- Dažiem no mums lemta neveiksme mīlas lietās, -Ralfs drūmi novilka, kad Sldfra paziņoja par cīniņa beigām un pavērās uz grāvi pēc savas audzēknes. — Es biju prom no mūsu lauku mājām pārāk ilgi, un sieva apprecējās vēlreiz.
- Iespējams, tev neveicās mīlestībā, - Safrita nočukstēja un iemeta Branda bārdas kušķi ugunī, - bet viņai gan paveicās.
- Zvērests vairs nekad nemīlēt — tā gan ir neveiksme mīlestībā. - Tēvs Jārvi nopūtās. - Jo vecāks kļūstu, jo mazāk man Veckundzes Veksenas maigās rūpes šķiet pienācīga kompensācija par atteikšanos no mīlestības.
- Man bija sieva, — pavēstīja Dodivuā, notupās pie ugunskura un piesardzīgi meklēja ērtāku pozu sāpošajam dibenam. - Bet vina nomira.
- Tā nav neveiksme, tava pakaļa varēja viņu saspiest, -ierunājās Oda.
- Nav smieklīgi, - milzis atrūca, lai gan, spriežot pēc ķiķināšanas, daudziem komandas biedriem tā vis nešķita.
- Man sievas nav, - Oda piebilda. - Es viņām neuzticos.
- Diez vai viņas daudz vairāk uzticētos tev, - ierunājās Safrita. - Lai gan man žēl tavas rokas, kam visu šo laiku jābūt tavai vienīgajai mīļākajai.
Oda palūrēja uz sievieti kā vilks, un robainie zobi pazibēja ugunskura gaismā. — Velti. Mana roka ir jutīga partnere un vienmēr griboša.
- Un atšķirībā no mums, pārējām, to neatbaida tava briesmīgi smakojošā elpa. - Safrita notrauca dažus matu galus no Branda īsi apcirptās bārdas un apsēdās. - Kārtībā.
- Vai drīkstu aizņemties dzirkles? - Skifra painteresējās.
Safrita nopētīja sirmo, īso ezīti uz melnādainās sievietes galvas. - Tev gan nebūs necik daudz, ko cirpt.
- Ne jau man. - Skifra pamāja uz Dzelksni, kura līda laukā no grāvja klibodama un saviebās, saberzējot sāpošo galvu. Vaļā palaistie mati brīvi slējās uz visām pusēm.
- Man šķiet, ka vēl vienam mūsu jēriņam nepieciešama cirpšana. Dodivuā pierādīja, ka tas ērkulis traucē.
- Nē. - Dzelksne nometa zemē savus koka ieročus un aizlika dažas šķipsnas aiz auss, kas bija savāds žests, jo šķita, ka pašas izskats parasti viņu neinteresē.
Skifras uzacis sacēlās gaisā. - Es gan nebūtu domājusi, ka iedomība ir tavu daudzo trūkumu skaitā.
- Es apsolīju savai mātei, - Dzelksne sacīja, paķēra plāceni un ar netīrajiem pirkstiem uzreiz pusi iestūma mutē. Pat ja viņai neizdevās pieveikt trīs vīrus no vietas, viņa, iespējams, varēja tos pārspēt ēšanā.
- Man nebija ne jausmas, ka tu turi savu māti tik augstā cieņā, — Skifra piezīmēja.
- Es neturu. Vina man mūžam kritusi uz nerviem.
Nekad nebeidza teikt, kas un kā jādara, un es nemaz negribu darīt tieši tā. - Dzelksne iecirtās ar zobiem plāceni kā vilks medījumā un turpināja runāt, ēdot un birdinot drupačas. - Vienmēr uztraucas, ko citi domā par mani, ko tie varētu man nodarīt, kā es varētu ciest un cik ļoti sagādāt raizes viņai. Ēd tā, runā tā, smaidi tā, čurā tā.
Kamēr Dzelksne runāja, Brands domāja par savu māsu, kuru bija atstājis, un nebija neviena, kurš meiteni pieskatītu, un niknums sakāpa kaklā. - Augstie dievi, — viņš ierūcās. - Vai ir kādi svētie vārdi, ko nevarētu uzskatīt par lāstu?
Dzelksne, kustinot piebāztos vaigus, palūrēja uz Brandu. — Kā lai to saprot?
Brands izrēca sakāmo, pēkšņi šī meitene viņam riebās. — Ka tev ir māte, kura, sasodīts, rūpējas par tevi, un tev ir mājas, kur tu esi drošībā, un tomēr tu vienmēr atrod, par ko žēloties!
Pēc šiem vārdiem iestājās neveikls klusums. Tēvs Jārvi piemiedza acis, Kols savējās iepleta, un Frora uzacis sacēlās gaisā. Dzelksne lēni norija kumosu, šķita, ka viņa ir šokēta, gluži kā saņēmusi pliķi. Vēl vairāk. Pliķus viņa saņēma nemitīgi.
— Es, nolādēts, ienīstu cilvēkus, — viņa nočukstēja un paķēra no Safritas rokas vēl vienu plāceni.
Vārdi nemaz nebija piemēroti šim brīdim, bet tieši tad Brands nu reiz nespēja klusēt. - Neuztraucies. - Viņš pārvilka segu pār vienu plecu un uzgrieza Dzelksnei muguru. - Viņi lielā mērā pret tevi jūt to pašu.
LAI TIE NOLĀDĒTI!
Dzelksnes nāsis noraustījās, samanot ēdiena smaržu, viņa pamodās un pirmajā acumirklī saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nespēja atcerēties, kad pēdējoreiz pamodusies bez Skifras zābaka maigās piepalīdzēšanas.
Varbūt tai vecajai raganai tomēr ir sirds...
Viņa sapņoja, ka suns laiza tās galvu, un izlīda no segapakšas, cenšoties atbrīvoties no šīm atmiņām. Var jau būt, ka sapņi ir dievu sūtītas vēstules, bet šo, nolāpīts, Dzelksne nespēja iztulkot. Upes malā Kols mazgāja katlus un kurnēja.
- Brīt, - viņa izmeta, no sirds izstaipījās un gluži vai izbaudīja sāpi, kas vilka viscaur — no rokām līdz pat mugurai. Dažās pirmajās dienās Dzelksne no rīta gandrīz nespēja pakustēt, bet tagad darbs viņu darīja stipru un sīkstu kā virve vai cietu kā koks.
Kols pameta acis uz klāt pienākušo meiteni, un viņa acis iepletās. - Bet...
— Zinu. Skifra ļāva man pagulēt. — Dzelksne uzsmaidīja upei. Pirmoreiz vārds Dievišķā šķita tai piemērots. Gadskārtas ritēja tālāk, un Saules māte jau spīdēja spoži un karsti, mežā čivināja putni, un kukaiņi laiski lidinājās virs ūdens. Pār upi noliekušies koku zari slīga zem baltas ziedu nastas, un Dzelksne dziļi ievilka smaržojošo gaisu nāsīs un aplaimota izpūta. — Man tāda sajūta, ka šī būs jauka diena. - Viņa sabužināja Kola matus, pagriezās un gandrīz uzskrēja virsū Brandam.
Puisis vērās viņā ar pavisam bezspēcīgu skatienu.
- Dzelksne, tev...
- Nosprāgsti! - Pusi nakts viņa nīka nomodā, domājot, kādus skarbus vārdus pateiks Brandam, bet īstajā brīdī nekas labāks neienāca prātā. Viņa pagāja puisim garām, uzgrūdusies ar plecu, un aiztraucās prom no ugunskura gailošajām oglēm un kopā sanākušās komandas.
- Paēdiet labi, - ieminējās Ralfs. - Mēs varētu šodien sasniegt Augstās kores. Jums noderēs viss spēks, kas kaulos, un pat vairāk, lai panestu... mūsu...
Viņš aprāvās un vēroja Dzelksni pienākam, paķeram brīvu bļodu un ieskatāmies katlā.
- Manis dēļ nav vajadzības gaidīt, - meitene norūca. Visu acis bija piekaltas viņai, un tas pamazām darīja nervozu.
Tad Oda iesmējās un gandrīz aizrijās ar ēdienu. — Izskatās, ka viņai izplūkta puse saru.
- Kā pusdīrāts jērs, — piebilda Dodivuā.
- Kā vītols, kam aplauzta puse zaru, - nomurmināja Frors.
- Sitais man patika, — izmeta Oda. - Tā dzejiski. Tev būtu jārunā biežāk.
- Un tev - mazāk, bet ir tā, kā ir.
No upes uzpūta brīzīte, kas vienā pusē savādi saldēja Dzelksnes galvu. Viņa pavērās lejup un ieraudzīja, ka plecs apaudzis ar spalvu. Meitene pielika roku galvvidum bailēs par to, ko tur sataustīs. Labajā pusē mati bija saķērušies ierastajā neprasmīgi sapītajā bizē. Kreisā bija noskūta, atstājot dažāda garuma rugājus. Dzelksnes pirksti trīcēja, skarot neierasti īsos matus un galvaskausu.
- Tu guli uz labajiem sāniem. — Skifra, ignorēdama Dzelksni, noliecās tai garām un ar diviem pirkstiem izķeksēja no katla gaļas gabalu. - Es darīju, ko varēju, lai tevi nepamodinātu. Miegā tu izskaties tik miermīlīga.
Dzelksne pievērsās runājošajai sievietei. — Tu teici, ka nepiespiedīsi mani to darīt.
— Tāpēc jau es pati tevi apcirpu. — Skifra pasmaidīja tā, it kā būtu izdarījusi viņai pakalpojumu.
Te nu bija ragana ar labu sirdi un jauka diena... Niknumā Dzelksne netika skaidrībā, vai gribas raudāt, dusmās kliegt vai iekost Skifrai sejā. Galu galā pār lūpām izlauzās vien apslāpēts gārdziens, un viņa vilkās atpakaļ uz upi, komandas smiekliem dunot ausīs. Dzelksne sakoda zobus un apķēra pa pusei pinkaino, pa pusei kailo galvu.