Airēšanai raksturīga viena iezīme - airētāji parasti veras atpakaļ. T ie vienmēr veras pagātnē, nekad nākotnē. Viņi vienmēr redz to, ko zaudē, nevis to, ko iegūs.
Dzelksne, kā ierasts, sataisīja drosmīgu seju, taču drosmīga izteiksme mēdz būt viegli ievainojama. Ralfa piemiegtais skatiens tika piekalts priekšā redzamajam apvārsnim. Brands cītīgi airēja. Ja kāds arī pamanīja asaras līstam pār meitenes piedurkni, nevienam šajā ziņā nekas nebija sakāms.
OTRĀ MĀCĪBA
Roistoka izrādījās smirdīgu koka būdeļu atrauga, kur grausti drūzmējās cits aiz cita uz nekoptas saliņas Dievišķās upes iztekā. Tur netrūka mūžam skaļu ubagu un bravūrīgu laupītāju, doka strādnieku raupjām rokām un tirgotāju ar spēju pierunāt ikvienu. Tās nestabilajā piestātnē iestrēguši zvārojās savādi kuģi ar savādu apkalpi un vēl savādāku kravu, tie uzņēma uz klāja ūdens un pārtikas rezerves un pārdeva preces un vergus.
- Velns un elle, man gribas dzert! - nošņāca Oda, kad Dienvidvēja sāni noberzās gar piestātni un Kols izlēca krastā, lai pietauvotu.
- Mani varētu arī pārliecināt iet jums līdzi, ja vien runa nav par kauliņiem, - ierunājās Dodivuā. - Man kauliņu mešanā neveicas. - Brands bija gatavs apzvērēt, ka Dienvidvējš izslējās virs ūdens par pāris sprīžiem, kad milzis izkāpa krastā. - Tev nekas nebūs pretī mums pievienoties, puis?
Pēc ellišķīgi smagā darba un skarbajiem vārdiem, briesmīgajiem laikapstākļiem un baisajiem garastāvokļiem, kādus nācās pieredzēt, šķērsojot Sašķelto jūru, viņus gaidīja nežēlīgs kārdinājums. Branda cerības uz neparastu ceļojumu līdz šim piepildījās un izrādījās krietni neparastākas par pašu braucienu, kopīgais mērķis vienoja komandu ne vairāk kā lapsenes pūznī, kur cita citai uzšļāc indi tā, it kā šis ceļojums būtu cīņa, kurā iespējams tikai viens uzvarētājs.
Brands aplaizīja lūpas, atceroties Frīdlifas alu ielīstam rīklē. Tad viņš pamanīja Ralfa nosodošo skatienu un atcerējās, kā Frīdlifas miestiņš kāpa atpakaļ rīklē, un izvēlējās palikt gaismā. - Es gan neiešu.
Oda riebumā nospļāvās. - Viens mēriņš vēl nevienam nav nācis par ļaunu!
- Taču tas nekad nav nācis viens... - piebilda Ralfs.
- Man ir grūti palikt pie viena, - Brands skaidroja.
- Turklāt man viņam ir labāks pielietojums. - Skifra iespraucās starp Brandu un Dzelksni, ar garajām rokām apķērusi abu kaklus. - Paķeriet ieročus, jaunieši! Jau sen laiks sākt mācīties!
Brands novaidējās. Lai nu ko, cīnīties viņam nemaz negribējās. īpaši jau ar Dzelksni, kura bija grūstījusi viņa airi ar katru vēzienu un smīkņājusi par katru puiša pateikto vārdu, kopš viņi pameta Torlbiju, un, bez šaubām, nespēja sagaidīt iespēju atspēlēties. Ja kuģa komandu salīdzina ar lapsenēm, šai meitenei piemita visindīgākais dzēliens.
- Visiem jābūt atpakaļ līdz dienas vidum! - Jārvi nokliedza, kad komandas lielākā daļa jau klīda pa Rois-tokas ielu labirintu, tad zem deguna nočukstēja Ralfam:
- Ja paliksim te uz nakti, mēs vairs nekādi nesavāksim visu to baru. Safrita, gādā, lai tie kādu nenožmiedz! īpaši jau cits citu.
Safrita tobrīd sprādzēja dunci blakus diezgan nodeldētam zobenam. — Tas, kuram nosliece uz pašiznīcināša-nos, agrāk vai vēlāk atradīs iespēju.
- Tad gādā, lai tas notiktu vēlāk.
- Nemaz neceru, ka jums būtu ideja, kā to panākt.
- Tava mēle ir asa kā bārdasnazis. — To dzirdot, Kols nevaldāmi iesmējās, siedams tauvu mezglā. - Bet, ja tev neizdosies ar aso mēli, mēs abi zinām, ka tu īpaši nekautrēsies iedurt viņiem ar tuteni.
- Labs ir, bet es neko nesolu. — Safrita pamāja uz Brandu. - Pacenties noturēt tālāk no masta manu dēlu, kam tā patīk flirtēt ar nāvi, sarunāts?
Brands pavērās uz Kolu, kurš veltīja puisim draudīgu smīnu. - Pieļauju, ka jums nav idejas, kā to panākt.
- Diemžēl nav gan... - Safrita nopūtās un devās uz pilsētu, bet Ralfs pielika pie klāja beršanas tos, kas bija izvilkuši īsāko salmiņu.
Brands izklunkuroja uz piestātnes klāja, un stabilie dēļi šķita nedroši pēc tik ilgas šūpošanās uz ūdens. Viņš vaidēdams izstaipīja no airēšanas stīvos muskuļus un izpurināja sāls sastīvinātās drēbes.
Skifra blenza uz Dzelksni, iespraudusi rokas sānos.
- Vai nevajadzētu sasiet tavu lādi ar siksnu?
- Ko?
- Krūtis cīniņa laikā var sagādāt nepatikšanas, ja sievieti sagriež ap galvu kā smilšu maisu. - Skifra pastiepa vijīgo roku un, pirms Dzelksne paspēja izlocīties, sagrāba viņas krūtis un vērtējoši saspieda. - Aizmirsti! Tavējās netraucēs.
Dzelksne paglūnēja uz Skifru. - Par to paldies.
- Nav ko pateikties, man maksā par to, lai es tev ko iemācītu! - Vecā sieviete uzlēca atpakaļ uz Dienvidvēja klāja un atstāja Brandu un Dzelksni kārtējo reizi aci pret aci ar koka ieročiem rokās, puisi — tuvāk pilsētai, meiteni - ar muguru pret jūru.
- Nu, bērni? Vai gaidāt, lai ērglis atnes uzaicinājumu?
- Vai šeit? — Dzelksne sarauktu pieri palūrēja uz šauro piestātnes klāju, kas abus šķīra un ko Jūras māte salti apšļakstīja pie pašiem pamatiem.
- Kur tad vēl? Uz priekšu!
Ierēkusies Dzelksne metās cīnā, bet tik šaurā vietā viņai izdevās tikai izklupt uz priekšu. Brands bez piepūles ar vairogu atvairīja visus meitenes pūliņus, ik reizi likdams viņai atkāpties par ceturtdaļsoli.
- Nekutini viņu! - Skifra uzrēja. - Nogalini viņu!
Dzelksnes acis izmisīgi meklēja kādu spraugu, bet
Brands nedeva vietu, tikai spiedās uz priekšu un dzina pretinieci tuvāk piestātnes galam. Dzelksne uzbruka ar ierasto mežonīgo niknumu, abu vairogi sadūrās un krakšķēja, bet Brands bija sagatavojies un ar visu svaru neatlaidīgi bīdīja meiteni prom. Viņa rūca un spļaudījās, abu zābaki skrāpēja sūnām apaugušos dēļus. Viņa uzbruka puisim ar zobenu, bet sitieni izrādījās vāji.
Iznākums bija neizbēgams. Ar izmisīgu brēcienu Dzelksne novēlās no piestātnes gala un ar plunkšķi iegāzās Jūras mātes gaidošajos apkampienos. Brands pavērās nopakaļ, pamatīgu baiļu mākts: vai notikušais atvieglos turpmāko gadu, kas abiem jāpavada pie blakus airiem?
Kaljiva bija vēl krietna, krietna ceļa attālumā, bet sāka šķist, ka tā attālinās aizvien vairāk.
Komanda ķiķināja par cīņas iznākumu. Kols, kurš, par spīti mātes brīdinājumiem, bija uzrāpies Dienvidvēja mastā līdz pat rājai, bļaustījās no augšas. Skifra pielika vidējo pirkstu un īkšķi pie deniņiem un sāka tos viegli berzēt.
- Bezcerīgi.
Dzelksne uzlidināja vairogu uz piestātnes dēļiem un pati uzvilkās augšā pa gliemežvākiem apaugušajām trepēm, izmirkusi līdz ādai un balta no niknuma.
- Šķiet, ka esi nelaimīga, — Skifra ierunājās. — Vai tad pārbaudījums nebija godīgs?
Dzelksne izgrūda caur sakostajiem zobiem: - Cīņas laukums nebija godīgs.
- Tāda gudrība tik mazos gados! - Skifra pasniedza viņai nokritušo mācību zobenu. — Otru piegājienu?
Otrajā reizē Dzelksne ievēlās jūrā vēl ātrāk. Trešajā viņa nonāca uz lāpstiņām, sapinusies Dienvidvēja airos. Ceturtajā viņa tik stipri iezvēla pa Branda vairogu, ka nolauza savu mācību zobenu un pēc tam vēlreiz nokrita no piestātnes.