Выбрать главу

Rauks sarauca uzacis izbrīnā, pavērās uz Dzelksni un paraustīja plecus. - Par ko ne? - Viņš ienira savu biedru pulciņā, cieši piesaitēja vairogu un paķēra mācību zobenu.

Šis puisis bija prasmīgs un nežēlīgs cīnītājs. Gluži vēl ne tik spēcīgs kā Brands, bet neapdomīgi straujš gan. Tomēr arī agrāk Dzelksne bija pieveikusi Rauku un...

- Rauks, - Hūnans ierunājās, lauzīdams mezglainos pirkstus, - arī Sordāfs un Edvāls.

Triumfa izteiksme izgaisa no Dzelksnes vaiga kā rīta migla. Puišu vidū sākās murdoņa, kad milzīgais, lēnais un ar izdomu īpaši neapveltītais Sordāfs neveikli iznāca smilšu laukuma vidū un ar resnajiem pirkstiem aiztaisīja bruņukrekla sprādzes. Ja pretinieks notriekts gulēja zemē, nekas nelīdzinājās šī milža smagajam kājas spērienam.

Straujais Edvāls ar šaurajiem pleciem un brūno matu ērkuli nesteidzās. Dzelksne vienmēr uzskatīja šo puisi par vienu no labākajiem cīnītājiem. - Meistar Hūnan, trijatā pret...

- Ja gribi tikt ķēniņa karapulkā, dari, kā liek, -Hūnans atcirta.

Karapulkā alka iekļūt visi - gandrīz tikpat stipri, kā to vēlējās Dzelksne. Edvāls pavērās pa labi un pa kreisi, bet neviens nebilda ne vārda. Negribīgi viņš pievienojās pārējiem un izvēlējās koka zobenu.

— Tas nav godīgi! - Dzelksne bija radusi rādīt drosmīgu seju, lai kādi pārbaudījumi to piemeklētu, bet tobrīd pār meitenes lūpām izspruka vien izmisīgs blē-jiens. Tā blēj aitas, bezpalīdzīgi ļaudamās kāvēja nazim.

Hūnans noraidoši nosprauslājās. - Te, meitēn, ir kaujas lauks, un kaujas laukā nekas nav godīgi. Vari uzskatīt šo par savu pēdējo mācību.

Dažs labs bikli iesmējās, iespējams, arī kāds no tiem, kurus meitenes cīņas prasme savulaik bija iegrūdusi kaunā. Brands visā nolūkojās caur pierei pārkritušām matu lēkšķēm, ar plaukstu braucīdams asiņainās lūpas. Pārējie neatrāva skatienu no zemes. Visi zināja, ka situācija nav godīga. Visiem bija vienalga.

Dzelksne sasprindzināja žokli, pielika vairoga roku pie kaklā pakarinātā maišeļa un savilka ciešu mezglu. Cik vien meitene sevi atcerējās, viņai vienmēr nācās stāties pretī pārējai pasaulei. Tas nu bija nenoliedzams: Dzelksne nudien bija cīnītāja. Un gatava pretoties trijotnei tā, lai viņi ilgi nespētu to aizmirst.

Rauks pamāja ar galvu abiem pārējiem, un tie izklīda ar nolūku ieskaut Dzelksni no visām pusēm. Doma, iespējams, nebija slikta. Rīkojoties pietiekami ātri, viņa varētu neitralizēt vienu no trijotnes, tā radot sev cerību stariņu cīņā ar pārējiem diviem.

Dzelksne ieskatījās pretiniekiem acīs, cenšoties saprast, kas tiem padomā. Edvāls negribīgi turējās pa gabalu. Sordāfs piesardzīgi slēpās aiz vairoga. Rauks izrādījās skatītāju pūlim un ļāva vairogam karāties pie sāna.

Tikai jāiznīcina šis smaids. Jāliek tam mirkt asinīs, un Dzelksne būs apmierināta.

Rauka smaids nodrebēja no meitenes kareivīgā kliedziena. Pirmo Dzelksnes cirtienu viņš atvairīja ar vairogu, tad atkāpās un atsita arī otru, skaidas vien aizlidoja pa gaisu. Bet tad meitene piemānīja pretinieku ar skatienu - tas pacēla vairogu pārāk augstu, bet viņa pēdējā brīdī pietupās un iepļāva puisim pa gurnu. Rauks iekliedzās, metās sāņus, uz mirkli pagriezis pret Dzelksni pakausi. Viņas zobens jau atkal cēlās gaisā.

Ar acs kaktiņu Dzelksne pamanīja kaut ko pazibam, un atskanēja nejauks krakšķis. Kritienu viņa gandrīz nemaz nejuta, smiltis piepeši klājās zem muguras, un acis muļķīgi vērās debesīs.

Tava parastā kļūda - pievērsies vienam un aizmirsti par pārējiem diviem.

Augstu debesīs riņķoja un klaigāja kaijas.

Torlbijas torņu tumšās smailes spilgti izcēlās uz debess fona. Labāk celies kājās, tēvs mēdza piekodināt, guļot uz muguras, nevienu neuzvarēsi.

Dzelksne pagriezās uz sāniem, slinki un neveikli slējās kājās, bet maišelis, izlīdis no azotes, jau šūpojās striķī zem sāpēs pulsējošās sejas.

Aukstais jūras ūdens skalojās gar meitenes ceļiem, viņa pamanīja Sordāfu tuvojamies un izdzirdēja tādu kā lūstoša zara troksni.

Viņa centās piecelties kājās, bet Rauka zābaks atsitās pret ribām un nogāza to uz lāpstiņām. Dzelksne ieklepojās.

Vilnis apņēma gulošo ķermeni un atkāpās, asinis sūcās no meitenes augšlūpas un lāsi pa lāsei grima mitrajās smiltīs.

— Vai beidzam? — atskanēja Edvāla balss.

- Vai es liku izbeigt? - atsaucās Hūnans, un Dzelksne cieši sakļāva pirkstus ap zobena spalu, vēlreiz sakopojot spēkus.

Viņa redzēja Rauku tuvojamies, satvēra tā kāju spērienā un piespieda sev pie krūtīm. Skatoties pretiniekam tieši acīs, viņa spēji parāva to gaisā un ierēca tam sejā; puisis neveikli novēlās uz muguras, vicinot rokas pa gaisu. Grīļīgiem soļiem Dzelksne tuvojās Edvālam, drīzāk klupdama un krizdama nekā tēmēdama ieroci uz pretinieku. Jūras māte, Zemes tēvs, Hūnana sarauktā piere un skatītāju sejas griezās un plūda gar acīm. Edvāls viņu satvēra un drīzāk noturēja kājās nekā grūda zemē. Dzelksne pieķērās puiša plecam, delna sagriezās, un zobens izslīdēja no tvēriena. Viņa klupa, nokrita uz ceļiem, tad atkal cēlās kājās; vairogs karājās saplēstajā saitē un sitās pret sāniem, kad Dzelksne pagriezās, nospļāvās, izgrūda lāstu un sastinga.

Sordāfs stāvēja, šļaugani nolaidis zobenu gar sāniem, un skatījās.

Rauks gulēja slapjajās smiltīs, atslējies uz elkoņiem, un skatījās.

Brands stāvēja starp citiem puišiem ar pavērtu muti un skatījās tāpat kā visi sanākušie.

Edvāls pavēra lūpas, bet pār tām izplūda vien dīvains gārdziens. Puisis nometa zemē mācību zobenu un neveikli saķēra kaklu. Tur līda laukā Dzelksnes zobena spals. Saskaroties ar Sordāfa smago kāju, koka asmens bija salūzis un pāri palikusi vien gara šķēpele. Tās asais gals urbās Edvāla kaklā un krāsojās sarkans.

- Augstie dievi, - kāds nočukstēja.

Edvāls nokrita uz ceļiem un izspļāva asinis smiltīs.

Meistars Hūnans uztvēra ļimstošo puisi. Brands un daži citi sapulcējās visapkārt un cits caur citu skaļi klaigāja. Dzelksne tik tikko saprata atsevišķus vārdus - tik skaļi pukstēja pašas sirds.

Viņa knapi turējās uz kājām, seja nervozi raustījās, izspūrušie mati plīvoja vējā un līda acīs. Dzelksne centās saprast, vai notiekošais nav tikai nejauks murgs. Tā noteikti jābūt. Viņa lūdza dievus, kaut tā būtu. Viņa samiedza acis un cieši saspieda plakstus.

Tāpat bija toreiz, kad meiteni pieveda pie tēva līķa, kas bāls un auksts atdusējās zem Dievzāles kupola.

Toreiz notiekošais bija īstenība - tāpat kā tagad.

Kad Dzelksne atkal atvēra acis, puiši bija nometušies zemē ap Edvālu, un viņa pamanīja vien neveikli ieplestās puiša kājas. Smiltīs iestiepās tumšas tērces, tad uzplūda Jūras mātes vilnis un iekrāsoja tās sarkanas, vēlāk sārtas, līdz beidzot asins pēdas bija aizskalotas pavisam.

Un tad pirmoreiz pēc ilgiem laikiem Dzelksne pa īstam izbijās.

Hūnans nesteidzīgi piecēlās kājās un nesteidzīgi pagriezās. Parasti, skatoties uz Dzelksni, meistara sejā iegriezās vissmagākās rūpju rievas. Tomēr šoreiz viņa acīs iemirdzējās līdz šim neredzēta dzirkstele.

— Batu Dzelksne. - Viņš pavērsa sarkano pirkstu pret meiteni. - Es tevi pasludinu par slepkavu.

ĒNĀ

- Dari labu, turies gaismā! - māte mudināja Brandu savā nāves dienā.

Sešu gadu vecumā zēns tik tikko aptvēra, ko nozīmē darīt labu. Arī sešpadsmit gadus vecs viņš nebija ticis necik tuvāk mātes padomam. Un tā nu Brands galu galā palaida garām mirkli, kas varētu atnest viņam patiesu lepnumu, un joprojām centās saprast, kas ir labs.