Ralfs nosprauslājās. — Tas tev nebūs pāris dienu ple-zīra brauciens, pat ne sirojums pa salām. Mūsu ceļš vedīs tālu augšup pa Dievišķo upi un lejup pa Aizliegto, pāri Augstajām korēm un dziļām ielejām. Mēs dodamies, lai uzrunātu Kaljivas princi. Lai panāktu audienci pie Dienvidu imperatores Galvenajā no pilsētām! Tādā ceļā gaida visdažādākās briesmas, pat ja nemeklē sabiedrotos cīņā pret pasaulē varenāko cilvēku. Mēs būsim ceļā mēnešiem ilgi. Ja vispār atgriezīsimies.
Brands pārdomāja sacīto. Skaidrs, ka bīstami, bet šāds ceļojums sniedz arī iespējas. Dievišķajā upē vīri izpelnījās slavu. Tās krastos vīri sapelnīja bagātību. - Vai jums vajadzīgs airu vīrs? — viņš piedāvājās. — Es protu airēt. Vai jums vajadzīgs krāvējs? Es varu cilāt smagumus. Vai jums vajadzīgi cīnītāji? — Brands pamāja uz Dzelksnes pusi, kurai bija izdevies piecelties kājās, tā taustīja sasistās ribas un sāpēs viebās. — Es protu cīnīties. Vai jums vajadzīgi tādi, kam nav ko zaudēt? Nemaz neskatieties tālāk.
Ralfs pavēra lūpas, bet Tēvs Jārvi ierunājās pirmais:
- Šis brauciens var izrādīties smags, tomēr mēs nogludināsim ceļu Miera tēvam. Mēs dodamies sabiedroto meklējumos. — Maģistrs viegli pamāja Brandam. — Mums varētu noderēt uz klāja kāds, kurš aizstāv nepieciešamību darīt labu. Iezīmē viņu, Ralf.
Vecais karavīrs pakasīja sirmo bārdu. - Tev, puis, būs viszemākā vieta. Vissmagākais darbs par visniecīgāko atlīdzību. Pie gala aira. - Viņš pamāja ar galvu uz Dzelksnes pusi. - Iepretī tam eksemplāram.
Dzelksne pavērās Brandā ar ilgu un smagu skatienu un nospļāvās, bet smaids puiša sejā iepletās vēl platāks. Viņš jau atkal saskatīja nākotnes izredzes, un tur redzamais rādījās tīkams. Lielisks salīdzinājumā ar kuģu izkraušanu dokos.
- Nespēju vien sagaidīt. - Brands paķēra marķieri no Ralfa rokas, maģistra dūja iespiedās tam sejā, un viņš to piespieda ar pirkstiem vēl ciešāk, pārvarot sāpes.
Šķita, ka Kara māte beigu beigās bija atradusi viņam jaunu komandu. Vai arī to izdarīja Miera tēvs.
II DIEVIŠĶIE UN ATSTUMTIE
PIRMĀ MACIBA
Slaiks un izsmalcināts kā dzinējsuns Dienvidvējš lepni šūpojās piekrastes viļņos, ticis pie jauniem airiem, svaigi pārkrāsots un pielādēts ar provīziju, un žilbinoši baltās maģistra dūjas rotāja tā priekšu un pakaļgalu. Tas bija neapstrīdami skaists kuģis. Kā radīts cēliem darbiem un varondziesmām.
>
Diemžēl jaunā apkalpe īsti neatbilda kuģa kalibram.
- Tie nu gan ir... - Dzelksnes mātei parasti izdevās skaisti izteikties, bet šoreiz pat viņai trūka vārdu.
- ... raiba kompānija.
- Es gan būtu tos nosaukusi par baisiem, - Dzelksne norūca.
Vienlīdz labi viņai patiktu apzīmējumi “izmisuši”, “pretīgi” un “sakapāti”. Visi trīs vārdi šķita atbilstoši nolādēto kompānijai, kas rāpās uz Dienvidvēja klāja un klīda pa piestātni, nesot maisus un mucas, mētājot troses, bakstoties un grūstoties, smejoties un izkliedzot draudus Tēva Jārvi vērīgā skatiena redzeslokā.
Tie bija cīnītāji, tomēr drīzāk bandīti nekā karavīri. Ļaudis ar daudzām rētām un niecīgiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vīri ar sapinkātu un sapītu, pēc neredzētas modes izdzītu bārdu un krāsotiem, asā ezītī apcirptiem matiem. Cilvēki noskrandušās drānās, kuru muskuļotās rokas, resnie kakli un bezjūtīgie pirksti mirdzēja iemainītajā zeltā un sudrabā, tā sludinot visai pasaulei, cik augstu tie vērtē paši sevi.
Dzelksne prātoja, cik milzīgu līķu kalnu tie varētu būt atstājuši aiz sevis, tomēr šo meiteni nevarēja tik viegli iebaidīt. īpaši ņemot vērā, ka viņai nebija izvēles. Dzelksne apsēdās uz savas lādes, kurā glabājās visa meitenes mantība un vaskadrānā ietīts vecais tēva zobens visam pa virsu. Viņa sataisīja drosmīgu seju, piegāja pie augumā lielākā vīra, kāds gadījās tuvumā, un uzsita pa roku.
- Es esmu Batu Dzelksne.
- Mani sauc Dodivuā. - Meitenes asajam, augšup vērstajam skatienam pavērās viena no lielākajām galvām, kādu bija nācies redzēt, — šī milzīgā mīklas pikuča viducī bija iespiesti sīki bērnišķīgi vaibsti, tie vīdēja tik augstu virs Dzelksnes galvas, ka šķita, to īpašnieks pakāpies uz kādas kastes. - Kāda nelaime tevi šurp atpūtusi, meitēn? — milzis jautāja balsī, kurā ieskanējās viegla traģika.
Dzelksnei gribētos atbildēt citādi, bet viņa atcirta:
- Es iešu jūrā kopā ar tevi.
Vīrietis sarauca pieri, un seja aizņēma vēl mazāku galvas daļu. - Pa Dievišķo upi līdz Kaljivai un vēl tālāk?
Meitene izslēja zodu ierastajā manierē. - Ja vien kuģis spēs panest tādu gaļas blāķi.
- Tā nu sanāk, ka līdzsvarosim, liekot uz soliem arī kādu sīku vienību. - No tik zemiska un cieta vīra kā Dodivuā mutes tas vēl bija maigi teikts. Vīrieša sarkanie mati nepakļāvīgi spurojās uz visām pusēm, un spoži zilajās, mikli mirdzošajās, tumšos dobumos iegrimušajās acīs vīdēja tik traks skatiens, kādu Dzelksne vēl nebija redzējusi. - Mans vārds ir Oda, Sašķeltās jūras krastos mani labi pazīst.
- Kādā sakarā?
- Visvisādā. - Oda pazibināja vilcisku dzeltenzobu smaidu, un meitene pamanīja, ka priekšpusē tie novīlēti ar rupju vīli. — Kaut nu ātrāk varētu doties jūrā kopā ar tevi.
- Vai ne?! - Dzelksne izspieda, kāpdamās atpakaļ, lai gan nemaz negribēja atkāpties, un paklupa pār kādu. Vīrietis atskatījās, kad meitene pagriezās, un, lai cik drosmīga izteiksme būtu sastingusi tās sejā, viņa parāvās nostāk. Milzīga rēta stiepās svešinieka sejā no acs kaktiņa, neglīti paraujot gaisā piesārtušu plakstu, aizķēra rugājiem apaugušo vaigu un šķērsoja abas lūpas. Visu vēl ļaunāku darīja atklāsme, kas pārņēma Dzelksni, ieraugot svešinieka garos, bizē sapītos matus, — viņi ies jūrā kopā ar vensterieti.
Svešais pavadīja viņas slikti slēpto pārbīli ar atbruņojošu tukšumu acīs, kas šķita vēl briesmīgāks par uzrēk-šanu, un lādzīgi stādījās priekšā: - Es esmu Fors.
Izvēle starp bravūrību un šļauganību Dzelksnei nozīmēja izvēles neesamību, viņa saņēmās un pajautāja: — Kā tu tiki pie tādas rētas?
- Kā tu tiki pie tādas rētas?
Dzelksne sarauca pieri. — Pie kādas rētas?
- Vai dievi deva tev šādu ģīmi? - vensterietis atcirta un atgriezās pie troses ritināšanas ar gandrīz nemanāmu smaidu uz lūpām.
- Lai Miera tēvs mūs pasargā, - nočiepstēja Dzelksnes māte un pasteidzās garām. - Baisi ir viņiem visatbilstošākais vārds.
- Pavisam drīz viņi jau baidīsies no manis, — Dzelksne noteica nešaubīgā cerībā, ka pietiek izteikt vēlēšanos skali, lai tā piepildītos.
- Vai tas ir jēdzīgi? — Dzelksnes māte vērās uz gludi noskūtu vīrieti ar sejā ietetovētām rūnām, kas vēstīja par tā paveiktajiem noziegumiem. Šis vīrs nervozi iesmējās, runājot ar izkāmējušu vīreli, kura rokas bija kā nosētas ar jēlām zvīņojošās ēdes brūcēm. - Vai ir jēdzīgi sargāties no šādiem ļaudīm?
- Prātīgāk sargāties nekā baidīties. - Tie bija viņas tēva vārdi, kam māte, kā ierasts, bija gatava.
- Vai dzīve piedāvā tikai šīs divas iespējas?
- Tās ir divas karotāja iespējas. - Ik reizi, pārmijot ar māti vairāk nekā desmit vārdus, Dzelksne nesaprotamā kārtā galu galā aizstāvēja nenosargājamas pozīcijas. Viņa zināja, kas sekos. Kāda jēga tik smagi cīnīties, lai kļūtu par karotāju, ja viss, ko vari iegūt, ir bailes? Bet māte, bāla un sabijusies, tikai aizvēra muti un uzkrāva meitas verdošajām dusmām vainas apziņas smagumu. Kā parasti.