- Kāds gudrs cilvēks man reiz ieteica airēt pa vienam vēzienam vien. — Tēvs Jārvi stāvēja abiem aiz muguras. Vietai pie pēdējā aira bija daudz trūkumu, bet viens no ļaunākajiem - tā liedza iespēju jebkad zināt, kas atrodas tev aiz muguras.
- Jūs gan esat daudz airējis, vai ne? - Dzelksne nomurmināja, liecoties nākamajam vēzienam.
- Ei, tu! — Ralfs iespēra pa viņas airi, un meitenes seja sarāvās. - Lūdz dievus, lai tev nekad nebūtu jāpieredz tik, cik viņam zināms par airēšanu!
- Liec viņu mierā. - Tēvs Jārvi pasmaidīja un saberzēja savu sakaltušo delnu. - Nav viegli būt Batu Dzelk-snei. Un kļūs tikai smagāk.
Dievišķā sašaurinājās, un mežs cieši sakļāvās no abiem krastiem, kļuva tumšs. Visapkārt auga vecāki un garāki koki, tie meta savītas saknes pār lēni tekošo urgu un stiepa grubuļainos zarus aizvien zemāk. Un tā, kamēr Skifra ar airi gāza no kājām Dzelksni, pārējie saritināja buru, noņēma mastu un novietoja to uz paliktņiem gareniski pa vidu lāžu rindām. Ja reiz nevarēja mastā vairs uzkāpt, Kols izvilka nazi un sāka tajā griezt. Brands cerēja ieraudzīt bērnišķīgus robus un bija pārsteigts, ieraugot dzīvniekus, augus un kareivjus, kas smalki veidotā vienlaidu vijā stiepās visa asmeņa garumā.
- Tavam dēlam ir talants, - viņš pavēstīja Safritai, kad tā iznēsāja dzeramo ūdeni.
- Un pat vairāki, — sieviete piekrita, — tikai prāta gan tik maz kā kodei. Viņš nespēj palikt pie vienas lietas ilgāk par pāris mirkļiem.
- Nez kāpēc tā upe vispār nosaukta par Dievišķo? -Kols noburkšķēja, apsēdies, lai nopētītu upes augšteci, un nepārstāja grozīt nazi pirkstos, tā apstiprinot mātes teikto. — Nekā svēta tajā nesaskatu.
- Cik es esmu dzirdējis, tāpēc, ka Vienīgā dieviete to svētīja kā pārāku par visām citām upēm, - nomurmināja Dodivuā.
Oda sarauktu pieri pavērās uz ēnaino biezokni abos krastos. — Vai tas, ko redzi, tev šķiet svētīgi?
- Elfi zināja šo upju īstos nosaukumus, - piebilda Skifra, kura bija sev iekārtojusi starp kravas kastēm tādu kā guļvietu. — Mēs tās saucam par Dievišķo un Aizliegto tāpēc, ka precīzāk mūsu neveiklās cilvēku mēles nespēj tās nosaukt.
Līdz ar elfu vārda minēšanu panesās sulīgi joki, un Dodivuā nočukstēja lūgšanu Vienīgajai dievietei, bet Brands pārvilka svēto zīmi pār sirdi.
Oda nebija tik dievbijīgs. - Uzmīzt tiem elfiem! — Viņš nolēca no savas lādes, novilka bikses un palaida dzeltenu arku augstu pār kuģa rāju. Daži iesmējās, citi aiz viņa stāvošie sašutuši iekliedzās, jo uzpūtusī brāzma uznesa līstošo saturu tiem virsū.
Ja savajagas vienam, bieži vien sarosās arī citi, un drīz vien Ralfs lika kuģi apturēt upes vidū, kamēr puse komandas stāvēja pie kuģa malas, atseguši spalvainās pēcpuses. Dzelksne ievilka savu airi uz klāja, kas nozīmēja iemest to Brandam klēpī, un arī novilka bikses, atkailinot baltus, muskuļotus augšstilbus. Diez vai viņš darīja labu, uz tiem blenžot, bet Brands saprata, ka būs grūti to nedarīt, un beigu beigās šķielēja uz meiteni pa acs kaktiņu, kamēr tā pielavījās pie borta un pārkāra pēcpusi pāri.
- Esmu tiešām pārsteigts! - iesaucās Oda, ieņēmis savu vietu.
- Ka es čurāju?
— Ka tu to dari sēdus. Biju pārliecināts, ka tu slēp tur apakšā daiktu. - Daži iezviedzās, to dzirdot.
— Man par tevi likās tāpat, Oda. — Dzelksne uzvilka bikses atpakaļ un aizsprādzēja siksnu. — Laikam jau abi būsim vīlušies.
Kuģi pārņēma īsta smieklu vētra. Kols nemitējās spurgt, Ralfs atzinīgi pabungāja pa zvēra veidola rostru kuģa priekšgalā, un Oda smējās skaļāk par visiem, atgāzis galvu, atsedzot apvīlētos zobus, ar kādiem tam bija pilna mute. Safrita uzšāva Dzelksnei pa muguru, kad tā smaidīdama atsēdās uz savas lādes, un Brands nodomāja, ka Ralfam bijusi taisnība. Viņa nemaz nebija neglīta, kad smaidīja.
Duša, ko Oda sarīkoja saviem aira biedriem, nebija vienīgā. Debesis apmācās, un Vētru dziesminiece uzsūtīja kuģim aukstu auku, kas sacēla mierīgajā Dievišķajā virmojošas putu vērpetes un ietina Branda seju matos. Debesīs pacēlās mazu baltu putniņu bars — to bija kāds tūkstotis, tie raustījās un mētājās pa gaisu tuvāk samilzušajām debesīm.
Skifra iebāza roku noskrandušajā mētelī, lai sataustītu daudzās ap kaklu sakārtās rūnas, svētās zīmes un talismanus. — Tā ir slikta zīme.
— Laikam jau tuvojas vētra, — nomurmināja Ralfs.
- Esmu pieredzējusi, ka no šādām debesīm veļas krusa sievietes galvas lielumā.
- Vai kuģis jāizvelk krastā? — Tēvs Jārvi gribēja noskaidrot.
- Gāziet to apkārt un lieniet apakšā. - Skifra pameta acis uz mākoņiem kā karotājs uz tuvojošos ienaidnieku.
- Un fiksi.
Nākamajā elpas vilcienā viņi izvilka Dienvidvēju krastā, un Brands saviebās, jo vējš pūta aizvien aukstāks un resnas lietus lāses dzēla sejā.
Vispirms viņi izmeta ārā mastu un buras, tad pārtikas krājumus un mantu lādes, ieročus un vairogus. Brands palīdzēja Ralfam ar ķīļiem un koka āmuriem atbrīvot kuģa priekšgalā piestiprinātos zvēru rostrus, rūpīgi ietina tos vaskadrānā, kamēr Kols līdzēja Dzelksnei iestiprināt airus dullos, lai aiz tiem kā rokturiem varētu pacelt kuģi. Tēvs Jārvi atslēdza dzelzī kalto lādi no ķēdēm, kas to noturēja vietā, un Dodivuā dzīslas pamatīgi piepūtās, kad viņš to ar milzu piepūli uzcēla plecā. Ralfs norādīja īsto vietu, un sešas augstas mucas tika aizripinātas, kur nākas, bet Oda apbrīnojami prasmīgi ar liekšķeri raka zemē bedres, kur iegremdēt augsto kuģa priekšgalu un pakaļgalu.
- Celiet gaisā! - Ralfs ierēcās, un Dzelksne pasmaidīja, kad stūrmanis pārlēca pār kuģa malu.
- Šķiet, tas viss dara tevi laimīgu, — Brands izmeta un noelsās, ieslīdējis aukstajā ūdenī.
- Es būtu ar mieru cilāt desmit kuģus, lai tikai nebūtu jātrenējas ar Skifru.
Lietus lija aizvien sparīgāk, tāpēc īsti vairs nebija atšķirības, vai atrasties upē vai krastā - visi izmirka līdz ādai, mati un bārdas salipa, drēbes smagi nokarājās, piepūlētās sejas mirdzēja sviedru lāsēs.
- Nekad neejiet jūrā ar kuģi, ko nespējat pacelt! -Ralfs norūca caur sakostiem zobiem. — Vēl! Vēl! Vēl!
Katru komandu pavadīja rūcošs, šņācošs un vaidošs koris. Vīri un arī sievas sakopoja visus spēkus, dzīslas grodi izspiedās uz Safritas kakla, Oda atņirdza apvīlētos zobus zvēriskā viepli, un pat Tēvs Jārvi vilka ar vienīgo veselo roku.
— Gāziet to apkārt! — Ralfs ierēcās, tiklīdz Dienvidvējš bija laukā no ūdens. — Tikai maigi! Kā mīļoto, nevis cīkstoni!
— Ja es to apgāzīšu maigi, vai tad dabūšu buču? — Oda iesaucās.
- Vispirms mana dūre tevi nobučos, - nošņāca Dzelksne.
Bija jau satumsis līdz krēslai, un tālumā rūca Pērkona teicējs, kad viņi apvēla Dienvidvēju un tā priekšgals un pakaļgals dziļi ieurbās purvainajā zemē. Tad komanda pacēla kuģi aiz augšējās rājas un, zābakiem slīdot dubļos, apgāztu uznesa augstāk krastā.
- Viegli! - iesaucās Tēvs Jārvi. — Maigi! Mazliet uz manu pusi! Jā! Un nu — lejā.
Vīri nolaida kuģi uz mucām, un Oda iebrēcās, plivinot roku, kas trāpījās pa vidu, bet tas arī bija vienīgais savainojums, un Dienvidvējš stabili gulēja uz mutes. Izmirkuši un pārguruši vīri elsdami patvērās zem korpusa un saritinājās tumsā.
- Labs darbiņš, - Ralfa balss savādi atbalsojās. — Tā izskatās, ka no šī mulku bara tomēr varētu uztaisīt komandu. - Viņš iesmējās, un citi piebiedrojās, drīz vien smējās jau visi, tie sita cits citam uz pleca un apskāvās, jo zināja, ka paveikuši labu darbu, katrs strādājis visu labā, un tas arī viņus saliedējis.