— Sanākusi cēla zāle, - Dodivuā secināja, uzsitis pa klāja dēļiem virs galvas. - Par to šādā laikā esmu ārkārtīgi pateicīgs.
Lietus jau gāza aumaļām, ūdens plūda straumēm kā priekškars lejup no Dienvidvēja augšējās rājas, kas bija pārvērtusies par jumta dzegu. Pavisam netālu nogranda pērkons, un vējš iepūta starp mucām stindzinošu brāzmu. Kols saritinājās vēl ciešāk, un Brands apskāva zēnu tā, kā viņš skāva Rīnu, kad abi vēl bija bērni bez jumta virs galvas. Viņš juta, ka Dzelksne cieši piekļaujas no otras puses un cietais un kalsnais meitenes plecs iespiežas viņējā, tai elpojot. Brandam gribējās aplikt roku ari ap Dzelksnes pleciem, tomēr doma par dūri sejā nešķita priecējoša.
Varbūt vajadzēja izmantot izdevību un izstāstīt Dzelk-snei, ka tieši viņš devies pie Tēva Jārvi un tā rezultātā zaudējis vietu Ķēniņa karagājienā. Tas, iespējams, liktu meitenei vismaz divreiz pārdomāt, iekams iezvelt viņam ar airi vai arī izspļaut kādu apvainojumu.
Bet dievi zināja, ka Brandam nepadodas runas, un vēl labāk dievi zināja, ka Dzelksne nav pateicīgākā uzklau-sītāja, un, jo tālāk pagātnē notikušais iegūlās, jo grūtāk bija par to runāt. Nešķita labi likt meitenei šādi sajusties parādniecei.
Un tā Brands paturēja sakāmo pie sevis un ļāva Dzelksnes plecam urbties savējā, līdz sajuta viņu nodrebam, kad kaut kas smags atsitās pret kuģa korpusu.
- Krusa, - nočukstēja Skifra. Grabēja aizvien skaļāk un skaļāk, it kā cirvji sistos pret vairogiem, un komanda bailīgi pavērās augšup, pieplaka tuvāk zemei vai piesedza galvas ar rokām.
- Paskat tik! - Frors no zemes pacēla zem laivas paripojušu akmeni - grubuļainu ledus gabalu ar izaugumiem dūres lielumā. Ārā valdošajā pustumsā Brands redzēja krusu kapājam slapjo zemi, graudiem atlecot un ripojot.
- Kā jūs domājat, vai dievi dusmojas uz mums? -vaicāja Kols.
- Tas ir sasalis lietus, — atbildēja Tēvs Jārvi. — Dieviem nepatīk tie, kas nedomā uz priekšu, un viņi palīdz tiem, kam ir labi draugi, labi zobeni un galva uz pleciem. Mazāk uztraucies par to, ko varētu darīt dievi, un vairāk par to, ko vari paveikt pats, - tāds būtu mans ieteikums.
Bet Brands tik un tā dzirdēja daudzus lūdzamies. Viņš būtu ķēries pie lūgšanas ari pats, tikai nekādi nespēja izvēlēties īstos dievus. Skifra bēra lūgšanu īpaši aizrautīgi un vismaz trīs valodās, no kurām Brands nesaprata nevienu.
- Vai tu lūdz Vienīgo dievieti vai daudzus dievus? -viņš gribēja zināt.
- Visus. Banju zivju dievu un šendu koku garus, dižo Topālu ar astoņām rokām. Aljuki ir pārliecināti, ka pasaules gala bridi tas pasauli ari apris. Nevar taču būt pārāk daudz draugu, vai ne, zēn?
- Nu... laikam...
Dodivuā skumji noraudzījās lietusgāzē. - Es pievērsos Vienīgās dievietes pielūgšanai, jo tās priesteri teica, ka vina man nesīšot vairāk veiksmes.
- Un kā tev gāja? - Kols painteresējās.
- Pagaidām nekā, - attrauca lielais vīrs. - Bet varbūt pie vainas esmu es pats, jo neveltīju tās pielūgšanai pietiekami daudz pūļu.
Oda nospļāvās. - Vienīgajai dievietei vienmēr šķitīs, ka neliecam galvu gana zemu.
— Tādā ziņā viņa ir ļoti līdzīga Veckundzei Vekse-nai, - nomurmināja Jārvi.
— Un ko tu pielūdz? — Brands čukstus vaicāja Dzelksnei, kuras lūpas klusu kustējās, bet roka bija pieķērusies kaut kam, kas karājās kaklā.
Meitene pavērās uz puisi sarauktu pieri. - Es nepielūdzu.
— Kāpēc tā?
Kādu brīdi Dzelksne klusēja. — Es savulaik aizlūdzu par savu tēvu. Katru rītu un katru vakaru lūdzos ikvienu dievu, kura vārdu spēju uzzināt. Taču to neliešu bija dučiem. Viņš tik un tā mira. — Dzelksne uzgrieza puisim muguru un pavirzījās tālāk. Starp abiem iegūla tumsa.
Vētra turpināja trakot.
GATAVS VAI MIRIS
— Ak dievi, — nomurmināja Brands.
Abos upes krastos augšup slējās elfu laiku drupas — neskaidras torņu aprises, akmens bluķi un lduči, un saplēstas elfu stikla lauskas gailēja tā, it kā būtu noķērušas samirkušu saules zaķi.
Dievišķā te pletās tik plaši, ka gandrīz atgādināja ezeru. No seklā ūdens gaisā cēlās apdrupuši akmens zobi un metāla šķēpeles, kas līdzinājās miroņu pirkstiem. Visu klāja ložņājoši augi un jauni koku dzinumi, ko smacēja aizvēsturisku kazenāju biezokņi. Nedzirdēja putnu dziesmas, pat kukaiņi nesīca virs ūdens klaja, melna kā stikls, tikai gludi iegremdētie airi atstāja aiz sevis vieglus, izzūdošus apļus. Un tomēr Dzelksnei uzmetās zosāda no sajūtas, ka no katras tukšās logu ailas viņus kāds vēro.
Visu mūžu viņai tika piekodināts turēties tālāk no elfu drupām. Šajā ziņā viņas mātei un tēvam vienmēr bija vienots viedoklis. Dienu no dienas vīri riskēja piedzīvot kuģa bojāeju, tomēr turējās tuvāk Getlandes krastiem un tālāk no garu vajātās Strokomas salas, kur Maģistrāts bija aizliedzis vispār spert kāju. Tur uzglūnēja slimības, nāve un vēl kas daudz ļaunāks par nāvi, jo elfu rīcībā atradās tik vareni maģiski spēki, lai sašķeltu Dievu un izpostītu pasauli.
Un te nu viņi bija - četrdesmit sīki ļautiņi seklā lai-velē, kas irās starp lielākajām elfu laiku drupām, kādas Dzelksne jebkad bija redzējusi.
- Ak dievi, — Brands vēlreiz noīdēja un pagriezās, lai palūkotos pāri plecam.
Priekšā gaidīja tilts, ja tā var nosaukt šādu apmēru būvi. Savulaik tas, visticamāk, savienoja abus upes krastus viengabalainā galvu reibinošā lokā, slaikais lielceļš nostiepās kā stīga starp abiem varenajiem torņiem, uz kuru fona Torlbijas citadeles augstākais tornis šķita īkstītis. Tomēr šis tilts bija sabrucis pirms daudziem gadsimtiem, un tagad metāla trošu mudžeklī karājās mājas izmēra akmens bluķi, un kāds pat viegli iečīkstējās, kad Dienvidvējš atradās tieši apakšā.
Ralfs cieši satvēra stūres airi, plati ieplestu muti pavērās augšup uz vienu no slīpajiem torņiem un pietupās, kā gaidot, ka drupas sagāzīsies un saberzīs sīko kuģīti un tā skudrām līdzīgo apkalpi pīšļos. - Ja kādreiz radīsies vajadzība atgādināt, cik sīks esi, šī būtu ideāla vieta, — viņš nočukstēja.
- Te jau vesela pilsēta, - pie sevis nomurmināja Dzelksne.
- Elfu pilsēta Smoloda. — Skifra izgūlās uz stūres mājas jumta un pētīja savus roku nagus, it kā elfu drupas nemaz nebūtu komentāru vērtas. - Kad Dievs vēl nebija sadalīts, te mita tūkstoši. Tūkstošiem tūkstošu cilvēku. Pilsēta mirdzēja burvīgās gaismās, un gaisā vienmēr virmoja steļļu dziesmas un vareno pavardu dūmi. — Sieviete gari nopūtās. - Tas viss nu zudis. Viss pagājis. Bet tā jau notiek ar visu. Kā dižam, tā sīkam Beidzamās durvis ir vienīgā mūža noteiktība.
Virs upes parādījās saliekta metāla loksne uz sarūsējušiem balstiem, no kuras lobījās nost zīmētas lidojošas bultas un lieliem, nepazīstamiem elfu burtiem rakstīti vārdi. Tas šķita kā nepatīkams brīdinājums, tikai Dzelksne īsti nesaprata, par ko.
Ralfs pārmeta koka sprunguli pār bortu un vēroja to attālināmies, lai noteiktu kuģa kustības ātrumu, un rūkdams pamāja ar galvu. Beidzot viņam nenācās uzsaukt pamudinājumus, precīzāk, lamāties, lai Dienvidvējš ietu uz priekšu ātrāk. Šķita, ka kuģis pats čukst līdzi komandas lūgšanām, zvērestiem un veiksmes vārdiem, kas izskanēja desmitiem valodās. Skifra, kurai vienmēr bija gatavs kāds vārds ikvienam dievam un katram gadījumam, šoreiz lika debesis mierā.
- Pataupiet lūgšanas vēlākam, - viņa teica. — Šeit briesmas nedraud.