- Augstie dievi... Es negribēju, piedodiet man, ķēniņieni - Dzelksne piesarkstot metās zemē uz viena ceļa, zaudēja līdzsvaru un gandrīz vai pietvērās pie Leitlinas zīda kleitas, lai nepakristu. - Piedodiet, man nekad nav īsti padevusies mešanās ceļos...
- Varbūt derētu patrenēties. - Ķēniņiene tik maz līdzinājās Dzelksnes mātei, cik tas iespējams divām pieaugušām sievietēm, — viņa bija nevis salkani mīļa un piesardzīga, bet cieta un spoža kā apstrādāts dimants, tieša kā sitiens pa seju.
- Man gods iet jūrā uz kuģa, kam jūs esat patronese, -Dzelksne nobēra. - Es zvēru, ka kalpošu jūsu dēlam, cik vien labi spēšu, es gribēju teikt - Tēvam Jārvi, - viņa aptvēra, ka Jārvi vairs neskaitās ķēniņienes dēls, - es vislabākajā mērā kalpošu jūsu maģistram...
- Vai tu esi tā meitene, kas apzvērēja sadot tam puisim, iekams viņš sadeva tev? - Zelta kēniniene izbrīnā sarauca uzaci. - Mulki lielas ar to, ko darīs. Varoni dara. - Sasitusi knipi, viņa pasauca kādu kalpu un paklusām deva rīkojumu, ātri aizejot. Dzelksne, iespējams, tā arī nebūtu piecēlusies kājās, ja Safrita nesaķertu meiteni zem paduses un neuzslietu stāvus. - Es teiktu, ka tu viņai patīc.
- Kā tad viņa izturas pret tiem, kas viņai nepatīk?
- Lūdz dievus, lai to nekad neuzzinātu. — Safrita saķēra galvu, ieraudzījusi, ka viņas dēls veikli kā mērkaķis uzrāpies mastā un karājas uz rājas augstu gaisā, pārbaudot buru turošos mezglus. - Nolādēts, Kol, rāpies lejā!
- Tu liki man darīt ko noderīgu! - puika sauca pretī un atlaida abas rokas no masta, lai zīmīgi paraustītu plecus.
- Nez cik noderīgs tu būsi, izaicinājis likteni un nojaucies zemē, muļķi!
- Man liels prieks redzēt, ka esi mums pievienojusies. - Kārtējo reizi pagriezusies, Dzelksne ieraudzīja sev blakus Tēvu Jārvi un tam līdzās veco sievieti ar skūto galvu.
- Es taču zvērēju, vai ne? — Dzelksne klusi nomurmināja.
- Cik atceros, darīt visu, ko es uzskatītu par nepieciešamu.
Melnādainā sieviete klusi noklakšķināja mēli. - Tad nu gan! Tie vārdi neko konkrētu nepasaka.
- Vai tad? - Jārvi attrauca. - Man prieks, ka tu jau iepazīsties ar komandu.
Dzelksne paskatījās apkārt un saviebās, pamanījusi, ka viņas māte un Ralfs joprojām iegrimuši sarunā. - Viņi šķiet cēls pāris.
— Cēlums tiek pārvērtēts. Tu taču pazīsti Skifru, vai ne?
— Vai tu esi Skifra? - Dzelksne pavērās uz tumšādaino sievieti citām acīm. — Elfu relikviju zagle? Slepkava? T ā, kuru Veckundze Veksena tik ļoti kāro saņemt ciet?
Skifra paostīja pirkstus, kas joprojām bija viegli iepelēki, un sarauca pieri, it kā nespētu saprast, kā uz tiem tikuši putnu mēsli. - Runājot par zagli, tās relikvijas vienkārši mētājās Strokomā. Lai elfi mani apsūdz, ja tā nebija! Kas attiecas uz slepkavu, atšķirība starp slepkavu un varoni slēpjas tikai nogalinātā statusā. Bet par to, ka mani grib saņemt ciet, - esmu vienmēr bijusi slavena sava saulainā rakstura dēļ. Tēvs Jārvi mani nolīga, lai... es darītu daudz ko un tikai sev zināmu iemeslu dēļ, — Skifra iebakstīja garo rādītājpirkstu Dzelksnei krūtīs, - arī lai iemācītu tev cīnīties.
— Es protu cīnīties, — Dzelksne norūca un nostājās kaujas pozā, cik vien labi prata.
Skifra atmeta skūto galvu un iesmējās. - Es tā vis nesauktu to smieklīgo mīcīšanos, ko redzēju. Tēvs Jārvi man maksā, lai es tevi padarītu par nāvējošu cīnītāju. — Skifra iesita Dzelksnei pa seju tik žilbinoši strauji, ka meitene atsitās pret kādu mucu.
- Par ko tā? — viņa noteica, pielikusi plaukstu pie svilstošā vaiga.
- Tā bija pirmā mācība. Vienmēr jābūt gatavai. Ja es varu tev trāpīt, tātad esi pelnījusi, lai tev sistu.
- Pieļauju, ka tas pats attiecas uz tevi.
Skifra atplauka smaida. - Protams.
Dzelksne lēca uz priekšu, bet trāpīja tukšā gaisā. Viņa paklupa, roka negaidīti sagriezās aiz muguras, un slidenie piestātnes dēļi ietriecās sejā. Dzelksnes kaujas sauciens pārtapa saspiestā sēcienā un visbeidzot, kad mazais pirkstiņš tika nežēlīgi parauts sānis, - ilgā sāpju vaidā.
- Vai tu joprojām uzskati, ka nevaru tev neko iemācīt?
- Nē! Nē! — Dzelksne smilkstēja, bezspēcīgi locīdamās, kamēr sveloša sāpe urbās jau ikvienā rokas locītavā. — Es labprāt mācīšos!
- Un kāda ir pirmā mācība?
- Man var trāpīt, ja esmu to pelnījusi!
Tvēriens ap mazo pirkstiņu atslāba. — Sāpes ir vislabākais skolotājs, tu to drīz vien pati sapratīsi.
Dzelksne uzrausās ceļos un purināja sāpošo roku, līdz pamanīja veco draugu Brandu stāvam turpat blakus ar mantu maisu plecā un smaidu sejā.
Ari Skifra pasmaidīja. — Jautri, vai ne?
- Ne visai, — atbildēja Brands.
Skifra iecirta puisim pliķi, un tas aizstreipuļoja, līdz atsitās pret stabu un palika, muļķīgi mirkšķinot acis, viņa mantu maiss nošļuka uz kājas. — Vai tu man māci kauties?
- Nē, bet neredzu iemeslu, kāpēc arī tev nebūtu vienmēr jāatrodas gatavībā.
- Dzelksne? - Māte pasniedza roku, lai palīdzētu meitai piecelties. - Kas tev notika?
Dzelksne uzsvērti atteicās no palīdzības. - Šķiet, tu to zinātu, ja vien pavadītu ceļā savu meitu, nevis liktu lamatas mūsu stūrmanim.
- Ak dievi, Hilda, tu nudien nepazīsti žēlastību, vai ne?
- Tēvs man deva Dzelksnes vārdu, nolādēts!
- Ak jā, protams, tavs tēvs, viņam tu esi gatava piedot visu...
- Varbūt tāpēc, ka viņš ir miris.
Dzelksnes mātes acis jau mirka asarās kā parasti.
- Dažbrīd man šķiet, ka tu justos laimīgāka, ja es viņam pievienotos.
- Dažbrīd es pati gribētu tur būt! - Dzelksne pacēla no zemes savu lādi, un tēva zobens iekšā nograbēja, kad meitene nešļavu uzmeta plecā, lai stutētu uz kuģa pusi.
- Man patīk viņas nepakļāvīgais raksturs, - meitene izdzirdēja sev aiz muguras Skifras balsi. - Drīz mēs panāksim, ka tas iegriezīsies pareizā gultnē.
Cits pēc cita viņi uzrausās uz klāja un novietoja savas lādes tām atvēlētajās vietās. Dzelksnei par lielu nepatiku Brands piesēda pie otra pēdējā aira, un konusveida kuģa pakaļgalā viņi nu sēdēja gandrīz viens otram klēpī.
- Tikai neskaries klāt manam elkonim, — viņa norūca vēl draņķīgākā noskaņojumā nekā parasti.
Brands garlaikoti nogrozīja galvu. - Varbūt man mesties jūrā, ko?
- Tu mestos? Tas būtu ideāli.
- Ak dievi, - Ralfs nomurmināja pie sevis, nostājies savā vietā uz stūrmaņa platformas virs abiem strīdniekiem. — Vai man līdz pat Dievišķajai upei būs jāklausās jūsu ķīviņos? Tādi kā marta runči!
- Visticamāk. — Tēvs Jārvi piemiedza acis un palūkojās augšup. Biezi mākoņi sedza debesis, un Saules māte vīdēja vien kā bāls plankums. — Draņķīgs laiks, lai dotos ceļā.
>
- Draņķīgs laiks, — ievaidējās Dodivuā no savas vietas pie aira tuvāk kuģa viducim. - Briesmīgs laiks.
Ralfs piepūta sirmiem bārdas rugājiem klātos vaigus. — Šādos laikapstākļos es vēlos, lai Sūmaela būtu kopā ar mums.
Šādos un arī visos citos laikapstākļos, — Tēvs Jārvi smagi nopūtās.
- Kas ir Sūmaela?
Dzelksne paraustīja plecus. — Kā lai es, ellē, varētu to zināt? Neviens man neko nestāsta.
Ķēniņiene Leitlina vēroja kuģi atraujamies no piestātnes, uzlikusi delnu mazuļa piebriedinātajam vēderam, tad zīmīgi pamāja Tēvam Jārvi, pagriezās un devās uz pilsētu, un vergu un kalpotāju virtene steidzās tai pakaļ. Šo komandu veidoja ļaudis, par kuriem skumst vien vējš, tāpēc pavadītāju ostā bija nožēlojami maz. Viena no tiem bija Dzelksnes māte ar asarām notecējušiem vaigiem un ardievām paceltu roku, ko tā nenolaida, iekams osta ceļotājiem nepārvērtās tālā plankumā, tad kā izvirzīts zobs pie apvāršņa pavīdēja Torlbijas citadele, un visbeidzot visa Getlande izzuda tālajā pelēkajā krasta līnijā virs Jūras mātes pelēkā vaiga.