Stāvēt sardzē pie Melnā troņa bija liels gods, tur Brands dievu un cilvēku priekšā tika uzskatīts par karotāju. Bet viņš taču pats to izcīnīja, vai tad ne? Vai tad viņš tā dēļ nelēja asinis? Vai nebija pelnījis šo vietu? Cik vien Brands sevi atcerējās, viņš vienmēr sapņoja par iespēju ieročiem rokās stāvēt plecu pie pleca ar saviem brāļiem uz Dievzāles svētītās akmens grīdas.
Un tomēr Brands nebija īsti pārliecināts, ka turas gaismā.
- Mani satrauc tas uzbrukums saliniekiem, — pavēstīja Tēvs Jārvi, sasaucis apspriedi, kā jau maģistram pienākas. - Augstais karalis aizliedza izvilkt zobenus no makstīm — viņš to nudien nems ļaunā.
- Augstais karalis jau visu aizliedz, - ieminējās ķēniņiene Leitlina un uzlika plaukstu gaidībās piebriedušajam vēderam, — un visu ņem ļaunā.
Ķēniņš Ūtils viņai blakus pabīdījās Melnajā tronī uz priekšu. - Vienlaikus viņš dod pavēli saliniekiem, vens-teriešiem un citiem salašņām, kas liec ceļus viņa solījumu priekšā, pacelt zobenus pret mums.
Niknuma vilnis pārņēma paaugstinājuma priekšā sanākušos Getlandes dižākos vīrus un sievas. Vēl pirms nedēļas Branda balss skanētu skaļāk par visiem.
Tagad gan domas kavējās tikai pie Edvāla un viņa kaklu caururbušā koka zobena, kas krāsojās sarkans, kamēr ievainotais dvesa cūkas rukšķēšanai līdzīgas skaņas. Pēdējās, kas nāca pār tā lūpām. Vēl prātā nāca Dzelksne ar pavērtu muti un asinīm nošķiestu seju grīļojamies liedagā, kamēr Hūnans viņu pasludināja par slepkavu.
- Tie man atņēma divus kuģus! - Dārgakmeņiem rotāta atslēga iemirdzējās uz kādas tirgotājas krūtīm, kad tā savicināja dūri pret postamentu. - Es zaudēju ne tikai kravu, ari mani viri ir beigti!
— Un vensterieši atkal pārgājuši pār robežu! — dobjš sauciens atskanēja no vīriešiem atvēlētās zāles puses. -Tie dedzina lauku sētas un saņem godīgus getlandiešus vergos!
— Tur esot manīts Gromgilgorms! - iekliedzās vēl kāds, un, izdzirdot šo vārdu, Dievzāles domu piepildīja pieklusināti lāsti. - Pats Zobenlauzis!
— Salinieki par to samaksās ar asinīm, - norūca kāds vecs vienacains karotājs, — pēc tam arī vensterieši un pats Zobenlauzis.
— Protams, tam jānotiek! - Jārvi uzsauca neapmierinātajam pūlim un pacēla gaisā krabja spīlei līdzīgo roku, lai tos apklusinātu. - Tikai jautājums: kad un kā? Gudrais sagaida īsto brīdi, un mēs patlaban nekādā ziņā neesam gatavi karot ar Augsto karali.
— Vienmēr jābūt gatavam karot. - Utils sagrozīja zobena spalu tā, ka tumšajā telpā pazibēja tā kailais asmens. - Vai ari nekad.
Edvāls vienmēr bija gatavs. Ik brīdi viņš bija gatavs nostāties plecu pie pleca viņam blakus, kā jau Getlandes karavīram pienākas. Vai tiešām viņš bija pelnījis tā dēļ mirt?
Dzelksni neinteresēja nekas, kas atradās tālāk par viņas degungalu, un arī tiešais trāpījums ar vairoga kanti pa Branda riekstiem nebija vairojis viņa patiku pret šo skuķi. Tomēr, par spīti visam, viņa cīnījās līdz beidzamajam, kā Getlandes karavīram pienākas. Vai tiešām tā dēļ viņa bija pelnījusi saņemt slepkavas vārdu?
Vainas apziņā noliecis galvu, Brands pašķielēja uz sešu Augsto dievu varenajām statujām, kas vērtējoši noraudzījās uz Melnajā tronī pieņemtajiem lēmumiem. Tiem bija gatavs spriedums arī par viņu. Brands nolieca galvu vēl zemāk, it kā pats būtu nogalinājis Edvālu un nosaucis Dzelksni par slepkavu. Viņam atlika tikai vērot.
Vērot un neko nedarīt.
- Augstajam karalim ir pa spēkam sacelt karā pret mums puspasaules, - Tēvs Jārvi pacietīgi iebilda - jā, kā cīņu meistars skaidro kauju pamatus maziem bērniem.
— Vensterieši un trovenieši ir zvērējuši viņam uzticību, inglieši un zemzemieši pielūdz viņa Vienīgo dievieti, arī Veckundze Veksena ar viltu meklē sabiedrotos dienvidos. Ienaidnieki mūs ieskauj no visām pusēm, mums nepieciešami draugi, lai...
— Tērauds dos atbildi. - Ķēniņš Ūtils gluži kā ar cirtienu pārtrauca maģistru pusvārdā. - Tēraudam vienmēr jādod atbilde. Sapulcini Getlandes ļaudis! Mēs dosim tiem maitēdājiem saliniekiem mācību, ko šie tik drīz neaizmirsīs. - Zāles labajā pusē vīri ar apņēmīgām sejām atzinīgi sita pie krūtīm, un kreisajā pusē sievietes ar eļļas ieziestiem spīdīgiem matiem atbalstu izrādīja, nikni ņurdot.
Tēvs Jārvi nodūra galvu. Viņa pienākums bija runāt Miera tēva vārdā, tomēr pat viņam trūka sakāmā. Todien valdīja Kara māte. - Lai būru tērauds!
Brandam būtu jāpriecājas par dzirdēto - liels karagājiens, par kādiem skandē dziesmās, un viņš kā viens no karavīriem! Tomēr viņš joprojām bija iestrēdzis mācību laukuma malā un plosīja sevi pārmetumos par to, ka, iespējams, būtu varējis rīkoties citādi.
Ja nu Brands nebūtu vilcinājies? Ja būtu vicinājis zobenu bez žēlastības, kā kareivim pienākas, viņš pieveiktu Dzelksni, un viss būtu galā. Vai ari uzrunātu Edvālu, kad Hūnans lika trijatā cīnīties pret vienu, un divatā viņiem, iespējams, izdotos to izbeigt. Tomēr viņš neko neteica. Ir nepieciešama drosme, lai kaujas laukā stātos pretī ienaidniekam, un tur viņam blakus atradās draugu plecs. Lai viens pats nostātos pret saviem draugiem, nepieciešama citāda drosme. Brands neizlikās, ka viņam tāda piemistu.
- Un tad vēl tā lieta ar Hildu Batu, — Tēvs Jārvi ierunājās, un Brands salēcās kā zaglis, kas pieķerts velkam naudas maku no kabatas.
- Ar ko? - ķēniņš pārjautāja.
- Ar Storna Zemesraga meitu, - ķēniņiene Leitlina paskaidroja. — Viņa sevi dēvē par Dzelksni.
- Šoreiz nav runa par pārdurtu pirkstu, - Tēvs Jārvi turpināja. - Mācību laukumā viņa nogalināja kādu zēnu un tika pasludināta par slepkavu.
- Kas viņu par tādu pasludināja? - Ūtils painteresējās.
- Es. — Meistara Hūnana apmetņa zeltītā sakta iemirdzējās, tam iznākot izgaismotajā laukumiņā troņa paaugstinājuma pakājē.
- Meistar Hūnan. - Ķēniņa lūpu kaktiņā pazibēja reti manāms smaids. - Es tīri labi atceros mūsu abu cīkstēšanos mācību laukumā.
- Dārgas atmiņas, mans ķēniņ, lai gan man arī sāpīgas.
- Kā tad! Vai tu redzēji to slepkavību?
- Es tieši tobrīd pārbaudīju vecākos mācekļus, lai atlasītu tos, kas ir piemēroti jūsu karagājienam. Batu Dzelksne bija viena no viņiem.
- Viņa sevi apkauno, cenšoties ieņemt kareivja vietu! - iesaucās kāda sieviete.
- Viņa apkauno mūs visas, — piebilda cita.
- Sievietei kaujas laukā nav vietas! - vīru spārnā ierūcās zema balss, un galvas piekrītot māja abpus tronim.
- Vai tad Kara māte nav sieviete? - Ķēniņš norādīja uz Augsto dievu statujām virs galvas. - Mēs tikai devām viņai iespēju. Vārnu māte pati atlasīs vērtīgākos.
- Un viņa neizvēlējās Batu Dzelksni, - norādīja Hū-nans. — Tam skuķim ir neciešams raksturs. — Tīra patiesība. - Viņa neizturēja manis uzlikto pārbaudījumu. -Daļēja patiesība. — Nepakļāvusies manai pavēlei, viņa nogalināja jauno Edvālu. — Brands apjuka. Ne gluži meli, bet tālu no patiesības. Hūnana sirmā bārda noplīvoja, tam purinot galvu. - Un tā es zaudēju divus audzēkņus.
- Jūs gan esat nepiesardzīgs, - Tēvs Jārvi secināja.
Cīņu meistars savilka pirkstus dūrēs, bet ķēniņiene
Leitlina ierunājās pirmā: — Kāds sods pienākas par šādu nogalināšanu?
- Viņa jānomētā ar akmeņiem, manu ķēniņien, -meistars ierosināja mierīgi, gluži kā runājot par vaboles nospiešanu, nevis cilvēka iznīcināšanu, un šo cilvēku Brands pazina sava mūža lielāko daļu. Un šī cilvēka pazīšana viņam derdzās gandrīz tikpat ilgi.