- Mans tēvs bija slavens karotājs, viņš mēdza teikt...
- Kur ir tavs tēvs?
Dzelksne uz mirkli sarauca pieri, pavērusi lūpas, tad lēnītēm sažņaudza pirkstos slapjā krekla stērbeli. — Miris.
- Te nu bija eksperts. - Skifra pameta garo āvu, un Dzelksne to satvēra gaisā, tad pasvārstīja rokā un piesardzīgi savicināja uz visām pusēm. — Kas rakstīts uz tā akmens?
- Tur piecās valodās rakstīts: “Cīnītājam viss kalpo par ieroci.” Labs padoms, ja vien esi gana gudra, lai to ņemtu vērā.
>
Dzelksne drūmu skatienu pamāja. - Es esmu vētra.
- Pagaidām gan drīzāk vējelis, bet mēs vēl tikai sākam.
TREŠĀ MĀCĪBA
Dievišķā upe.
Dzelksne atcerējās, kā aizgrābta klausījās tēva stāstos par ceļojumiem augšup pa šo upi un lejup pa tai radniecīgo Aizliegto. Tēva acis spoži spīdēja, čukstus vēstot par izmisīgām cīņām ar savādu tautu pārstāvjiem un lepnajām, draudīgos pārbaudījumos kaltajām brālības saitēm, par bagātību krātuvēm, kas vēl tikai jāizcīna. Kopš tā laika Dzelksne nemitīgi sapņoja, kā pati dosies ceļā; tālu vietu nosaukumi kā burvju vārdi viņu pārsteidza ar spēku un noslēpumu: Augstās kores, Kaljiva un Galvenā pilsēta.
Savādi, bet meitenes sapņos nebija ne airējot jēli noberztā dibena un roku, ne bezgalīgo kodīgo knišļu baru, ne tik biezas miglas, ka izslavētā zeme redzama vien kā garām peldošs apveids. Viņa nesapņoja arī par purva rāvām un necaurejamiem mežiem, kas Getlandē bija ierasta lieta.
- Es cerēju uz ko aizraujošāku, - meitene norūca.
- Tā jau notiek ar tām cerībām, - Brands klusi nomurmināja.
Viņai pagaidām ne prātā nenāca piedot šim puisim pazemojumu ķēniņienes Leitlinas priekšā un neskaitāmajiem kritieniem aukstajā ūdeni Roistokas ostā, tomēr nācās drūmi nosprauslāties, piekrītot viņa sacītajam.
- Jau tāpat mūs sagaida gana daudz aizraujoša, līdz tiksim mājās, — piebilda Ralfs un pabakstīja pa stūres airi. — Būs tik daudz aizraujoša, ka lūgsieties mazliet garlaicības. Ja būsiet vēl dzīvi.
Saules māte tiecās uz spicajām meža galotnēm, kad Tēvs Jārvi deva komandu pietauvot Dienvidvēju uz nakti, un Dzelksnei beidzot radās izdevība atlaist savu airi no rokām un nevērīgi nomest uz Branda ceļiem, lai saberzētu tulznām klātās plaukstas.
Klūpošā un saspringtā pūlī viņi izvilka kuģi uz sēkļa aiz priekšgalā piestiprinātas troses, kājas grima purvainajā zemē, un bija grūti pateikt, kur beidzas upe un sākas sauszeme.
- Savāciet malku ugunskuram, - iesaucās Skifra.
- Vai sausu? - painteresējās Kols, spārdot krastā sastājušās pūstošās atlūzas.
- Vispār jau tā ātrāk iedegas.
- Ne tu, Dzelksne, - Skifra izmeta, balstoties uz kāda rezerves aira, pacēlusi tā lāpstiņu augstu virs galvas.
- Dienas laikā tu piederi Ralfam, bet pustumsā un tumsā tu esi mana. Mums jāizmanto ikviens gaismas brīdis, lai trenētos.
Dzelksne pašķielēja uz pelēkajām debesīm, kas zemu gūlās pār drūmo sauszemi. - Sito tu sauc par gaismu?
- Vai ienaidnieki gaidīs līdz gaismai, ja varēs tevi nogalināt tumsā?
- Kādi ienaidnieki?
Skifra piemiedza acis. — īstam cīnītājam jāapzinās, ka ienaidnieks ir visapkārt.
To pašu Dzelksne bija bezrūpīgi centusies iestāstīt savai mātei. Dzirdēta no cita mutes, šī patiesība vairs nesagādāja prieku. - Tādā gadījumā - kad lai es atpūšos?
- Vai varoņdziesmās par dižiem cīnītājiem tu bieži dzirdi par atpūtu?
Meitene vēroja Skifru izdalām komandai plāceņus, un mutē saskrēja siekalas. — Reizēm tajās piemin ēšanu.
- Treniņš ar pilnu vēderu nes nelaimi.
Pat Dzelksnei pēc ilgās dienas, sacenšoties ar Brandu pie airiem, bija atlicis maz cīņas spara. Tomēr viņa saprata: jo ātrāk sāks, jo ātrāk pabeigs. — Ko darīsim?
- Es mēģināšu tev iesist. Tu centīsies no sitiena izvairīties.
- Ar airi?
- Kāpēc ne? Cīņas būtība ir prasme iesist un izvairīties no sitiena.
- It kā to es nevarētu pati iemācīties, - Dzelksne norūca.
Viņa nepaspēja pat noelsties, kad Skifra kā šautru izmeta delnu uz priekšu un iepļaukāja vaigu. Dzelksne jau sāka pierast.
- Tev trāpīs, un, kad tas notiks, tu nedrīksti sagrīļoties no trieciena, sāpes nedrīkst darīt tevi lēnāku, un pārsteigums nedrīkst radīt šaubas. Tev jāiemācās uzbrukt nebaidoties. Tev jāiemācās uzņemt sitienu nebaidoties. -Skifra nolaida airi zemāk tā, lai lāpstiņa planētu iepretī Dzelksnes krūtīm. - Lai gan es tev ieteiktu pamukt malā. Ja vari.
Protams, viņa mēģināja. Dzelksne izlocījās, pieliecās, palēcās, apmeta kūleni, tad paklupa, sagrīļojās, paslīdēja un nokrita. Sākumā viņa cerēja tikt garām lielajam airim un nogāzt zemē pretinieci, bet drīz vien pārliecinājās, ka jāliek lietā visa izdoma un spēki, lai netrāpītos tā ceļā. Airis triecās virsū no visām pusēm, tas iegāza pa galvu un pleciem, dūrās ribās un vēderā, liekot rūkt, elst un pārsteigumā kliegt, kad zeme pazuda no kājapakšas un nācās krist.
Safritas gatavotā ēdiena smarža kacināja rūcošo vēderu, tikmēr pārējā komanda ēda un dzēra, tic stiepa pirkstus pret ugunskura siltumu un ērti atlaidās uz elkoņa, vērojot, smejot un liekot likmes uz to, cik ilgi skuķis izturēs. Viņa izturēja līdz brīdim, kad saules gaisma bija pārtapusi ūdens atspulgā apvāršņa rietumu pusē, izmirkusi līdz ādai un dubļiem klāta no galvas līdz kājām. Nobrāzumi pulsēja uz visa auguma, un šķita, ka pie katra elpas vilciena krūtīs kaut kas pārplīsīs.
- Vai vēlies iespēju man atdarīt? - Skifra piedāvāja.
Ja vispār bija kāds iemesls, kādēļ Dzelksnē varētu
pamosties entuziasms atkal ņemt rokās airi, tā bija iespēja iebelzt ar to Skifrai.
Tomēr vecajai sievietei bija kas cits prātā. - Brand, atnes man to stieni!
Puisis izlaizīja no bļodas mērces paliekas, piecēlās kājās un, satinies segā, kaut ko atnesa, klabinādams zobus. Tas izrādījās raupja kaluma dzelzs stienis, aptuveni zobena garumā, bet vismaz piecreiz smagāks.
- Paldies, — sieviete izmeta indīgā sarkasmā.
- Ko man darīt?
Dzelksnei prātā nāca tikai bezspēcīgā sejas izteiksme liedagā Torlbijas krastos, kad Hūnans lika trim puišiem iznīcināt viņas cerības. - Ko tu parasti dari? - Iespējams, negodīgi, bet Dzelksne nejutās, ka atrastos īpaši godīgā pasaulē. Un neviens arī neizturējās godīgi pret viņu.
Branda pierē ievilkās rieva, un viņš pavēra muti, lai kaut ko atcirstu sāncensei. Tad laikam ienāca prātā kas labāks, un puisis, cieši pārvilcis segu pār pleciem, uzgrieza ugunskuram muguru.
- Kā tad! - Dzelksne viņam uzkliedza. - Ej un apsēdies! - Tas bija sīks izsmiekls, bet krājumā nekā vairāk nebija.
Skifra ieslidināja vairogu Dzelksnei plaukstā. - Nu ko? Iesit man!
- Ar šo te? - Nolāpīto verķi nebija nemaz tik viegli pacelt. - Es labāk ņemu to airi.
- Cīnītājam viss kalpo par ieroci, vai atceries? -Melnādainā sieviete pabungāja ar pirkstu kauliņiem pa Dzelksnes pieri. — Viss. Zeme. Ūdens. Tas tur akmens. Dodivuā galva.
- Vai tad? - milzis norūca, pacēlis galvu.
- Dodivuā galva kalpotu par briesmīgu ieroci, tici man, — piebilda Oda. - Tā ir cieta kā akmens un viscaur viens kauls.
Daži ieņirdzās, lai gan Dzelksnei tas nemaz nešķita labs joks. Svārstot rokā dzelzs gabalu, smiekli viņai šķita kā svešvārds.