— Nedraud briesmas? — iekviecās Dodivuā, pārmeta svēto zīmi pār krūtīm un iebakstīja ar airi priekšā sēdošajam.
— Es esmu pavadījusi elfu drupās daudz laika. To pētīšana bija viena no manām daudzajām nodarbēm.
— Daži to sauktu par ķecerību. - Tēvs Jārvi pavērās caur pieri.
Skifra pasmaidīja. - Ķecerība un progress bieži vien šķiet ļoti līdzīgi. Dienvidos nav mūsu Maģistrāta nodaļas, kas krāmētos ar tādām lietām. Tur bagātie ļaudis labi samaksās par kādu elfu relikviju vai pat vairākām. Pašai imperatorei Teoforai ir milzīga kolekcija. Bet dienvidos drupas jau lielākoties aplasītas. Sašķeltās jūras krastos gan vēl daudz kas atrodams. Dažas vietas ir neskartas pat kopš Dieva sašķelšanas laikiem. Tur var atrast tādas lietas...
Sievietes acis pievērsās dzelzī kaltajai lādei, ko ķēdes noturēja pie masta pamatnes, un Dzelksne aizdomājās par lādīti un no tās plūstošo gaismu. Vai tā bija izrakta no kādām aizliegtām dzīlēm, kas līdzīgas šīm drupām? Vai tajā glabājās burvestība, kas varētu iznīcināt pasauli? No šādas domas pārskrēja drebuļi.
Bet Skifra tikai pasmaidīja vēl platāk. - Ja elfu pilsētās ieiet pietiekami sagatavojies, tur sagaida mazāk briesmu nekā cilvēku apdzīvotajās.
— Tā runā, ka tu esi ragana. - Kols nopūta skaidas savam jaunākajam grebumam un pavērās augšup.
— Tā runā? - Skifra iepleta acis tā, ka baltumi vīdēja visapkārt redzokļiem. — Ļaužu runu vērpetēs grūti atšķirt patiesību no māņiem.
— Tu teici, ka pieproti burvestības.
— Un tā arī ir. Diezgan, lai izraisītu daudz ļaunuma, bet nepietiekami, lai paveiktu daudz laba. Tā jau ir ar tām burvestībām.
— Parādi man, lūdzu!
Skifra nosprauslājās. — Puika, tu esi jauns, karstgalvīgs un pats nesaproti, ko prasi. - Airi ievirzīja viņus gara mūra mestajā ēnā, tā pamati mirka ūdenī, bet virspuse bija pārvērtusies salauzītā metāla pavedienu šķeterē. Stāvu virs stāva glūnēja milzīgas tukšas logu ailas. - Šīs pilsētas spēks arī atnesa tai sabrukumu. Pastāv briesmīgi riski un briesmīgas sekas. Vienmēr par visu jāmaksā. Cik daudzus dievus tu vari nosaukt vārdā?
— Visus, — atbildēja Kols.
— Tad lūdzies tiem, lai tev nekad nebūtu jāpieredz burvestība. - Skifra drūmi pavērās uz Dzelksni. - Novelc zābakus!
Dzelksne apjuka. - Kāpēc?
— Lai tiktu pie godīgi nopelnītās iespējas pamest airi.
Dzelksne paraudzījās uz Brandu, bet tas paraustīja
plecus. Abi iecēla airus, un meitene noāva zābakus. Skifra nometa no pleciem mēteli, salocīja un pārlika pār stūres airi. Tad viņa izvilka zobenu. Nekad agrāk Dzelksne nebija šo zobenu redzējusi - tas bija garš, šaurs un smalki izliekts, Saules mātes stars atmirdzēja tajā nāvējošā spožumā. - Vai esi gatava, manu dūjiņ?
Pēkšņi atraušanās no irkļa vairs nešķita tik vilinoša.
> > >
- Kam gatava? - Dzelksne pajautāja, un balss pēkšņi skanēja pavisam sīki.
— Karotājs ir vai nu gatavs, vai miris.
Ļaudamās visnetveramākajam intuīcijas mājienam, Dzelksne parāva airi gaisā, un Skifras zobens to pāršķēla uz pusēm, meitenes rokās atstājot vien šķēpeles.
- Tu esi jukusi! - Dzelksne iespiedzās un nedroši atkāpās.
- Diez vai tu būsi pirmā, kas to saka. - Skifra metās pa kreisi, tā liekot Dzelksnei pārlēkt pār nolaisto mastu.
- Es to uztveru kā komplimentu. - Sieviete plati pasmaidīja, vicinādama zobenu uz priekšu un atpakaļ, kamēr pārbiedētie airētāji muka katrs uz savu pusi. - Ja visu uztversi kā komplimentu... tevi nekādi nevarēs aizvainot.
Skifra atkal izklupa uz priekšu, un Dzelksnei nekas cits neatlika kā aizrautu elpu palīst zem masta un dzirdēt Skifras zobenu atsitamies pret koku vienu, tad otru reizi.
- Mans grebums! - iekliedzās Kols.
- Griezīsi blakus! — Skifra nošnāca.
Dzelksne aizķērās aiz ķēdēm, kas turēja apkalto lādi, un paklupa pār Odas klēpi, izrāva tā vairogu no balsta un abām rokām atvairīja Skifras cirtienu, iekams tā izrāva aizsargu un atmuguriski nogrūda pretinieci zemē.
Dzelksne sagrāba auklas rituli un iesvieda to vecajai sievietei sejā, tad metās pie Frora zobena, bet tas uzsita pa meitenes roku. - Ņem pati savu!
- Tas ir manā lādē! - Dzelksne žēli iespiedzās, pārvēlās pār Dodivuā airi, apķērās milzim no mugurpuses un palūrēja pār tā plecu.
- Dievs, glāb mani! — Dodivuā noelsās, kad Skifras zobens pāršķēla gaisu gar viņa ribām vispirms vienā, tad otrā sānā, iegriežot kreklā caurumu. Dzelksne izmisīgi izvairījās un aizskrēja prom no tilpnes, bet neglābjami aizvien tuvāk rostram kuģa priekšgalā un Tēvam Jārvi, kurš smaidot noraudzījās izrādē.
- Stāvi! — Dzelksne kliedza, pacēlusi gaisā trīcošu roku. — Lūdzu! Dod man iespēju!
- Vai Zemmales mežoņi apstājas savu naidnieku priekšā? Vai Gudrais Jilings apstājas, ja to lūdz? Vai Grom-gilgorms dod iespēju?
Skifra atkal dūra, un Dzelksne metās garām Jārvi, tverot pēc līdzsvara, uzrāpās uz augšējās apmales, spēra izmisuma pilnu soli un lēca no klāja uz priekšējā aira. Viņa juta koku ieliecamies zem sava svara, kamēr airu vīri centās to noturēt līdzsvarā. Dzelksne aizgrīļojās līdz nākamajam airim, izpletusi rokas un basajām pēdām izmisīgi cenšoties noturēties uz slidenā koka. Kavēšanās, apdomāšana, šaubas nozīmētu galu. Viņai atlika vien pārvietoties uz priekšu lieliem lēcieniem virs apakšā mirguļojošā ūdens. Airi kauca un klaudzēja dullos, un komandas uzmundrinājumi atbalsojās ausīs.
Dzelksne spalgi iekliedzās jau no tīras aizrautības, un vējš iebrāzās pavērtajā mutē. Skriešana pa airiem bija apbrīnojama lieta, ko bieži apdziedāja, bet reti uzdrošinājās īstenot. Tomēr triumfa sajūtai bija lemts īss mūžs. Katrā Dienvidvēja sānā bija tikai sešpadsmit airi, un tiem drīz pienāca gals. Kad zem meitenes kājām atradās pēdējais airis, Brands pārliecās pār bortu un izstiepa roku, cik vien tālu tā sniedzās. Dzelksne izmisīgi ieķērās pastieptajos pirkstos, un viņš sagrāba meitenes piedurkni...
... kad airis smagi trāpīja Dzelksnei pa sāniem, piedurkne notrūka un viņa ievēlās upē ar galvu pa priekšu, saceļot ūdenī gaisa burbuļu mutuli.
- Atzīstams mēģinājums! - iesaucās Skifra, nostājusies uz stūres mājas platformas un aplikusi roku Ralfam ap pleciem. - Un peldēšana ir pat vēl labāks vingrinājums nekā airēšana! Pāris jūdžu tālāk mēs iekārtosim nometni un tevi sagaidīsim!
Dzelksne nikni ieblieza ar plaukstu pa ūdens virsmu. — Jūdzes?
Viņas niknums nepalēnināja Dienvidvēja gaitu. Tas to tikai paātrināja. Brands bezpalīdzīgi noraudzījās no kuģa pakaļgala, roku joprojām nokāris pār malu, un paraustīja plecus.
Skifras balss atlidoja pār ūdens virsu. - Es pataupīšu tavus zābakus!
Lādēdamās Dzelksne sāka peldēt, atstājot aiz muguras savā nodabā klusējošās drupas.
VIEGLA NIEZE
Brands smagiem soļiem nokāpa no kuģa, šūpodams rokā mācību zobenu, bubinādams čāpoja lejup pa nogāzi un vaidēdams novēlās uz muguras, komandas zviegšanai atbalsojoties ausīs.
Tur guļot zemē ar iznīcinātu pašcieņu un blenžot satumstošajās debesīs, neskaitāmajiem zilumiem pulsējot, viņam ienāca prātā, ka Dzelksne, iespējams, aizķērusi viņa potīti, lai gan nebija manījis nekādas pazīmes, ka viņa to būtu plānojusi.
Dzelksne iecirta savu zobenu grubuļainajā zemē, kur bija iekārtots viņu mācību laukums, un pastiepa puisim roku. — Tagad būs trīs vai četras no vietas?
- Piecas, - Brands norūca, - tu pati labi zini. - Viņš ļāva meitenei pieraut sevi kājās. Brands nekad nebija varējis atļauties būt īpaši lepns, un sparings ar Dzelksni baisos apmēros tērēja to lepnumu, kas nu bija atlicis.