Dzelksnei būtu jāskatās zem kājām, bet viņas acis aizvien vērās pāri laivai uz Brandu. Kamēr pārējie burkšķēja, klupa un bārstīja lāstus, viņš tik gāja uz priekšu un skatījās tālē. Slapjie mati lipa pie puiša saspringtā žokļa, izcilnie muskuļi sviedru izmērcētajos plecos piepūlējās, viņš stiepa savu neslavu nekurnot. Tā nudien bija spēka paraugstunda. Tāds pats spēks piemita Dzelksnes tēvam - pamatīgs, kluss un noteikts kā Zemes tēvs. Meitene atcerējās pēdējos sev veltītos ķēniņienes Leitli-nas vārdus: Muļķi lielās ar to, ko daris. Varoņi dara. Viņa kārtējo reizi palūkojās uz Brandu un pamanīja sevī vēlmi vairāk līdzināties šim puisim.
- Jā, nudien, - Safrita nočukstēja un pielika pie Dzelksnes saplaisājušajām lūpām ūdens maisu, lai tā padzertos, neatlaižot virvi. - Tas nu ir viens labi veidots jauneklis.
Dzelksne novērsa skatienu, ierāva siekalas elpvadā un gandrīz aizrijās. - Nesaprotu, par ko tu runā.
- Skaidrs, ka ne. - Safrita iespieda mēles galu vaigā.
- Noteikti tāpēc jau tu arī neskaties.
Reiz viņi satikās ar citu kuģi, ko zemmalieši stiepa lejā no kalna, tie pamāja cits citam, bet netērēja spēkus sveicieniem. Dzelksnei, šķiet, elpas nemaz nebija, krūtīs svila, un sāpēja visi muskuļi, pat kāju pirkstos.
- Es neesmu baigā sajūsmā... par airēšanu, — viņa nošņāca, — bet, nolādēts, es drīzāk gribētu sēdēt pie kuģa airiem... nekā to nest.
Ar pēdējo piegājienu viņi pārstiepa Dienvidvēju pār augšējo kori, un brusas šņākdamas apstājās līdzenumā.
- Pagaidām atpūtīsimies šeit! — iesaucās Tēvs Jārvi.
Atskanēja pateicīgu rūcienu koris, vīri piesēja savas
virves pie tuvākajiem kokiem un nokrita zemē starp mezglainajām saknēm turpat, kur stāvēja.
- Paldies dieviem, — Dzelksne nočukstēja un ar plaukstām saberzēja sāpošo muguru. — Lejup no kalna būs vieglāk. Jābūt vieglāk.
- To mēs laikam redzēsim tikai tad, kad tur nonāksim, - Brands sacīja un piesedza acis. Tālāk nogāze virzījās uz leju, bet neskaidrā migliņā atkal pacēlās augšup. Šis kāpums bija nosēts ar kokiem un krietni augstāks pat par to kalnu kori, kurā viņi nupat uzrāpās.
Dzelksne uz to blenza pavērtu muti un nekādi nespēja noticēt. — Vēl un vēlreiz viņiem piedāvā mani nomētāt ar akmeņiem, it kā tā būtu nesāpīgākā no izvēlēm.
- Vēl nav par vēlu pārdomāt, - ierunājās Tēvs Jārvi.
- Pat ja mums šeit ir maz ērtību, par akmeņu trūkumu nevarētu sūdzēties.
VĪRS, KURŠ PIEVĀRĒJA KUĢI
No guļvietām vaidēdama mokoši slējās saīgusi un pārgurusi komanda, to spīdzināja vakardienas smagā darba izraisītas sāpes un nobrāzumi, kā arī apziņa, ka priekšā gaida vienlīdz smaga diena. Pat Odam nebija joki prātā, viņš domāja par ilgo kāpumu lejup pa mežaino nogāzi, kur tālumā vizuļoja mājiens par ūdens klaju.
— Vismaz lejup no kalna, - piezīmēja Brands.
Oda nosprauslojās un aizgriezās. - Kā tad.
Drīz vien Brands saprata, ko Oda bija domājis. Kāpjot kalnā, Dienvidvējš bija jāvelk augšup. Laižoties lejā, kuģis būs jānotur, lai tas neaizskrien pa priekšu, un tas nozīmēja tikpat daudz darba un daudz vairāk briesmu. Līkumotā taka nebija pietiekami plata, lai no vēršiem būtu kāda jēga, un ducis kuģa komandas vīru aptina lupatas ap jēlajām plaukstām, apmeta drošības virves ap jēlajām rokām un sāpošajiem pleciem, un, apakšā paklājuši segas, tie cīnījās, laižot kuģi zemāk, pa sešiem pie katra tā sāna. Vīri pūlējās noturēt laivu taisni, bet tā grozījās pa grumbuļaino nogāzi. Pa priekšu līda Kols ar savu spaini un metās noklāt brusas ar darvu ik reizi, kad tās aizsvilās.
- Reizē, — Ralfs rūca, pacēlis roku. — Reizē!
- Ellē, to viegli pateikt, bet izdarīt... - novaidējās Brands. Viņam, protams, bija uzticēta virve. Ar smagumu cilāšanu ir tā, ka brīdī, kad smagums jāpaceļ, ļaudis pamūk malā un uzmundrinoši tev uzsmaida. Brands bija darījis dažādus smagus darbus, lai nopelnītu maizes garozu sev un Rīnai, bet tik smagi viņš nebija vergojis nekad. Ap vienas rokas apakšdelmu pāri pleciem un tad ap otru roku apvītā kaņepju virve mirka sviedros, ar katru soli griežoties miesā aizvien dziļāk, kājas drebēja kā galerts, zābaki dila pret zemes pikām, sakaltušajām koku lapām un priežu skujām. Brands kāsēja, saelpojies priekšā ejošā Odas saceltos putekļus, un viebās, dzirdot Dodivuā lāstus aiz muguras.
- Kad mēs reiz tiksim līdz tai nolādētajai upei? — Oda šņāca pār plecu, kamēr šie gaidīja, lai kādu kritušu koku nonestu nost no ceļa.
- Drīz mēs varēsim palaist to kuģi pa straumi, kas plūst no manis. — Brands nogrozīja galvu, un sviedri smagām lāsēm nopilēja no izmirkušajiem matiem.
- Līdzko Safrita atnesusi ūdeni, tas uzreiz iztek man no muguras un pa šķirbu lejā, — Dodivuā vēl spēja jokot. - Vai tu man pastāstīsi, kā tiki pie tās rētas, Fror?
- Sagriezos skujoties, - vensterietis atsaucās otrpus kuģim, tad ieturēja ilgu pauzi, iekams piebilda: — Nekad neskujies ar cirvi.
Dzelksne gāja beigās un kā viena no pieciem stiepa grebtiem rotājumiem jau daļēji klāto mastu. Brands juta tās skatienu kā asas bultas urbjamies sev mugurā un sprieda, vai meitene joprojām niknojas par to, ko viņš pateica par tās māti. Brands viņu gandrīz nemaz nevainoja. Vai tad Brands neaizgāja un nepameta Rīnu vienu pašu cīnāmies par savu pastāvēšanu? Šķita, ka ik reizi, kad Brands zaudē pacietību, viņš galvenokārt dusmojas pats uz sevi. Puisis zināja, ka jāatvainojas, bet runas viņam nekad nevedās. Dažbrīd viņš dienām ilgi meklēja īstos vārdus, bet, beidzot pavēris lūpas, pār tām uzreiz palaida nepareizos.
Brands nopūtās. — Laikam būtu labāk, ja es vispār neteiktu ne vārda.
- Tu no manis nedzirdētu nevienu iebildumu, — Brands dzirdēja Dzelksni murminām un jau griezās, lai atcirstu ar asu mēli, ko vēlāk noteikti nožēlotu, kad sajuta virvi paraujamies sānis, un viņš gandrīz aizlidoja lapu kaudzē, tomēr kājas noturēja.
- Uzmanīgi! - ieaurojās Dodivuā, pats smagi iekāries savā virvē. Mezgls izslīdēja kā pārlūzusi pātaga, viņš pārsteigumā noelsās un novēlās uz muguras.
Oda iebrēcās: — Augstie dievi! — un, saņēmis triecienu pa seju, nogāza no kājām nākamo vīru un pazaudēja pats savu virves galu, kas, ticis brīvībā, noblīkšķēja kā dzīvs.
Atskanēja spārnu vēdas - kāds putns pacēlās debesīs, bet Dienvidvējš traucās uz priekšu. Kāds vīrs otrā pusē iekliedzās, jo virve noslīdēja no pleciem un parāva to gaisā, sāniski notriecot Froru zemē, un pēkšņi brīvais svars parāva līdzi visus pārējos vīrus kā ķegļus.
Brands ieraudzīja Kolu šausmās pieliecamies ar savu spaini un blenžam uz augsto priekšgalu, kas triecās viņam
pāri, zēns centās parauties malā un nokrita uz muguras
zem asā ķīla.
> i
Nebija laika domāt, kur nu vēl apdomāt. Iespējams, tas arī izrādījās labi. Tēvs Brandam vienmēr atgādināja, ka domāšana tam īsti nepadodas.
Viņš metās nost no ceļa sausu lapu kaudzē, apliecot savu virvi ap tuvāko koku, kas izrādījās vecs briesmonis ar resnu stumbru un mezglainām saknēm, kuras dziļi urbās uzkalnē.