- Šobrīd tas ir tavs ierocis. Tas vairos tavus spēkus.
- Es sapratu, ka ar spēku es nevaru uzvarēt.
- Ar vājumu tu vari zaudēt. Ja izdosies gana ātri pakustināt to stieni un trāpīt man, zobens tavās rokās būs ātrs kā zibens un tikpat nāvējošs. Aiziet! - Skifra plati iepleta acis un spalgi ierunājās, attēlojot Dzelksnes balsi: - Vai arī tas nav godīgs uzdevums?
Dzelksne izslēja zodu pat vēl izlēmīgāk nekā parasti, nostājās platā stājā un ar kaujiniecisku rēcienu metās cīņā. Nemaz nebija jauki. Jau pēc pāris vēzieniem roka svila no kakla līdz pat pirkstu galiem. Viņa sagriezās līdzi stieņa lidojumam, saceļot gaisā lielas dubļu pikas, un viena no tām iekrita ugunskurā. Gaisā uzlidoja dzirksteļu strūklaka, un pūlis apjukumā noelsās.
Skifra metās līganā dejas solī un nežēlīgi ātri izvairījās no Dzelksnes centieniem, viņa ļāva tai aizklumburot garām, reizi pa reizei atvairīja stieni ar vairogu, vienlaikus izkliedzot norādījumus, ko meitene tik tikko saprata, kur nu vēl spēja tos ievērot.
- Nē, tu tagad centies vadīt, bet tev jāseko ierocim. Nē, vairāk grozi delnu. Nē, ievelc elkoni. Ierocis ir daļa no tevis! Nē, pieliecies, pieliecies, tā! Nē, plecu augstāk. Nē, kājas platāk. Šis ir tavs laukums! Esi tā valdniece! Tu esi šo dubļu karaliene! Mēģini vēlreiz. Nē. Mēģini vēlreiz. Nē. Mēģini vēlreiz. Nē, nē, nē, nē nē. Tā ne!
Dzelksne iebrēcās un blieza stieni pret slapjo zemi, Skifra parāvās atpakaļ un ietriecās meitenē ar vairogu, nogāžot to zemē. - Nekad nezaudē modrību! Tad tu nākamajā mirklī mirsi. Vai skaidrs?
- Skaidrs, — Dzelksne nošņāca caur sakostiem zobiem, sagaršojot mutē asinis.
- Malacis. Paskatīsimies, vai kreisa roka tev nav jes-trāka.
Kad Skifra izmeta sausu komandu “beigt”, Mēness tēvs jau smaidīja pie debesīm un troksni sacēla savāds varžu orķestris. Ja neskaita tos dažus, kas stāvēja sardzē, pārējā komanda gulēja saldā miegā, satinusies segās, ādās un vilnas karsumā. Tie, kam paveicās, gozējās roņādas guļammaisos, piepildot gaisu ar dārdošu krākšanu un elpas dvašu, kas uz dziestošā ugunskura fona krāsojās rūsgana.
Safrita apsēdās uz sakrustotām kājām, Kols aizmiga, ielicis galvu tai ldēpī, viņa plakstiņi sapnī noraustījās, kamēr māte glāstīja zēna gaišos matus. Safrita pasniedza Dzelksnei bļodu. - Es tev šo to paglabāju.
Meitene nokāra galvu; sejas izteiksme bija cieši saspringta. Viņa bija labi nocietinājusies pret izsmieklu, sāpēm un niknumu, bet pēkšņā laipnība lika saskriet acīs smacējošām asarām.
- Viss būs labi. — Safrita papliķēja meitenes celi.
— Tad redzēsi.
- Paldies, - Dzelksne nočukstēja, noslāpēja asaras un piebāza pilnu muti ar atdzisušo sautējumu, laizot no pirkstiem tekošo mērci.
Viņai šķita, ka tumsā redz gailam Branda acis, viņš paspēra Odu malā, kurš drudžainajā miegā ieņaudējās kā kaķēns, un pats pavēlās tālāk, lai atstātu brīvu vietu. Tobrīd Dzelksne varētu saldi aizmigt starp līķiem. Viņa sabruka uz zemes, kas vēl glabāja Branda siltumu, pat nepacentusies novilkt zābakus.
Meitene bija jau gandrīz aizmigusi, kad Skifra saudzīgi ievīstīja viņu segā. •*
DIEVI DUSMOJAS
Dienas paskrēja, apmāti airējot, koks krakšķēja, un ūdens šļācās pret Dienvidvēja sāniem, Dzelksnes žokļu muskuļi savilkās pie katra airu vēziena, Ralfa acis, veroties upes augštecē, pārvērtās šaurās spraudziņās, Tēva Jārvi sažuvusī roka, savilkta dūrē aiz muguras, slēpās veselajā plaukstā, Kols nebeidza uzdot jautājumus un Safrita rāties, pie ugunskura skanēja stāsti, un ēnas skraidīja pār rētu klātajām komandas sejām, Skifra nepārstāja izkliegt komandas, un Dzelksne trenējoties rūca un klabinājās, bet Brands tikmēr laidās miegā.
Nevarētu teikt, ka Dzelksne viņam patika, tomēr Brands nespēja noliegt, ka apbrīno viņas neatlaidību, vienmēr cīnoties, lai arī kādām grūtībām nāktos stāties pretī, vienmēr pieceļoties, lai cik bieži viņu nolika uz lāpstiņām. Tas prasīja drosmi. Brands vēlējās, kaut vairāk līdzinātos šai meitenei.
Laiku pa laikam viņi izkāpa krastā ciematos, kas nepiederēja nevienai zemei vai kungam. Mājeles ar sūnu jumtiem tur pulcējās bariņos upes ielokos, no klūgām pītās būdās gani mitinājās kopā ar saviem dzīvniekiem zem klusa meža karnīzēm, un Brandam sāka šķist, ka namiņš, kur viņš dzīvoja kopā ar Rīnu, nudien ir īsta pils. Puisī uzvirmoja spēcīgas ilgas pēc mājām. Tēvs Jārvi kaulējās par piena, alus un joprojām blējošu aitu cenām; šķita, ka viņš prot ikvienu mēli, kādā runā cilvēki vai zvēri, tomēr smaids reti atplauka sejās. Lai arī smaids neko nemaksā, Dievišķās upes krastos tas bija niecīgā piedāvājumā.
Viņi pabrauca garām kuģiem, kas devās uz ziemeļiem, dažas komandas bija iecirtīgas un modras, reizēm atskanēja piesardzīgi sveicieni. Lai ko pretimbraucēji darītu, Ralfs nenolaida no tiem vērīgu skatienu līdz pat brīdim, kad svešais kuģis jau bija zudis skatienam. Viņš vienmēr turēja rokā šāvienam sagatavotu melno loku — šis biedējošais ierocis garumā sasniedza gluži vai cilvēka augumu un bija gatavots no milzīgiem rievainiem kāda dzīvnieka ragiem, ko Brands nekad nebija redzējis un arī nevēlējās redzēt.
- Šie šķita diezgan draudzīgi, - viņš piebilda pēc kādas gandrīz jautras tikšanās.
- Smaidoša strēlnieka izšauta bulta nogalina tikpat labi, - Ralfs noteica un atslēja savu loku blakus stūres airim. — Dažas šīs komandas dosies uz māju pusi ar bagātīgām kravām, bet citām nepaveiksies, un tad šie mēģinās atpelnīt braucienu, sagrābjot kādu bagātu kuģi un pārdodot verdzībā kādu glītu pārīti no beidzamā aira.
Dzelksne pamāja ar galvu uz Branda pusi. - Uz šī kuģa pie pakaļējā aira viņi atradīs tikai vienu smukulīti.
- Tu būtu daudz smukāka, ja pārstātu tik bieži rādīt ilkņus, — Ralfs atcirta un pretī saņēma īpaši negantu vie-pli, kāds tas arī bija domāts.
- Varbūt uzbrucējus aizbiedēs tas zvērs, ko maģistrs pielika priekšgalā. - Brands cerēja un iestiprināja savu karacirvi sev aiz muguras blakus lādei.
Dzelksne nosprauslājās, noglabājot savu zobenu futrālī. - Drīzāk jau mūsu gatavībā esošie ierod.
- Kā tad, - Ralfs piekrita. - Tur, kur likums nevalda, pat likumam paklausīgi ļaudis aizmirstas. Maģistrāta vara valda pār ierobežotu teritoriju, bet tērauda autoritāti atzīst ikvienā ostā. Tev gan smalks zobens, Dzelksne.
- Tas tēva. - Kādu brīdi apdomājusi, viņa to tomēr iedeva Ralfam.
- Viņš noteikti bija izcils karotājs.
- Tēvs bija izredzētais vairognesis, - Dzelksne paziņoja un piepūtās aiz lepnuma. - Tieši viņa dēļ es gribēju karot.
Ralfs atzinīgi nopētīja krietni nodeldēto, bet labi kopto asmeni, tad vērīgi apskatīja tā spalu - pavisam nepiederīgu, bezformīgu dzelzs kluci. - Nedomāju vis, ka tas būtu oriģinālais spals.
Dzelksne novērsa skatienu uz blīvi saaugušajiem kokiem, dzīsla uz meitenes zoda sāpīgi savilkās. - Bija labāks, bet nu tas karājas Gromgilgorma kakla ķēdē.
Ralfa uzacis pārsteigumā sacēlās, un iestājās neveikls klusums, viņš atdeva zobenu. - Un kā ar tevi, Brand? Vai tavs tēvs ir karotājs?
Branda skatiens pievērsās kādam gārnim, kurš meklēja barību pretējā krasta seklumā. - Viņš varēja iesist reizi vai divas.
Ralfs piepūta vaigus, sapratis, ka šis temats ir ātri izsmelts. - Tad tik ķersimies pie airiem!
Dzelksne pārspļāva pār bortu un abām rokām ieķērās airī. - Sasodītā airēšana. Es zvēru, kad atgriezīšos Torl-bijā, nekad vairs neņemšu airi rokās.