Viņas māte par lielāko dārgumu uzskatīja sudrabā kaltu spogulīti. Dzelksne nebeidza ķircināties par to, ka māte tik ļoti pieķērusies šai lietai, kas liecina par ārišķību, lai gan zināja, ka mātei tā ir dārga dāvana no tēva, kurš pirms daudziem gadiem to atvedis no Galvenās pilsētas. Dzelksnei nekad nepatika savs atspulgs tajā. Viņasprāt, seja bija pārlieku garena un acis - iekritušas, deguns -par garu, savukārt acu skatiens — dusmīgs. Tomēr viņa labprāt mainītu to atspulgu pret greizo izsmieklu, kas tobrīd raudzījās pretī no klusā krastmalas ūdens.
Dzelksne atcerējās māti paklusām dziedam, kad tā sukāja meitas matus, un tēva smaidu, abas vērojot. Prātā nāca smiekli un silti apskāvieni. Viņas ģimene. Viņas mājas. Dzelksne satvēra kaklā pakārto maišeli un nodomāja, cik nožēlojami, ka līdzi jānēsā pašas tēva pirkstu kauliņi. Bet nekā vairāk jau viņai nebija. Meitene nogrozīja galvu, redzot tik apskādētu veidolu, kad ūdenī parādījās vēl viens atspulgs — garš, slaids un bezkrāsains.
- Kāpēc jūs mani šurp atvedāt? - Viņa iecirta pliķi abu attēlam uz ūdens.
- Lai mūsu ienaidniekus pārvērstu sabiedrotajos, — Tēvs Jārvi atbildēja. - Lai nestu Getlandei palīdzību.
- Ja gadījumā neesat pamanījis, draudzēšanās man īsti nepadodas.
- Mums visiem ir savi trūkumi.
- Bet kāpēc tieši mani? Kāpēc jūs maksājat Skifrai, lai tā mani mācītu?
Maģistrs notupās blakus meitenei. - Dzelksne, vai tu man uzticies?
- Jā. Jūs izglābāt man dzīvību. - Lai gan, skatoties bāli zilajās acīs, viņa pārlika, cik lielā mērā drīkst uzticēties tik tiešām viltīgam cilvēkam. - Un es devu zvērestu. Vai man vispār bija izvēle?
- Nebija. Tāpēc uzticies man. - Jārvi uzmeta skatienu apskādētajiem matiem. - Paies laiks, kamēr pieradīšu, bet man šķiet, ka tev piestāv. Savādi un neganti. Kā nevienam.
Dzelksne nosprauslojās. - Neparasti, tam es piekrītu.
- Daži no mums ir neparasti. Man vienmēr šķitis, ka tev patīk izcelties. Tu laikam uzplauksti no izsmiekla kā puķe no mēslojuma.
- Tas ir grūtāk izdarāms, nekā šķiet, - meitene nočukstēja. - Vienmēr rādīt drosmīgu seju.
- To es zinu, tici man.
Tā viņi arī klusēdami pastāvēja kādu brīdi ūdensmalā.
- Vai palīdzēsiet man apcirpt otru pusi?
- Es ieteiktu atstāt, kā ir.
- Šitā? Kāpēc?
Jārvi pamāja uz pārējās komandas pusi. - Viņiem par spīti, nolādēts.
- Viņiem par spīti, - Dzelksne nomurmināja, iesmēla plaukstās ūdeni un atglauda no pieres atlikušos matus. Nācās atzīt, ka šāda doma viņai iepatikās ar katru mirkli labāk. Jāatstāj mati, kā ir, - pa pusei nodzīti, savādi un neganti, kā izaicinājums ikvienam, kurš viņu ieraudzīs.
- Viņiem par spīti. - Dzelksne no visas sirds iesmējās.
- Šajā komandā ne jau tikai tu izskaties dīvaini. Un kāda tam nozīme? — Ar sažuvušo roku Jārvi notrauca no meitenes pleca sabirušos matu galus. - Mati taču ataug.
*
Diena pagāja, smagi cilājot airus un cīnoties ar neganto straumi, jo Dievišķā sakļāvās aizvien ciešāk un krasti slējās aizvien stāvāk. Ralfs sarauca pieri, vadīdams kuģi starp klintīm, ko klāja baltas ūdens putas. Tovakar, saulrietam krāsojot mežiem apaugušās nogāzes sārtas, viņi sasniedza Augstās kores.
Krastmalā pletās dīvaina apmetne, kuras iemītnieki pārtika no tirgošanās ar garām peldošajiem kuģiem un kur neviena māja nelīdzinājās cita citai. Dažas bija celtas no baļķiem, citas - no akmens vai kūdrainas zemes un atgādināja kritušu varoņu kapkalnus. Te mitinājās ļaudis no Sašķeltās jūras krastiem, kuri bija piestājuši pa ceļam uz ziemeļiem, un ļaudis no mežu ciltīm, kā arī zirgļaudis, kas, visticamāk, te aizķērušies, klejojot no austrumiem uz rietumiem. No puspasaules atpūsta cilvēku sēkla, kam asprātīgais liktenis licis dzīt saknes tieši šeit.
Lai cik raibas būtu turieniešu drānas vai paražas, lai cik nospodrināta būtu to prasme izvilināt no ceļotājiem naudu, Tēva Jārvi dzīslās plūda Zelta ķēniņienes asinis un viņš vislabāk prata vietējos apmānīt. Ar katru viņš kaulējis tā dzimtajā valodā, satriecot ar atbruņojošu smaidu un paretam pārsteidzot ar akmens cietu nepiekāpību, līdz tie negribīgi piedāvāja viszemāko cenu. Beigu beigās, aizlienējis no ciemata vadones astoņus milzīgus bārdainus vēršus, viņš atstāja pārdevēju samulsušu ar dažām naudinām rokā.
- Tēvs Jārvi nav muļķis, - Brands nosprieda, visai komandai vērojot maģistru ik dienu veicam brīnumus.
- Viņš nudien ir visviltīgākais cilvēks, kādu man nācies satikt, — atsaucās Ralfs.
Upes krastos krājās pamesta koka gabalu kapsēta -baļķi un brusas, salauzti masti un airi, pat vecs, dūņām apaudzis ķīlis ar vēl nenoberztām līnijām, kāda kuģa vraks, kas, visticamāk, nonācis lejā no kalna pārlieku sabojāts un ticis sadalīts rezerves daļās. Komanda ķērās pie cirvjiem un kaltiem, un, kad Mēness tēvs parādīja savu vaigu, Dienvidvējš bija izvilkts krastā un nostiprināts gar ķīli ar izturīgām brusām, bet visa komanda iekārtojusies divās izīrētās kulbis.
- Vai mēs tagad trenēsimies? - Dzelksne pajautāja, kad kuģa biedri iekārtojās ap ugunskuru ikvakara mēles kulstīšanai un Kols izraisīja smieklu vētras, pārstāstot kādu no Odas neticamajām pasakām.
Skifra paraudzījās uz meiteni, un acs iegailējās dziestošajā dienas gaismā. — Ir vēls, un rīt mūs gaida smags darbs. Vai tu gribi patrenēties?
Dzelksne pabakstīja ar purngalu skaidas. — Varbūt tikai mazliet?
- Mēs tomēr uztaisīsim no tevis satriecošu cīnītāju. Atnes ieročus!
Ralfs visus izdzina no gultām līdz ar pirmo rītausmas vēdu, mitrajā gaisā no viņa mutes cēlās dvaša.
- Celieties, trani! Jūs gaida smagākā diena visā mūžā!
Kopš kuģis pameta Torlbiju, neviena diena nepagāja
viegli, tomēr stūresvīram bija taisnība. Kuģa pārnešana pāri kalnam ir tieši tik smags uzdevums, kā izklausās.
Vaidēdami vini ieķērās tauvās, šņākdami vilka aiz > > ’ airiem, kas, pagriezti otrādi, veidoja rokturus, viņi pielika plecu ķīlim, kad brusas neizturēja, un ķērās cits pie cita saspringtā, smirdīgā un lāstus mētājošā ņudzeklī. Pat iejūguši kuģa priekšgalā četrus vēršus, viņi drīz vien bija klāti no galvas līdz kājām ar virves atstātiem zilumiem, pātagu cirtienu pēdām un ierautām skabargām.
Safrita gāja pa priekšu un attīrīja ceļu no sakritušiem zariem. Kols lodāja šurpu turpu gar ķīli ar darvas un cūku tauku spaini rokās un gādāja, lai brusas nepārstātu slīdēt. Tēvs Jārvi kliedza uz lopu dzinējiem viņu valodā, jo tie nemaz neizmantoja bikstāmos, tikai paklusām uzsauca vēršiem.
Slikti samanāmais, akmeņiem un saknēm klātais ceļš veda tikai kalnup un kalnup. Daži bruņoti komandas locekļi pavadīja kuģi un lūkojās, vai krūmos neslēpjas laupītāji, kas, iespējams, nogaida biezoknī, lai pēkšņi uzbruktu no slēpņa, aplaupītu un saņemtu verdzībā.
— Pārdodot kuģa komandu verdzībā, var nopelnīt daudz vairāk, nekā pārdodot mantu šai pašai komandai -tas nu ir skaidrs. - Oda skumji nopūtās, apliecinot, ka runā par paša pieredzēto.
— Arī vairāk, nekā velkot kuģi caur mežu, — norūca Dodivuā.
— Pataupiet elpu stiepšanai, - Ralfs izgrūda caur sakostiem zobiem. - Tā jums vēl noderēs.
Rīts pārtapa dienā, un Saules māte kurināja aizvien nežēlīgāk, resnas mušas sāka spietot ap nomocītajiem vēršiem un pārgurušajiem cilvēkiem. Sviedri straumēm lija pār Dzelksnes apcirpto pauri, tecēja pār uzacīm un slapināja kamzoli tā, ka noberzēja krūtsgalus jēlus. Daudzi kuģotāji izģērbās līdz pusei vai pat daudz zemāk. Oda cīnījās uz priekšu, palicis tikai zābakos, izrādīdams visspalvaināko pakaļu, kāda redzēta kā cilvēkiem, tā zvēriem.