- Dienvidvējš, nākam pa straumei no Dievišķās un Roistokas, - Jārvi sauca pretī.
- Kā gāja Augstajā korē?
- Tiem, kas stiepa, nācās paslāpt. - Jārvi pacēla sažuvušo roku. - Bet es izturēju.
Otrs kapteinis iesmējās. - Vadonim jādalās darbā ar saviem vīriem, bet, tiklīdz to dalīsi līdzīgi, vīri zaudēs visu cieņu pret kapteini! Vai drīkstam pienākt tuvāk?
— Drīkstat, tikai ziniet, ka esam labi bruņoti.
— Šajā pusē tieši neapbruņotie izraisa aizdomas. -Kapteinis pamāja savai komandai - daudz pieredzējušiem ļaudīm ar rētām, bārdām un spožiem maiņas gredzeniem —, un tā prasmīgi ievirzīja Melno suni straumes vidū blakus Dienvidvējam, priekšgalu pie pakaļgala.
Piepeši turieniešu kapteinis nespēja valdīt neticības pilnus smieklus. — Kas tas par vecu nelieti jums pie stūres? Nežēlīgais Ralfs, vai arī es esmu žāvēta vistas krūtiņa! Biju pārliecināts, ka esi beigts, un nespēju pat naktī gulēt!
Arī Ralfs ierēca savu smieklu. - Žāvēta vistas krūtiņa, turklāt sapuvusi, Zilais Džener! Es biju drošs, ka esi beigts, un tam par godu izsitu mucai spundi!
— Nežēlīgais Ralfs? — Dzelksne nomurmināja.
— Sen tas bija. — Stūrmanis atmeta ar roku un nolika loku malā. — Parasti jau cilvēku ļaunums ar gadiem sarūk.
Melnā suņa komanda pārmeta savu priekšgala virvi pār upi, un, par spīti dažiem lāstiem un sapītiem airiem, komandas pievilka kuģus tuvāk vienu otram. Zilais Dže-ners pārliecās pār bortu un satvēra Ralfa roku, abi vīri staroja priekā.
*
Dzelksne nesmaidīja un neatrāva roku no tēva zobena.
— Kā jūs, velns, tikāt laukā no tās elles, ko mums sarīkoja Jaunais Halstāms? - Ralfs painteresējās.
Dženers noņēma ķiveri un pasvieda to saviem vīriem, tad izbrauca pirkstus caur plānajiem, sirmajiem matiem. - Kauns teikt, es pārbaudīju Jūras mātes labvēlību un aizpeldēju.
— Tev vienmēr labi veicies ar ieroča izvēli.
- Vienu bultu es tomēr pakaļā dabūju, bet, lai gan esmu kaulains, sulīga pēcpuse ir mana svētība, un nekādu paliekošu pēdu. Nospriedu, ka tā bulta nes man veiksmi, jo palīdzēja par mata tiesu glābties no verga apkakles.
Ralfs viegli pieskārās paša kaklam, un Dzelksne ieraudzīja zem bārdas rētas, ko agrāk nebija pamanījusi.
— Man paveicās mazāk. Bet, pateicoties Tēvam Jārvi, es atkal esmu brīvs cilvēks.
- Tēvs Jārvi? - Dženera acis plati iepletās. - Getlan-des maģistrs? Tas, kurš savulaik bija Zelta ķēniņienes Leitiinas dēls?
- Tas pats, - Jārvi sacīja, starp lādēm izspraucies līdz kuģa pakaļgalam.
- Tādā gadījumā esmu pagodināts, jo dzirdēju, ka jūs dēvē par viltīgāko no vīriem. - Zilais Dženers izbrīnā pavērās uz Dzelksni. — Tagad tev airus cilā sievietes?
- Man airē tie, kas var izkustināt kuģi uz priekšu, — attrauca Ralfs.
- Kāpēc tik traka sasuka, meitēn?
- Tāpēc, ka ej pie velna, — Dzelksne norūca. — Tāpēc.
- Oho, šī ir no skarbajām! Ko tur par airi, es teiktu, ka viņa varētu pārlauzt uz pusēm arī vīru!
- Nespēju sagaidīt, lai to pierādītu, - meitene atcirta, nebūt neuzskatot dzirdēto par komplimentu.
Dženera smaids atsedza zobus - dzeltenīgu rindu ar dažiem robiem. - Būtu es gadus desmit jaunāks, es šo iespēju izmantotu, bet vecums dara mani uzmanīgu.
- Jo mazāk tev laika, jo mazāk gribas riskēt ar to, kas atlicis, - piebilda Ralfs.
- Tas gan tiesa. - Dženers nogrozīja galvu. - Nežēlīgais Ralfs atgriezies pa Beidzamajām durvīm, skuķi cilā airus, un kas tik vēl ne... Ir nu gan savādi laiki.
- Kuri laiki tādi nav? -Tēvs Jārvi noteica.
- Arī tas tiesa! — Zilais Dženers pavērās mākoņu piesegtajā saulē piemiegtām acīm. — Varbūt celsimies krastā un apmainīsimies ar jaunumiem?
- Ar jaunumu apmaiņu tu piedāvā iedzeršanu? -Ralfs jautāja.
- Tieši to, un uzstājīgi.
Viņi sameklēja viegli aizstāvāmu upes ieloku, nostādīja stipru sardzi un sakūra augstu sārtu, līdz ar bezrūpīgo vēju tā liesmas plandījās uz visām pusēm un dzirksteles šļācās pār ūdeni. Tad abas komandas izsita pa tapai no alus mucām, un sāka skanēt aizvien nemuzikālāka dziedāšana, aizvien neticamāki stāsti un arvien piesmakušāka lustēšanās. Kāds gluži neapdomīgi iedeva Kolam alu, kas zēnam itin labi iegaršojās, un jau pavisam drīz mātei par neviltotu nepatiku un visiem pārējiem par atklātu uzjautrinājumu viņš izvēmās un aizmiga.
Dzelksni gan jautra atpūšanās nekad īpaši nepriecēja. Lai cik daudz smaidītu, visi tik un tā neizlaida ieročus no rokām, un daži vīri smējās tikpat maz kā viņa.
Šķita, ka Melnā suna stūrmanim ar sirmu svītru izkrist sākušajos matos, dēvētam par Līko, piemīt īpašas pretenzijas pret pasauli. Piecēlusies kājās, lai nokārtotu dabiskās vajadzības, Dzelksne pamanīja viņu rūpīgi nopētām Dienvidvēja bagāžu, īpaši Tēva Jārvi dzelzī kalto lādi.
- Man viņš nepatīk, - meitene klusi sacīja Brandam.
Tas pavērās uz viņu pār kausa malu. - Tev jau neviens
nepatīk.
Pret Branda izskatu Dzelksnei vispār nebija nekādu pretenziju, tomēr viņa to paturēja pie sevis. - Tādā gadījumā man viņš nepatīk vairāk nekā visi citi. Viens no tiem, kam iekšā nav nekā - tikai drūms skatiens un asi vārdi. Viņam seja kā nopērta pakaļa.
To dzirdot, Brands pasmīnēja alus kausā. - Kā es ienīstu tādus ļaudis!
Dzelksnei bija jāpasmaida pie sevis. - Lai gan mans atbaidošais izskats slēpj daudz nezināmā.
— Labi slēpj. — Puisis pacēla kausu. — Bet man šķiet, ka es to pamazām sāku izvilkt gaismā.
— Tu esi drosmīgs, tā vilkdams gaismā meitenes noslēpumus, ja pašam kā puisim ir tik maz, ko piedāvāt.
Alus izspruka no Branda nāsīm, viņš aizrijās un nebeidza klepot, līdz Odam nācās uzsist pa muguru, un viņš izmantoja iespēju, lai piedāvātu savu ne īpaši patieso versiju par to, kā Brands pacēla kuģi. Ar katru dziedāšanas reizi kāpums kļuva stāvāks, briesmas — lielākas un varoņdarbs - vēl iespaidīgāks. Safrita veltīja Brandam starojošu smaidu un piebilda: - Viņš izglāba manam dēlam dzīvību. — Par apšaubāmajiem faktiem strīdējās tikai pats Brands, viņam tāda slavēšana lika justies neērti, gluži kā uzsēdinātam uz mieta.
- Un kā klājas Sašķeltās jūras krastos? - Zilais Dže-ners pavaicāja, kad dziesma bija galā. Jau pagājis gads, kā neesam redzējuši mājas.
- Nekas daudz nav mainījies, — attrauca Jārvi. - Vec-kundze Veksena izdara aizvien lielākas prasības Augstā karaļa vārdā. Pēdējās runas bija par nodokļiem.
- Lai masalas piemetas viņam un viņa Vienīgajai dievietei! — izspļāva Dženers. — Tam, ko cilvēks dabū, ir jāpieder viņam pašam, nevis kādam citam tikai tāpēc, ka tā krēsls ir lielāks.
- Vai Dievišķajā viss mierīgi?
- Vismaz mums viss bija kārtībā, — teica Ralfs. — Un Aizliegtās krastos?
Dženers ievilka gaisu caur zobu šķirbām. - Nolāpītie zirgļaudis ir satrakojušies kā dusmīgas bites, tie uzbrūk kuģiem un karavānām, arī nodedzina saimniecības Kal-jivas tuvumā.
- Kura cilts? — Jārvi painteresējās. — Užaki? Vai bar-meki?
Dženers vienaldzīgi paraudzījās uz maģistru. — Viņiem ir ciltis?
- Un katrai sava kārtība.
- Nu tad es teikšu, ka viņi šauj lielākoties ar vienādām bultām, vismaz, cik es esmu redzējis, un arī Kaljivas princis tos īpaši neatšķir. Viņam līdz ūkai to ņirgāšanās, un viņš nolēmis pārmācīt šos līdz asinīm.