- Tev ir visas iespējas doties atpakaļ uz mājām, — Dzelksne izmeta.
- Es gribu pavadīt savu bērnu tālā ceļā. Vai to tu nevari man atvēlēt? Tēvs Jārvi teica, ka jūs varētu būt prom gadu. - Mātes balss niknumā nodrebēja: - Ja jūs vispār pārnāksiet...
- Tikai bez baiļu, manas dūjiņas! - Dzelksne salēcās, jo kāda roka apvijās ap viņas pleciem. Savādā sieviete, kas pirms dažām dienām vēroja Dzelksnes un Branda divkauju, pabāza ar sirmo ezīti apaugušo galvu starp meitu un māti. - Jo viedais Tēvs Jārvi uzticējis jūsu meitas izglītošanu manām izveicīgajām rokām.
Dzelksnei nebija pat ienācis prātā, ka pašapziņa varētu nošļukt vēl zemāk, tomēr dieviem tas izrādījās pa spēkam. - Izglītošana?
Sieviete apskāva abas vēl ciešāk, viņas reibinošajā aromātā jaucās sviedri, smaržvielas, zālītes un čuras. - Tas nozīmē, ka es mācu un tu mācies.
- Un kas jūs... - Dzelksnes māte uzmeta skrandainajai sievietei satrauktu skatienu. — Nē... ar ko jūs nodarbojaties?
- Pēdējā laikā ar zagšanu. - Kad uzkaitētā nervozitāte sasniedza trauksmes līmeni, viņa starojoši piebilda:
- Bet es esmu arī pieredzējusi slepkava! Tāpat kā stūrmane, cīkstone, astroloģe, pētniece, vēsturniece, dzejniece, šantāžiste, kandžas tecinātāja... iespējams, šo to piemirsu. Nedrīkstētu neminēt arī manas padziļinātās pašdarbības pareģes prasmes!
Vecā sieviete nokasīja no kāda staba svaigu putnu mēslu pļeku, starp pirkstiem pārbaudīja to struktūru, pielika pie deguna un paostīja, gandrīz pat pagaršoja, tad tomēr pārdomāja un noslaucīja melni pelēcīgo masu savās skrandainajās drānās.
- Nekā laba, - viņa norūca un pavērās augšup uz debesīs riņķojošajām kaijām. — Tam visam vēl pievienojiet manu nepārspējamo spēju... - viņa pavedinoši sagrozīja gurnus, - mīlas mākslā, un redzēsiet, manas dūjiņas, ka ir pavisam maz mūsdienīgu meiteni interesējošu dzīves jomu, kurās es nebūtu augstvērtīgi kvalificēta, lai apmācītu jūsu meitu.
Dzelksnei nāktos izbaudīt reto iespēju vērot savu māti, atstātu bez vārdiem, bet šoreiz arī viņa pati bija zaudējusi valodu.
- Batu Dzelksne! — Ralfs caur burzmu lauzās uz priekšu. — Tu kavē! Pacel savu kaulaino pakaļu un sāc cilāt tos maisus. Tavs draugs Brands jau ķēries pie... -Vīrietis norija siekalas. - Nezināju, ka tev ir māsa.
Dzelksne nepatikā nočāpstināja. - Māte.
- Nevar būt! - Ralfs izbrauca pirkstus caur bārdu, veltīgi mēģinot piekārtot brūni iesirmo ērkuli zem zoda. -Ja jums nekas nav pretī pieņemt komplimentu no vienkārša, veca karotāja, - jūsu skaistums izgaismo šo ostu kā lukturis pustumsā. - Ralfs uzmeta skatienu sudraba atslēgai uz sievietes krūtīm. - Jūsu vīrs noteikti...
Dzelksnes mātei nekas nebija pretī pieņemt komplimentu. Viņa drīzāk tajā ieķērās ar abām rokām. - Ir miris, - viņa ātri izmeta. — Jau astoņi gadi kā apglabājām.
- Man skumji to dzirdēt. - Lai gan Ralfa balss tonis nemaz to neapliecināja. - Es esmu Ralfs, Dienvidvēja stūrmanis. Kaut arī mūsu komanda šķiet nepakļāvīga, esmu iemācījies nekad neuzticēties pakļāvīgajiem. Es pats šos cilvēkus izvēlējos, un katrs pieprot savu lietu. Dzelksne airēs tieši man zem bārdas, un es pret viņu vērsīšos ar tikpat mīkstu sirdi un stingru roku, kā izturētos pret paša meitu.
Dzelksne teatrāli izvalbīja acis. - Vai jums ir bērni? -painteresējās viņas māte.
- Divi dēli, bet neesmu viņus redzējis jau garus gadus. Liktenis mani šķīra no ģimenes uz pārlieku ilgu laiku.
- Vai ir kāda iespēja, ka tas varētu mani šķirt no manējās? - Dzelksne norūca.
- Kuš! - nošņāca māte, neatraujot acis no Ralfa, precīzāk, no biezās, vītās zelta ķēdes viņam ap kaklu. - Ziņa, ka jūsu līmeņa cilvēks gādā par manas meitas labklājību, būs man lielisks mierinājums. Lai cik lecīga viņa būtu, Hilda ir viss, kas man palicis.
Lai gan stiprais vējš un nešaubīgi arī kāds stiprā miestiņa mēriņš jau bija darījis Ralfa vaigus sārtus, Dzelksnei šķita, ka tie tomēr pietvīkst vēl sārtāki. - Par to manu līmeni jums gan daudzi nepiekristu, bet, runājot par jūsu meitas labklājību, es apsolu darīt visu, kas manos spēkos.
Dzelksnes māte savilka muļķīgu smaidu. - Ko gan vairāk kāds no mums varētu apsolīt?
- Augstie dievi! — Dzelksne šņākdama aizgriezās. Vēl vairāk par ucināšanos viņa necieta, ja tiek ignorēta.
Lūgšanu audējs Brinjolfs, nobeidzis kādu nevainīgu dzīvnieku, nu apslacīja ar tā asinīm Dienvidvēja priekšgala rostru zvēra veidolā. Līdz pat delnām nošķiedies ar asinīm, viņš izkliedza svētību Jūras mātei, Ceļa rādītājai un Bultas mērķētājai, kā arī ducim vēl citu sīkāku dievību, par kuru esamību Dzelksne līdz šim nebija dzirdējusi. Viņa nekad nebija īsti aizrāvusies ar lūgšanām un šaubījās, vai arī laika veci tās tik ļoti interesē.
- Kā gan meitene var nokļūt uz karakuģa?
Dzelksne pagriezās un ieraudzīja jaunu zēnu, kas
bija piezadzies klāt. Viņa nosprieda, ka svešiniekam ar vieglo soli varētu būt ne vairāk par četrpadsmit gadiem - mirdzošas acis un nemierīgs steidzīgums, smilškrāsas matu ērkulis un pirmie bārdas rugāju vēstneši uz asā zoda.
Dzelksne pasmaidīja pretī. - Tu gribi teikt, ka man tur nav vietas?
- Nav mana daļa, kuru izvēlas. — Zēns paraustīja plecus ne īsti bijīgi, ne nicīgi. - Es tikai jautāju, kā tu te nokļuvi.
- Liec viņu mierā! — Maza auguma kalsna sieviete stingri saņēma puisi aiz auss. — Vai es tev neteicu darīt ko noderīgu? - Svešiniece vilka zēnu uz Dienvidvēja pusi. Viņas kaklā karājās auklā iesieti vairāki bronzas atsvari, kas liecināja par to, ka svešiniece ir tirgotāja vai noliktavas īpašniece, kurai uzticas, jo tā preci sver godīgi.
- Mani sauc Safrita, - viņa paziņoja, rokas sānos iespiedusi. - Un tas puika, kas nebeidz uzdot jautājumus, ir mans dēls Kols. Viņš vēl nav aptvēris: jo vairāk uzzini, jo stiprāk apjēdz, cik daudz vēl nezini. Viņš neko sliktu negribēja.
- Es arī ne, - Dzelksne atbildēja, - bet šķiet, ka man tik un tā bieži vien sanāk pārāk asi.
Safrita plati pasmaidīja. - Dažiem no mums ir šāds niķis. Mans pienākums šeit būs noliktavas pārzināšana, ēst gatavošana un kravas pieskatīšana. Pievaldi pirkstus, vai skaidrs?
- Man šķita, ka mūsu mērķis ir atrast Getlandei draugus, vai tad ne? Mēs vedīsim arī kravu?
- Kažokādas, dzintaru un valzirgu ilkņus... cita starpā. - Safrita pamāja uz dzelzī kaltu lādi, kas bija pieķēdēta pie masta. - Mūsu galvenā misija ir runāt Miera tēva vārda, bet ķēniņiene Leitlina apmaksāja šo ekspedīciju.
- Kā tad! Tā nu reiz ir sieviete, kas neparko nepalaidis garām iespēju nopelnīt!
- Kāpēc lai es to palaistu garām?
Dzelksne vēlreiz pagriezās un ieraudzīja sev tieši aiz muguras, ne tālāk kā plata soļa attālumā, ķēniņieni skatāmies tieši sev sejā. Ir cilvēki, kas pa gabalu šķiet ietekmīgāki, bet Leitlinai piemita tieši pretējā iezīme. Viņa staroja kā Saules māte un bija nesalaužama kā Kara māte, milzīgā dārgumu krātuves atslēga mirdzēja uz viņas krūtīm, vergi, sargi un kalpotāji nosodoši raudzījās tieši valdniecei aiz muguras.