Vīri kliedza cits par citu skaļāk, baļķi vaidēja, koki krakšķēja, bet Brands neko nemanīja un atspērās pret koku vispirms ar vienu un pēc tam arī ar otru kāju. Vaidēdams viņš piespieda kājām un mugurai iztaisnoties, iekārās pār pleciem pārmestajā virvē un nostiepa tā, ka virve gluži kā zars atvirzījās nost no stumbra.
Ja vien arī pats Brands būtu taisīts no koka. Virve notrinkšķēja kā arfas stīga, un puisis izvalbīja acis no piepūles, kaņepju šķiedra griezās mizā, slīdēja starp pirkstiem un grauzās saujās. Brands sakoda zobus, aizvēra acis un ieķērās ap virvi aptītajās lupatās. Viņš tās turēja tik cieši, kā nāve ieķeras mirstošajā.
Pārāk smags, lai paceltu. Daudz par smagu, bet, tiklīdz nasta uzlikta uz pleciem, kāda gan ir nesēja izvēle?
Dienvidvējš izkustējās, ausīs dunēja vēl skaļāk, un svars tikai vēl un vēl vairāk pieauga, izspiežot pār Branda lūpām lēnu vaidu, bet viņš zināja: ja palaidīs brīvus ceļus, muguru vai rokas, virve viņu pārgriezīs uz pusēm.
Uz mirkli viņš pavēra acis. Starp lapām ņirbēja saules stari. Asinis pulsēja trīcošajās dūrēs. Virve pie koka stumbra sāka dūmot. Kaut kur tālu atbalsojās cilvēku runas.
Brands nošņācās, kad virve noraustījās un nodžinkstēja, tad vēlreiz paslīdēja un iegriezās miesā asi kā zāģis.
Nedrīkst palaist vaļā. Nedrīkst pievilt komandu. Kauli brakšķēja, kaņepes šķiedra griezās plecos, delmos un plaukstās, draudot pārraut viņu uz pusēm. Aizturētā elpa svilināja krūtis un spraucās laukā starp sakostajiem zobiem.
Nedrīkst laist vaļā. Nedrīkst pievilt ģimeni. Viss Branda ķermenis drebēja, katra sīkākā muskuļu šķiedra dega no piepūles.
Pasaulē vairs nebija nekā, tikai viņš un virve. Nekā, tikai pūliņi, sāpes un tumsa.
Un tad viņš izdzirdēja Rīnas balsi klusi čukstam pie auss: - Laid vaļā.
Puisis papurināja galvu, smilkstot no piepūles.
- Brand, laid vaļā!
Cirvis ietriecās kokā, un viņš krita, visa pasaule sagriezās. Stipras rokas to notvēra un nolaida uz zemes vārgu kā bērnu un ļenganu kā lupatu.
Saules māte Dzelksnei aiz muguras iespīdēja meitenes matu pūkās galvas sānos.
- Kur Rīna? - Brands čukstēja, bet vārdi vien nočīkstēja.
- Vari laist vaļā.
- Fu. - Pirksti joprojām cieši krampējās dūrēs. Bija jāpieliek lielas pūles, lai atlauztu vaļā puiša pulsējošos pirkstus tik daudz, lai Dzelksne sāktu notīt virvi, kuras šķiedras bija piesūkušās tumšām asinīm.
Meitene saviebās un iesaucās: — Tēvs Jārvi!
- Piedod man, - viņš aizsmacis čukstēja.
- Par ko?
- Es nedrīkstēju tā teikt... par tavu māti...
- Apklusti, Brand. - Sekoja pauze, tad - tāla balsu murdoņa, kāds putns palaida brīdinošu brēcienu no zariem virs galvas. — Mani visvairāk nomoka doma, ka tev laikam bija taisnība.
- Vai tiešām?
- Neaizraujies. Diez vai tas atkārtosies.
Ap viņiem sāka pulcēties cilvēki, un neskaidri silueti vērās lejup.
- Vai esat jebkad ko tādu redzējuši?
- Vienu brīdi viņš viens noturēja tā svaru.
- Nudien, varondziesmas vērts solis.
- Peršas jau sāk rīmēties, - atskanēja Odas balss.
- Tu izglābi man dzīvību, - Kols paziņoja, platām acīm veroties lejup, nomūrējies ar darvu līdz ausīm.
Safrita pielika ūdens maisu Brandam pie lūpām.
— Kuģis būtu viņu saspiedis.
- Kuģis būtu saspiedis pats sevi, — iebilda Ralfs.
— Tad mēs neaizvestu Getlandei nekādu palīdzību.
- Tad mums pašiem vajadzētu milzum daudz palīdzības.
Pat rīšana prasīja piepūli. - Es tikai... darīju to, ko darītu ikviens.
- Tu man atgādini kādu mūsu senu draugu, — piebilda Tēvs Jārvi. - Ar varenām rokām. Un varenu sirdi.
- Vēzienu pēc vēziena, nesteidzies, - Ralfa balss bija viegli piesmakusi.
Brands paskatījās, ko maģistrs dara, un nelabums sakāpa kaklā. Virves atstātie nobrāzumi kā sarkanas čūskas, jēlas un asiņainas, vijās ap rokām, kas šķita kā balti zari.
- Vai sāp?
- Tikai smeldz.
- Tikai sasodīti smeldz! - ieaurojās Oda. - Vai dzirdējāt? Kāda būs atskaņa vārdam smeldzi
- Drīz sāks sāpēt, — Tēvs Jārvi teica, — un paliks rētas.
- Dižu darbu pēdas, — nočukstēja Frors, kurš, runājot par rētām, bija atzīts eksperts. — Varoņa zīmes.
Brands saviebās, kad Jārvi tina apsējus ap apakšdelmiem, griezumi sāpēja jau mežonīgi. - Nu gan varonis, — viņš nomurmināja, kad Dzelksne palīdzēja piecelties sēdus. - Cīnījos tikai ar virvi un zaudēju.
- Ne gluži. - Tēvs Jārvi piesprauda apsēja galu ar adatu un uzlika kroplo delnu uz Branda pleca. - Tu cīnījies ar kuģi. Un uzvarēji. Paliec to zem mēles. - Viņš iebāza Brandam mutē sausu lapu. - Noņems sāpes.
- Mezgls izslīdēja, - Dodivuā pavēstīja, pētot savas virves izirušo galu. - Nez kas tā par neveiksmi?
- Tāda piemeklē tos, kas pietiekami nepārbauda savus mezglus. — Tēvs Jārvi veltīja viņam niknu skatienu.
— Safrita, atbrīvo Brandam vietu kulbā. Kol, tu paliksi pie viņa. Gādā, lai viņš nemetas jaunos varoņdarbos!
Safrita no visas komandas segām starp pārtikas rezervēm saklāja guļvietu. Brands centās pārliecināt sievieti, ka var paiet, bet visi redzēja, ka tā vis nav.
- Tu tur gulēsi, un tev patiks! - Kola māte atcirta, ar pirkstu pabakstījusi puiša virzienā.
Tur vairs nekas nebija piebilstams. Kols uzrāpās uz mucas blakus Brandam, un kulba sāka ceļu lejup, Brandam novaikstoties pie katra grūdiena.
- Tu izglābi man dzīvību, - zēns pēc kāda brīža nomurmināja.
- Tu esi veikls. Un pats tiktu nost no ceļa.
- Nē, es nevarēju. Es jau ieskatījos aiz Beidzamajām durvīm. Ļauj man vismaz pateikt tev paldies.
Abi kādu brīdi vērās viens otrā. — Tā būs godīgi, — Brands sacīja. - Esi pateicies.
- Kā tu kļuvi tik stiprs?
- Laikam jau strādājot. Dokos. Pie aira. Smēdē.
- Tu biji kalējs?
- Palīdzēju kalējai, viņu sauca par Gādenu. Tā pārņēma sava vīra smēdi pēc viņa nāves un kļuva par divreiz labāku kalēju, nekā bija vīrs. - Atmiņā nāca vesera smagums, laktas dziesma un ogļu svelme. Brands nekādi nebija domājis, ka skums pēc visa minētā, bet tā bija.
- Darbs ar dzelzi ir labs. Godīgs.
- Kāpēc tu to pameti?
- Esmu vienmēr sapņojis kļūt par karavīru. Lai par mani sacer varoņdziesmas. Gribēju būt viens no komandas. - Brands skatījās, kā Oda un Dodivuā strīdas, velkot smagās virves, un Frors riebumā nogroza galvu, un pasmaidīja. - Tā mana komanda būtu tīrāka nekā šī, bet jāpieņem tāda ģimene, kādu tev dod. — Sāpes pierima, bet šķita, ka Jārvi dotā lapa dara mēli stīvu. - Mana māte nomira, kad biju pavisam mazs. Viņa man mācīja darīt labu. Tēvs negribēja, lai es...
- Mans tēvs nomira, - Kols pārtrauca. — Jau sen.
- Toties tagad tev ir Tēvs Jārvi un tik daudz brāļu visapkārt. - Brands uz mirkli saskatījās ar Dzelksni, iekams meitene pavērās sānis uz kokiem. - Un ari Dzelksne par māsu, ja reiz tā runājam.
Kols sausi pasmaidīja. - Tāda - pa pusei svētība...
- Kā jau lielākoties svētības. Viņa ir asa, bet man šķiet, ka tā cīnītos līdz nāvei par ikvienu no mums.
- Dzelksnei tiešām patīk cīnīties.
- To nu nevar noliegt.
Kulbas riteņi iekaucās, krava nograbēja, un velkošās komandas vīri sakrita cits citam virsū. Tad Kols klusi pavaicāja: - Tad jau tu esi mans brālis?
- Tā laikam ir. Ja esi ar mieru.
- Šķiet, ka varētu būt arī ļaunāk. - Zēns paraustīja plecus, it kā tam nemaz nebūtu lielas nozīmes. Brands gan nodomāja, ka ir pretēji.