Ar pēdējo rāvienu Dienvidvējš ieslīdēja Aizliegtās sakultajos ūdeņos, un gaisā pacēlās sagurušas urravas.
- Mums izdevās, - sacīja Brands, gandrīz nespēdams noticēt. - Vai mums izdevās?
- Kā tad. Varēsi stāstīt saviem mazbērniem, kā pārvilki kuģi pār Augstajām korēm. - Ar masīvo roku Ralfs notrausa sviedrus no pieres. - Bet mums vēl šodien cītīgi jāpaairē! - viņš iesaucās, tā ātri pieliekot svinībām punktu. - Iekrausim kuģi un līdz rietam noiesim vēl dažas jūdzes!
- Celties, slinki! - Dodivuā izrāva Brandu no kulbas un nostādīja uz joprojām drebošajām kājām.
Tēvs Jārvi sarunājās ar lopu dzinēju vadoni dievs vien zina kādā valodā, tad abi izplūda smieklos un ilgi apskāvās.
- Ko viņš teica? — Brands painteresējās.
- Ka jāpiesargās no zirgļaudīm, - Tēvs Jārvi atbildēja, — jo tie ir mežonīgi un bīstami.
Dzelksne palūrēja uz vēršiem, kas beidzot bija atbrīvoti no smagās nastas. — Nesapratu joku.
- Es viņam pajautāju, ko viņš saka zirgļaudīm, kad tirgojas.
- Un?
- Sargies no laivu cilvēkiem, jo tie ir mežonīgi un bīstami.
- Kas ir laivu cilvēki? - Kols gribēja zināt.
- Mēs, - Brands atbildēja un saviebās, rāpdamies atpakaļ uz Dienvidvēja klāja. - Tie esam mēs. — Sāpēja visas locītavas un cīpslas, viņš vilka kājas kā vecs vīrs uz savu vietu kuģa pakaļgalā un novēlās uz lādes, ko Dzelksne tikko bija nolikusi.
- Tu tiešām varēsi airēt?
- Es tīri labi turēšu tev līdzi un nejaukšu ritmu, -Brands nomurmināja, lai gan jau apsēšanās šķita kā varoņdarbs.
- Tu, vesels būdams, knapi vari turēt līdzi manam ritmam, — Dzelksne iebilda.
- Tad jau redzēs, vai tu varēsi turēt līdzi man, tu, runājošā skrimšļu bunte! — Ralfs nostājās blakus abiem.
- Tu būsi manā vietā, puis.
- Kur man jāiet?
Ralfs pamāja uz stūres aira platformu virs galvas. - Es tā izdomāju, ka šovakar tu varētu ķerties pie stūrēšanas.
Brands apjuka. - Vai es?
- Uzskatu, ka esi to pelnījis. — Ralfs uzsita puisim pa muguru un palīdzēja piecelties.
Vaidot no sāpēm, Brands pagriezās, ar roku atbalstījies pret airi, un pamanīja, ka visa komanda viņu vēro. Safrita un Kols pie kravas, Oda, Dodivuā un Frors - pie saviem airiem, Tēvs Jārvi abi ar Skifru - blakus grebtajai dūjai kuģa priekšgalā, bet lejā Aizliegtā tecēja uz dienvidiem, un Saules māte bārstīja pār viļņiem zeltu.
Brands plati pasmaidīja. — Man patīk, kāds šeit paveras skats.
- Tikai nepierodi, — brīdināja Ralfs.
Un piepeši komanda visi kā viens metās klabināt un raustīt airus, ar savu samocīto miesu saceļot pērkondim-došu troksni. Šī bungošana nozīmēja cieņu. Viņam. Kurš visu mūžu bijis tukša vieta.
- Godīgi runājot, tas, ko tu tur augšā paveici, bija liela lieta. - Dzelksnes sejā pazibēja smaida ēna, bet acis iemirdzējās, kad meitene uzsita pa savu airi. - Liela lieta.
Brands sajuta lepnumu piepūšam krūtis - tā bija līdz šim nepieredzēta sajūta. Viņš bija nogājis garu ceļu, līdz tika pamests viens liedagā pie Torlbijas. Pat ja viņš nebija devis karavīra zvērestu, īsta komanda Brandam jau bija. Ģimene, pie kuras viņš nu piederēja. Brands vēlējās, kaut Rīna to redzētu, un iztēlojās māsas seju, ja viņa būtu šeit, un nācās izšņaukt degunu un izlikties, ka kaut kas iebiris acī. Puisi pārņēma sajūta, ka viņš nostājies gaismas pusē, un tā nebija kļūdaina.
- Ei, jūs, slinkie nelieši, neraustiet airus! - viņš iesaucās aizlūzušā balsī. - Velciet uz sevi!
Komanda iesmējās un ķērās pie airiem, un Dienvidvējš līgani ieslīdēja straujajā Aizliegtās straumē, šoreiz vismaz airi cilājās pa straumei, atstājot vēršus un to dzinējus gaidām nākamo kravu.
SAVĀDI LAIKI
Meža vietā pletās klaja stepe. Briesmīgi klaja. Nežēlīgi līdzena. Jūdzēm vien sulīgas, zaļas un līganas zāles.
Dzelksnei, uzaugušai Getlandes kalnos, uzkalnos un klintīs, šie klajumi, šis bezgalīgais līdzenums, kas stiepās zem debesu bezdibeņa tālu līdz pat apvārsnim, šķita nomācošs.
- Kāpēc neviens te neko neaudzē? - painteresējās Kols, jāteniski uzsēdies uz nolaistā masta, kamēr vējš pūta prom naža izgrieztās skaidas.
- Zirgļaudīm tās ir ganības, - atbildēja Dodivuā.
- Viņiem arī nepatīk te satikt citus ļaudis.
Oda nosprauslojās. — Tas viņiem tik ļoti nepatīk, ka šie dzīviem novelk ādu pār acīm, tā viņš ir.
- To viņiem būs iemācījis Kaljivas princis.
- Kurš to iemācījās Galvenajā pilsētā, - piebilda Frors un ar pirksta galu izberzēja sakropļoto aci.
- Lai gan es tā noprotu, ka turp šo ieradumu aiznesa ieceļotāji no Skegenmarkas, - norādīja Ralfs.
- Kuriem to iemācīja Celtnieks Beils savā pirmajā sirojumā, - precizēja Jārvi.
- Un tā tos dīrātājus dīrā, - prātoja Skifra, vērojot vēja veidotos rakstus zālē, - un asiņainās mācības apiet apburto loku.
- Nav slikti. - Ralfs nopētīja priekšā tekošo un aiz muguras atstāto upi, arī līdzeno zemi visapkārt; šoreiz viņa acis bija skarbāk piemiegtas nekā iepriekš. - Kamēr vien neesi kādam pakļauts.
- Kāpēc tu tā uztraucies? - Dzelksne jautāja. - Mēs dienām ilgi neesam redzējuši nevienu kuģi.
- Tieši tā. Kur tie palikuši?
- Redz, kur ir divi. - Tēvs Jārvi norādīja lejup pa straumi.
Maģistram bija vanaga acs. Tikai jau pienākot krietni tuvāk, Dzelksnei izdevās pār plecu saskatīt, kas ir tumšās kaudzes upes krastā. Apdeguši mazu kuģīšu skeleti plašā piemītas zāles laukumā. Nomelnējis izdzisuša ugunskura aplis. Tieši pie tāda ugunskura viņi ik vakaru sildīja rokas.
- Šķiet, ka to komandām klājies plāni, - Brands pie sevis nomurmināja, skaļi pasakot to, ko jau redzēja arī visi pārējie.
- Tie ir beigti, - Skifra zinoši novilka. - Varbūt kāds veiksminieks aizgāja vergos. Vai neveiksminieks. Nav dzirdēts, ka zirgļaudis būtu žēlīgi kungi.
Oda pavērās uz plašo piemīdītās zāles laukumu. - Kā jums šķiet, vai mums nāksies iepazīties?
- Ņemot vērā manu veiksmi... - nočukstēja Do-divuā.
- Kopš šī brīža mēs meklējam augstāku krastu, kur ierīkot nometni! - iesaucās Ralfs. - Un divkāršojam sargu skaitu! Ik brīdi astoņiem jābūt nomodā!
Un tā, nervozējot, veroties tālu prom stepē un salecoties pie katra trokšņa, viņi pamanīja kādu kuģi airējam augšup pa straumi.
Izmēra ziņā tas līdzinājās Dienvidvējam - kādi sešpadsmit airi katrā sānā. Kuģa priekšgalu rotāja melna vilka maska, tāpēc Dzelksne minēja, ka komanda varētu nākt no Trovenlandes, bet, spriežot pēc izrobotajiem vairogiem virs rājas, tie bija gatavi kaujai. Iespējams, pat nežēlīgai kaujai.
- Turiet ieročus sev cieši klāt! — Ralfs kliedza, jau paķēris savu raga loku.
Safrita satraukti vēroja vīru centienus vienlaikus savaldīt airus un ieročus. - Vai tad mūsu mērķis nav nogludināt ceļu Miera tēvam?
>
- Protams. - Tēvs Jārvi palaida vaļīgāk sava zobena maksti. - Tikai bruņota vīra teiktais izskan daudz jaukāk. Laba diena! - viņš uzsauca pāri upei.
Bārdaina figūra bruņukreklā stalti izcēlās otra kuģa priekšgalā. - Jums arī, draugi! - Šie vārdi, iespējams, izklausītos krietni miermīlīgāk, ja runātājam pie abiem sāniem neatrastos pa vīram ar uzvilktu loku. - Mūsu kuģis ir Melnais suns, mēs nākam augšup pa Aizliegto no Galvenās pilsētas!