietrūkst pārliecības, pārmēru pietrūkst. Viņa neapzinās pati sevi. - Sieviete noņēma kapuci. Tā izrādījās melnādaina svešiniece ar izdēdējušu seju un īsā ezītī apcirptiem sirmiem matiem. Ar garo rādītājpirkstu viņa paurbināja degunu, nopētīja izvilkto saturu un aizmeta prom. - Tas skuķis ir dumjš kā celms. Vēl ļaunāk. Celmiem lielākoties pietiek goda nemanāmi satrūdēt, nevienu neaizvainojot.
— Es tepat vien esmu, - Dzelksnei izdevās izdvest, tupot uz visām četrām.
— Tieši tur, kur viņš tevi nolika. - Sieviete uzsmaidīja Brandam tik plati, ka šķita, viņas mutē ir pārāk daudz zobu. — Viņš gan man patīk - glīts un izmisis. Mana mīļākā kombinācija.
— Vai viņai var kā līdzēt? - Jārvi painteresējās.
— Līdzēt var vienmēr, tikai jāpieliek gana daudz pūļu. — Sieviete atbrīvojās no apmetņa. Viņas gaita bija pavisam savāda — tā it kā grozījās, raustījās un gorījās tikai sev dzirdamas melodijas ritmā. — Jautājums: cik daudz manu pūļu, ko es izšķiedīšu, uzlabojot šo nekam nederīgo skeletu, jūs būsiet ar mieru apmaksāt? Galu galā jūs jau esat man parādā. — Gara roka izvijās no sievietes tērpa, pirksti kaut ko turēja.
Tā izrādījās kaste aptuveni maza bērna galvas lielumā — tumša, kantaina un ideāla, ar vākā inkrustētu zeltītu rakstu. Brands pamanīja, ka nespēj atraut acis no kārbas. Bija jāsaņemas, lai nespertu soli uz priekšu un neaplūkotu to tuvāk. Arī Dzelksnes acis bija piekaltas kastei. Tāpat kā Ralfa un ķēniņienes vergu skatieni. Visi šķita vienlaikus apburti un nobijušies, kā ieraugot briesmīgu savainojumu. Neviens no viņiem, protams, neprata lasīt, tomēr nav jābūt maģistram, lai pazītu uz vāka rakstītos elfu burtus. Burtus, kas uzrakstīti vēl pirms Dieva sašķelšanas.
Tēvs Jārvi norija kamolu un ar vienīgo kroplās rokas pirkstu atvēra kārbu. Lai kāds būtu tās saturs, no kārbas plūda bāla gaisma. Tā izcēla vaibstus maģistra sejā, kad tas pārsteigumā pavēra muti; tā atspīdēja ķēniņienes Leitlinas ieplestajās acīs, lai gan vēl pirms mirkļa Brands nodomāja, ka šo sievieti nekas nespētu pārsteigt.
- Dievu dēļ, - viņa nočukstēja, - tas pieder tev.
Sieviete ekstravaganti paklanījās, un apmetņa mala
sacēla gaisā noliktavā izbārstītās skaidas. - Es sagādāju, ko esmu solījusi, mana viszeltītākā no ķēniņienēm.
- Tad jau tā joprojām darbojas?
- Vai iegriezt?
- Nē, — iejaucās Tēvs Jārvi. - Tai jāpagriežas tikai Dienvidu imperatores priekšā, ne agrāk.
- Vēl palicis jautājums par...
Neatraujot acis no kastes, Leitlina pasniedza pārlocītu papīra lapu. - Visi tavi parādi ir atlaisti.
- Tieši par to biju domājusi. — Melnādainā sieviete sarauca pieri, satvērusi dokumentu divos pirkstos. - Jau agrāk mani saukuši par raganu, bet burvestība nudien ir nepieciešama, lai pārvērstu šādu zelta daudzumu papīra lapā.
- Laiki mainās, - nomurmināja Tēvs Jārvi un aizcirta kārbas vāku, līdz ar to izdzēšot arī zeltaino gaismu. Tikai tad Brands pamanīja, ka aizturējis elpu, un ļāva gaisam lēnītēm izplūst no plaušām. - Sapulcini komandu, Ralf, tu jau zini, kādu.
- Cietākos vīrus, kā noprotu, - atsaucās vecais karavīrs.
- Airētājus un cīnītājus. Atstumtos un izmisušos. Vīrus, kas nesašļūk, redzot vai domājot par asinīm. Ceļš būs tāls, un likme nevar būt vēl augstāka. Man vajag vīrus, kam nav ko zaudēt.
- Tāda komanda man tīk vislabāk! - Melnādainā sieviete uzsita sev pa cisku. - Ņem mani kā pirmo! — Viņa izlīkumoja starp soliem un tuvojās Brandam. Uz īsu mirkli tās apmetnis pašķīrās, un puisis pamanīja iemirdzamies tēraudu. — Vai drīkst uzsaukt tev dzērienu, jaunais cilvēk?
- Man šķiet, ka tas puika jau gana piedzēries. - Ķēniņienes Leitlinas pelēkās acis bija piekaltas Brandam tāpat kā viņas četru kalpu skatieni, un Brands norija siekalas, piepeši sajutis smirdīgo muti izkalstam. - Lai gan mans pirmais vīrs dāvāja man divus dēlus, par ko būšu mūžam pateicīga, viņš arī dzēra par daudz. Tas līdz galam samaitā sliktu cilvēku. Un iznīcina labo.
- Es... esmu izlēmis mest mieru, manu ķēniņien, -Brands nočukstēja. Acumirklī viņš aptvēra, ka atgriešanās nebūs. Ne pie alus kausa, ne ubagošanas vai kuģu izkraušanas dokos.
Melnādainā sieviete piepūta vaigus no vilšanās, jau tuvodamās izejai. - Mūsdienās jaunie vairs nepazīst ambīciju.
Leitlina izlikās nedzirdam. — Tava cīnīšanās man atgādina kādu senu draugu.
- Pateicos...
- Nevajag. Man nācās viņu nogalināt. - Un Getlan-des ķēniņiene prom bija, vergi tai sekoja uz pēdām.
- Man jāsavāc komanda. - Ralfs satvēra Brandu zem rokas. - Un renstele pavisam droši jau noilgojusies pēc tevis...
- Gan iztiks bešā. - Ralfs bija spēcīgs, tomēr tam neizdevās izkustināt Brandu. Viņā atgriezās apjausma, ko nozīmē cīņa un uzvaras garša, un stiprāk nekā jebkad viņš juta nepieciešamību darīt labu. - Lai tev veicas, vecais, — viņš teica. — Tagad tev būs jāsavāc par vienu mazāk.