Līdz tam brīdim dokos bija sapulcējies krietns uzjautrinātu vērotāju bariņš. Daži savējie, citi - no svešām apkalpēm, vēl citi bija ieradušies pat no pilsētas, lai pasmietos par to, kā meitene lido jūrā. Dažs labs pat izdarīja likmes uz iznākumu.
- Beigsim nu, - Brands lūdzās. - Lūdzu! - Puisis paredzēja tikai divus iznākumus: meitene satracināsies vēl vairāk vai arī viņš pats iekritīs jūrā, un neviens no tiem nešķita īpaši tīkams.
- Pie velna tavu lūdzu! - Dzelksne sēca un kārtējo reizi metās cīņā. Nebija šaubu, ka viņa tā arī turpinātu krist jūrā līdz pat Mēness tēva uzlēkšanai, ja vien tai dotu šādu iespēju, bet Skifra ar vieglu pirksta kustību pamāja, lai meitene nolaiž savu salauzto zobenu.
- Manuprāt, būsi jau gana uzjautrinājusi Roistokas labos ļaudis. Tu esi gara auguma un spēcīga.
Dzelksne lepni izslēja zodu. - Stiprāka par daudziem vīriešiem.
- Mācību laukumā stiprāka par gandrīz visiem puišiem, bet... - Skifra slinki pamāja ar roku uz Brandu.
- Kāda ir mācība?
Dzelksne uzspļāva dēļiem, noslaucīja no zoda sīku siekalu stīdziņu un palika īgni klusējam.
- Vai tev tik ļoti garšo sāls, ka gribi vēlreiz izmēģināt spēkus pret Brandu? - Skifra piegāja pie puiša un satvēra viņa rokas. — Paskaties uz šo kaklu! Uz šiem pleciem... Kāda ir mācība?
- Tāda, ka viņš ir stiprāks, - Frors iejaucās, pārkari-nājis pār Dienvidvēja rāju rokas, kurās turēja lupatu un ķīļa bloķētāju. Visticamāk, Brands pirmoreiz dzirdēja puisi runājam.
- Tieši tā! - iesaucās Skifra. - Uzdrošinos teikt, ka šis vensterietis ar cieši sakniebtajām lūpām zina, kas ir cīņa. Kā tu tiki pie tās rētas, dārgum?
- Es slaucu ziemeļbriežu govi, un tā uzkrita man virsū, - Frors atbildēja. - Pēc tam viņa jutās tik ļoti neērti, tomēr posts jau bija nodarīts. — Brands nodomāja: nez vai sakropļotā acs atkal nenoraustījās.
- Tad nu gan varoņa zīme... - Dzelksne norūca un uzmeta lūpu.
Frors paraustīja plecus. - Un kādam jau tas piens mājās jāatnes.
— Un kādam jāpatur mans mētelis. — Skifra norāva no pleciem sadilušo virsvalku un pameta Froram.
Viņa bija liesa kā pātaga ar tievu lapsenes vidukli, satinusies auduma strēmelēs, ko kopā saturēja jostas un siksnas. Visu augumu noklāja kaula un metāla naži un āķi, maki un cirvji, stienīši, papīri un ierīces, par kuru pielietojumu Brandam nebija pat nojausmas.
- Vai nekad agrāk neesi redzējis vecmāmiņu bez apmetņa? - Skifra izvilka no mugurpuses cirvi ar tumša koka kātu un plānu, robotu asmeni. Šī brīnišķīgā ieroča spožo tērauda virsmu rotāja iegravēti burti neredzētā rakstībā. Sieviete pacēla arī otru roku, piespiedusi klāt īkšķi un sakļāvusi pārējos pirkstus. - Te ir mans zobens. Varoņdziesmām piemērots asmens, vai ne? Iegrūd mani jūrā, puis, ja vari.
Skifra sakustējās. Uzdevums izrādījās sarežģīts: viņa grīļojās kā piedzērusi, mīksta kā lupata, un cirvis šaudījās šurpu turpu, triecoties dēļos un noskaldot šķēpeles. Brands vēroja pretinieci pār vairoga kanti, cenšoties notiekošajā saskatīt kādu sistēmu, tomēr tā arī netapa skaidrs, kur sekos sievietes nākamais solis. Tāpēc viņš nogaidīja līdz platam cirvja vēzienam un tad nomērķēja uzmanīgu dūrienu.
Brands nespēja noticēt tam, cik ātri Skifra pārvietojās. Viņa koka zobens netrāpīja par mata tiesu, jo pretiniece izklupa uz priekšu, ar cirvja āķi satvēra un parāva malā viņa vairogu. Tad Skifra paslīdēja garām puiša labajai rokai ar zobenu un iebakstīja krūtīs ar pirkstu galiem tik sāpīgi, ka viņš noelsās un atsvērās atpakaļ uz papēžiem.
— Tu esi miris, - viņa paziņoja.
Cirvis lidoja lejup, un Brands parāva priekšā vairogu, bet sitiens tā arī nesekoja. Tā vietā viņš saviebās, jo Skif-ras pirksti sagrāba viņa cirkšņus. Pavēries lejup, Brands ieraudzīja pretinieces seju zem sava vairoga.
— Tu esi miris jau divreiz.
Brands centās aizstumt Skifru prom, bet tikpat labi viņš varētu cīnīties ar vēju. Viņa pārsteidzošā kārtā aizlavījās puisim garām un iecirta pirkstus tieši zem auss tā, ka visi sāni sāka pulsēt.
— Miris.
Kad Brands mēģināja pagriezties, Skifra ar delnas kanti iebelza viņam pa aknām.
— Miris.
Viņš metās riņķī atņirgtiem zobiem, atvēzējis zobenu kakla augstumā, bet pretiniece jau bija gabalā. Potīte kaut kur aizķērās, no šokētā puiša rīkles izlauzās gārdziens, un līdzsvars jau bija zaudēts. — Miris. Viņš sagriezās gaisā un lidoja pār piestātnes galu jūrā...
Bet apstājās un smaka, it kā kāds būtu to notvēris aiz rīkles.
— Tu esi beigtākais puika visā Roistokā.
Skifras pēda spiedās uz Branda papēža, izliektais cirvja asmens aizāķēts turēja puisi aiz apkakles, lai nekristu ūdenī, bet sieviete pati stipri atliecās, lai noturētu līdzsvaru. Brands bezspēcīgs karājās gaisā un zvārojās virs aukstās jūras. Pūlis, kas to visu vēroja, bija apklusis, Skifras meistarības gandrīz tikpat satriekts kā pats Brands.
- Tev nav lemts pieveikt spēcīgu vīru ar spēku tieši tāpat, kā es nevaru tevi sakaut ar jaunību, - Skifra uzšņāca Dzelksnei. - Tev jāuzbrūk pirmajai un pirmajai jāatkāpjas, tev jābūt sīkstākai un gudrākai, vienmēr gatavai uzbrukumam. Un tev jācīnās, aizmirstot par godu, sirdsapziņu un žēlastību. Vai skaidrs?
Dzelksne ātri pamāja. No visiem mācību laukumā sanākušajiem tieši viņa visvairāk ienīda brīžus, kad kāds tai kaut ko mācīja. Tomēr viņa arī visātrāk apguva mācīto.
- Kas te vispār notiek? - Dodivuā pienācis blenza uz Brandu, kurš karājās virs ūdens un kaut ko buldurēja.
- Treniņš, — atsaucās Kols un, atliecies no masta, veikli grozīja pirkstos monētu. - Kā nākas, ka tu tik ātri esi atpakaļ?
— Es briesmīgi zaudēju kauliņu spēlē. — Dodivuā skumji saberzēja savu milzīgo apakšdelmu, uz kura trūka pāris sudraba aproču. - Baiga neveiksme, tā gan.
Skifra riebumā nošņācās. - Ja neveicas, vismaz derētu mēģināt atgūt līdzsvaru ar veselo saprātu. - Viņa sagrieza cirvi, tā asmens ieplēsa Branda kreklu, un viņš ievēlās aukstajā ūdenī. Nu bija Branda kārta rāpties augšā pa trepēm. Viņa kārta stāvēt slapjam nicinošā pūļa priekšā.
Izrādījās, ka tas sagādā vēl mazāk prieka nekā Dzelk-snes pazemošana.
Vensterietis pameta Skifrai tās skrandaino virsvalku.
- Iespaidīgs sniegums.
— Kā brīnums! — Kols uzmeta monētu augstu gaisā, bet krītošu nenoķēra, un tā lidoja lejā.
— Brīnums? — Vecā sieviete pašāva uz priekšu plaukstu un notvēra Kola monētu starp īkšķi un rādītājpirkstu. —Tas bija treniņš, pieredze un disciplīna. Iespējams, citudien es jums parādīšu brīnumus, bet labāk cerēsim, ka tā nenotiks. - Sasitusi knipi, viņa uzlidināja monētu augstu gaisā, un Kols iesmējās, to noķēris. - Brīnumi ir tik dārgi, ka tu nebūsi ar mieru par tiem maksāt.
Skifra uzstīvēja mēteli mugurā, vīles nostirkšķēja vien. - Šo cīņas paņēmienu tu būsi apguvusi, - viņa pavēstīja Dzelksnei. - Stāvēšana ierindā ar vairogu, bruņām un smagu zobenu tev nav piemērota, tas tev nepiestāv. Tas nav domāts tev. - Skifra izņēma vairogu no meitenes rokām un grabošu aizlidināja starp Dienvidvēja lādēm. -Tu cīnīsies ar vieglākiem, ātrākiem ieročiem. Tu cīnīsies vieglākās bruņās.
- Kā gan es stāvēšu vairogu ierindā bez vairoga?
- Kā tu stāvēsi? - Skifras acis iepletās lielas kā apakštases. - Meitēn, tu esi slepkava! Tu esi mūžam kustīga vētra! Un steidzies pretī ienaidniekam vai arī izprovocē jūsu tikšanos uz pašas izvēlēta laukuma un pašas izvēlētā manierē viņu nogalini.