- Ak dievi, cik tu tagad esi veikla! - Izliecis muguru, viņš saviebās, spēriena vieta joprojām sāpēja. - Kā čūska, tikai bez žēlastības.
To dzirdot, Dzelksnes smaids atplauka platāks, un viņa noslaucīja asins svītru zem deguna - vienīgās pēdas, ko Brands atstāja pretinieces sejā piecos piegājienos. Viņš to nebija domājis kā komplimentu, bet meitene, tāpat kā Skifra, to nešaubīgi par tādu uzskatīja.
- Man šķiet, ka šai dienai jaunais Brands saņēmis gana lielu sodu, - vecā sieviete uzsauca komandai. - Jūsu vidū noteikti ir kāds apgredzenots varonis, kuram būs drosme pārbaudīt savas spējas pret manu audzēkni.
Pavisam nesen šāds piedāvājums būtu izpelnījies skaļu apsmieklu. Šie vīri bija sirojuši pa visskaudrākajiem Sašķeltās jūras krastiem. Šie ļaudis pārtika no zobena un naida sapelnītā un vairogu sienu dēvēja par savām mājām. Viņu izlieto asiņu būtu diezgan, lai pa tām kuģotu ar garo vikingu galeru. Lai šādi vīri cīnītos ar kādu bezkaunīgu skuķi?
Tagad nesmējās neviens.
Nedēļām ilgi viņi bija vērojuši Dzelksni trenējamies kā nelabo, lai kāds būtu laiks. Viņi redzēja šo skuķi uz lāpstiņām un atkal ceļamies kājās, un tā neskaitāmas reizes, līdz viņiem acis sāka sāpēt, to vērojot. Jau mēnesi viņi iemiga, klausoties tās ieroču šķindoņā kā šūpļa dziesmā, un modās nevis no gaiļa kladzināšanas, bet gan skuķa kareivīgajiem kliedzieniem. Dienu no dienas viņi redzēja, kā Dzelksne kļūst ātrāka, stiprāka un prasmīgāka. Viņa jau pavisam labi pieprata rīkoties ar cirvi un zobenu, katru savā rokā, un sāka iemantot arī Skifras “dzērāju kustības”, un vairs nekad nevarēja zināt, kur Dzelksne vai viņas ieroči atradīsies nākamajā mirklī.
- Es neieteiktu, - Brands noburkšķēja un saviebies atlaidās pie ugunskura, viegli taustīdams svaigu kreveli uz galvas.
Dzelksne veikli grozīja starp pirkstiem savu koka cirvi tā, it kā tas būtu zobu bakstāmais. - Nevienam nav dūšas?
- Ak dievi, nolādēts, tad iešu es, skuķi! — Oda pielēca kājās. - Es tev parādīšu, uz ko īsts vīrs ir spējīgs!
Oda veltīja Dzelksnei tādu kaujas saucienu, kādu īsts vīrs izkauc, kad koka zobens trāpījis tam tieši pa cirksni, tad no sirds iekodās pats savā vairogā (Brands nekad vēl nebija redzējis vīrus tā darām), pēc tam izrādīja skuķim savu īsta vīra dubļiem ldāto pakaļu, krītot uz mutes kazenēs un pēc tam peļķē.
Oda atslējās uz elkoņiem un izpūta ūdeni no nāsīm, no galvas līdz kājām izvārtījies dubļos. - Vai tev būs gana?
- Būs. - Dodivuā lēnītēm pieliecās, lai paceltu Odas zemē nosviesto zobenu, un izslējās visa augumā, izriezis krūtis. Viņa stilba izmēra plaukstā koka zobens šķita sīka vienība.
Dzelksnes žoklis izvirzījās uz priekšu, viņa drūmi pavērās augšup uz milzi. - Lielie koki krīt vissmagāk. - Pat ja šī meitene bija kā skabarga pasaules sēžamvietā, Brands pamanīja, ka smaida. Lai cik lielas nepatikšanas šo skuķi sagaidīja, tā nekad neatkāpās.
- Šis koks sit pretī, - Dodivuā izmeta un nostājās kaujas pozā, plati iepletis milzīgās pēdas.
Oda apsēdās un masēja savainoto roku. - Ja asmeņi būtu uzasināti, bilde būtu pavisam citāda, to nu es jums saku!
- Kā tad, - noburkšķēja Brands. - Pavisam īss stāstiņš, kas beigtos ar tavu nāvi.
Safrita tikmēr cirpa sava puikas matus, klikšķinādama spīdīgās dzirkles. - Beidz dīdīties! Netraucē, un ātrāk tikšu galā.
- Kol, mati ir jāapgriež. - Tēvs Jārvi uzlika plaukstu zēna plecam. - Klausi māti, - un gandrīz piebilda: kamēr tev tāda ir, bet paturēja to pie sevis. Dažas lietas labāk atstāt nepateiktas.
Safrita pamāja ar dzirklēm uz Brandu. - Apgriezīšu arī tev bārdu, kamēr man tās rokā.
- Tikai man nenāc klāt ar tām dzirklēm. - Frors ar pirkstiem taustīja pinkas blakus kādai rētai.
- Karotāji! - Safrita nosprauslājās. — Iedomīgāki par jaunkundzēm! Šos ģīmjus lielākoties labāk nerādīt pasaulei, bet tik glītam puisim kā tu gan neklājas slēpties aiz tāda apmatojuma.
Brands izbrauca pirkstus caur bārdu. - Ir gan biezāka nekā pirms dažām nedēļām. Ja godīgi, sāk mazliet niezēt.
Atskanēja uzmundrinoši saucieni, Dodivuā paceļot zobenu augstu gaisā, bet Dzelksne ielīda starp plati ieplestajām kājām, pagriezās un iespēra lielajam vīram pa pakaļu tā, ka tas aizstreipuļoja prom.
Ralfs pakasīja nesenās kukaiņu koduma vietas zem auss. — Mums visiem drusku niez.
- Šādā ceļā no dažiem pasažieriem nevar izvairīties. -Oda dūšīgi pavandījās pa bikšu priekšu. - Tās tikai meklē veidu, kā visvieglāk nokļūt dienvidos, tieši tāpat kā mēs.
- Tās baidās, ka briest karš ar Augsto utu karali, — Safrita piebilda, - un meklē sabiedrotos knišļu vidū. -Un vina vienu nosita tieši sev uz skausta.
Safritas dēls izplēsa no matiem blondu pinku mākoni, bet mati tik un tā šķita nevaldāmi kā vienmēr. - Vai tur tiešām var atrast sabiedrotos?
- Kaljivas princis var sapulcināt tik daudz kavalēristu, ka to pakavu saceltās smiltis aizēnos sauli, - Oda zināja.
Frors piekrītoši pamāja. - Es arī dzirdēju, ka Dienvidu imperatorei pieder tik daudz kuģu, ka viņa var pāriet jūru, nesaslapinot kājas.
- Nav jau runa par kuģiem vai zirgiem, — Brands iejaucās, viegli berzēdams tulznas plaukstās, — bet gan par precēm, kas nāk pa Dievišķo. Vergi un kažokādas iet vienā virzienā, sudrabs un zīds — pretējā. Un tieši sudrabs uzvar karus tāpat kā tērauds. — Viņš pamanīja visu sev pievērstos skatienus un samulsis nobēra: — Tā man teica Gādena... smēdē...
Safrita pasmaidīja, virpinot starp pirkstiem kaklā pakārtos amuletus. — Jāklausās klusētājos.
- Tie klusie ūdeņi tie dziļākie, — sacīja Jārvi, pievērsis bālās acis Brandam. - Bagātība ir vara. Augstā karaļa greizsirdību izraisa ķēniņienes Leitlinas bagātība. Viņš var slēgt Sašķelto jūru mūsu kuģiem. Atņemt Getlandes tirgu. Ja Kaljivas princis un imperatore nostāsies viņa pusē, mums var atņemt arī Dievišķo. Nogalināt mūs, pat neizvelkot ieroci. Ja princis un imperatore būs mūsu sabiedrotie, sudrabs turpinās plūst.
- Bagātība ir vara, - Kols nomurmināja pie sevis, kā pārbaudīdams, vai tā ir patiesība. Tad zēns paskatījās uz Froru. — Kā tu dabūji to rētu?
- Uzdevu pārāk daudz jautājumu, - vensterietis attrauca un pasmaidīja, veroties ugunskurā.
Safrita noliecās pavisam tuvu Brandam, maigi paraustīja aiz bārdas un pazibināja dzirkles. Pārņēma savāda sajūta, ja kāds atradās tik tuvu un tik konkrēti pievērsās tieši viņam, ar maziem pirkstiņiem pārskrienot pār seju. Viņš nebeidza atgādināt māsai, ka atceras māti, tomēr tie bija tikai stāsti, ko atkārtoja vēl un vēl. Laika gaitā tie izplēnēja, un nu jau puisis atcerējās šos stāstus, nevis pašas atmiņas. Rlna parasti apgrieza brālim matus, viņš pieskārās māsas kaltajam nazim un pēkšņi sajuta ilgas pēc mājām. Būda, kuras dēļ viņi tik smagi strādāja, pavarda uguns atblāzma māsas sejā un bažas par viņu iedzēla tik sāpīgi, ka Brands sarāvās.
Safrita atrāva rokas. - Vai es tev iešņāpu?
- Nē, - Brands noburkšķēja. - Man tikai pietrūkst māju.
- Vai tevi tur gaida kāds īpašs cilvēks?
- Tikai ģimene.
- Tik izskatīgu puisi kā tu? Nespēju noticēt.
Dodivuā beidzot bija pielicis punktu Dzelksnes izvairigumam un sagrābis saujā viņas nevaldāmo matu šķipsnas. Tagad viņš ar otru roku satvēra meitenes siksnu, parāva to gaisā kā siena ķīpu un ielidināja grāvi.