- Tā ir labākā mācība, - Oda pasmaidīja, atsedzot apvīlētos zobus.
- Ja neņem vērā, ka viņš to negrasās darīt pats savām rokām.
- Prinči reti kad to dara savām rokām, - Jārvi piebilda.
- Viņš novilcis ķēdi šķērsām Aizliegtajai un nelaidīs garām nevienu karakuģi, iekams mēs - ziemeļnieki -nepalīdzēsim viņam, kā nākas, sodīt zirgļaudis.
Ralfs izrieza platās krūtis. - Getlandes maģistru gan viņš neapturēs.
- Tu nepazīsti princi Varoslavu, un neviens saprātīgs cilvēks negribētu viņu iepazīt. Nav iespējams paredzēt, ko tas plikpaurainais nelietis iesāks nākamajā mirklī. Mēs tikām prom tikai tāpēc, ka es viņam sastāstīju pasakas, ka aiznesīšu vēstis un atvedīšu no Sašķeltās jūras jaunus karotājus. Tavā vietā es grieztos atpakaļ un dotos mums līdzi.
- Mēs iesim uz priekšu, - sacīja Jārvi.
- Tādā gadījumā novēlu jums vislabāko ceļavēju, un cerēsim, jums nebūs vajadzīga ieroču veiksme. - Zilais Dženers iedzēra no kausa lielāku malku. — Es gan baidos, ka jums tā varētu noderēt.
- Tāpat kā ikvienam, kurš grasās šķērsot Augstās kores. — Skifra atgūlās uz muguras, salikusi rokas zem galvas un plikās pēdas pastiepusi pret ugunskuru. - Varbūt pārbaudiet to, kamēr ir iespēja.
- Ko tu ar to gribēji teikt, sieviete? - Līkais norūca.
- Piedāvāju draudzīgi izmēģināt spēkus ar mācību zobeniem. - Skifra plati nožāvājās. - Man te viens audzēknis ir pieveicis visu mūsu komandu, un mēs meklējam jaunus pretiniekus.
- Kas ir tavs audzēknis? — Dženers pavaicāja un uzmeta acis Dodivuā, kurš mirguļojošajā ēnā atgādināja kalnu.
- Nē, nē, - milzis teica, - ne jau es.
Dzelksne sataisīja drosmīgāko no sejām, piecēlās un nostājās ugunskura gaismā. - Es.
- Šitā klaidone ar pa pusei zaudētiem matiem?
- Vai tas skuķis vispār var pacelt vairogu?
- Es noprotu, ka no adatas svara viņa nesagums. Man tieši vajag kādu, kas salāpītu cauro zeķi!
- Kad viņa būs tikusi ar tevi galā, tev vajadzēs kādu, kas tevi pašu salāpa, — Oda norūca, par ko Dzelksne jutās pateicīga.
Kāds puisis, varbūt gadu vecāks par Dzelksni, lūdzās, lai tam dod iespēju pirmajam pārmācīt meiteni. Abu kuģu komandas sastājās trokšņainā aplī un izgaismoja cīņas laukumu ar lāpām, tie izkliedza apvainojumus un pamudinājumus un izdarīja likmes uz savu komandas biedru. Puisis bija liela auguma, ar masīvām, biezām delnas locītavām un niknumu acīs. Dzelksnes tēvs vienmēr teica, ka bailes ir laba lieta. Bailes liek nezaudēt uzmanību. Bailes tur pie dzīvības. Varbūt tā arī ir taisnība, jo meitenes sirds pukstēja tik jaudīgi, ka šķita, galvaskauss pārsprāgs.
- Lai es liktu uz to atlikumu no nekā? - Līkais iebrēcās, ar cirvi pārskaldīja uz pusēm savu rokassprādzi un lika uz Dzelksnes pretinieku. - Tikpat labi varētu iemest naudu upē! Vai tu arī liksi?
Zilais Dženers klusēja un braucīja savu bārdu tā, ka rokassprādzes nodžinkstēja. - Man gribas, lai mana nauda paliek tur, kur tā ir.
Nervozitāte pagaisa līdz ar pirmo zobenu sadursmi, un Dzelksnei kļuva skaidrs, ka šo puisi viņa pieveiks viegli. Meitene izvairījās no otrā cirtiena, izlocījās no trešā un ļāva pretiniekam paskriet garām. Viņš bija spēcīgs, bet metās virsū Dzelksnei nikni, nedomājot un pavisam nepareizi izvērtējot savu līdzsvaru. Dzelksne panira zem neuzmanīga sitiena un gandrīz iesmējās, cik pretinieks izrādījās neveikls, norāva tā vairogu zemē un trāpīja pa seju ar asu cirtienu. Puisis smagi atkrita dubļos un stulbi blenza, kamēr asinis straumē šļācās pa degunu.
- Tu esi vētra, - Dzelksne caur urravām sadzirdēja Skifras kluso balsi. — Negaidi uz viņiem. Liec viņiem baidīties. Liec viņiem šaubīties.
Dzelksne iebrēcās un metās uz nākamo pretinieku, tiklīdz Dženers paziņoja cīņas sākumu, iedzina to šokēto kolēģu pulkā, ar mācību zobenu iezvēla pa vēderu un ar spalgu koka cirvja bliezienu iecirta tā ķiverē robu. Vīrietis kādu brīdi kā noreibis streipuļoja, tikmēr Dienvidvēja komanda smējās, cenšoties uzstutēt tam ķiveri virs uzacīm.
- Tie, kas raduši cīnīties ar vairogiem, mēdz domāt tikai uz priekšu. Vairogs kļūst par trūkumu. Izmanto flangus.
Nākamais pretinieks bija maza auguma, bet plecīgs kā koka stumbrs, piesardzīgs un vērīgs. Dzelksne ļāva viņam pabīdīt sevi atpakaļ ar vairogu tik ilgi, lai Melnā suņa komanda sāktu izkliegt uzmundrinājumus. Tad viņa atdzīvojās, metās pa kreisi, tad pašāvās pa labi, izslēja zobenu augstu gaisā un, tiklīdz vīrietis pacēla savu vairogu, ieblieza ar cirvi pa tā elkoni, kviecošu norāva zemē un pielika sava zobena spici pie tā rīkles.
- Jā. Nekad neesi tur, kur tevi gaida. Vienmēr uzbrūc. Sit pirmā. Sit pēdējā.
- Jūs, nekam nederīgie suņi! - nošņāca Līkais. - Man kauns, ka esmu viens no jums! - Un viņš paķēra zemē nokritušo zobenu, paņēma vairogu ar uzzīmētu baltu bultu un nostājās laukuma vidū.
Līkais izrādījās nikns un gudrs pretinieks, bet Dzelk-sne bija ātrāka, vēl gudrāka un krietni niknāka, turldāt Skifra bija iemācījusi viņai tādus trikus, kas Līkajam nebija pat sapņos rādījušies. Viņa dejoja ap pretinieku, to nokausēdama, viņas sitienu gūzma sasniedza mērķi, līdz vīrietis vairs īsti neaptvēra, uz kuru pusi skatās. Galu galā meitene slīdoši izklupa un ieblieza Līkajam pa pakaļu ar zobena virsmu tik skaļi, ka to, iespējams, dzirdēja pat Kaljivā.
- Tas nebija godīgs pārbaudījums, — Līkais norūca un pieslējās kājās, viņam ārkārtīgi gribējās pakasīt sāpīgo dibenu, tomēr viņš saņēmās un noturējās. Šķita, ka vīrietis tikai cenšas norīt sarūgtinājumu. Dzelksne saprata, ka rūgtums ir liels, bet tas viņu neinteresēja.
- Kaujas laukā godīguma nav, - meitene teica.
- Kaujas laukā mēs cīnāmies ar tērauda ieročiem, meitēn. - Līkais nosvieda mācību zobenu. — Ar īstiem zobeniem būtu pavisam cits iznākums.
- Tā gan, - Dzelksne piekrita. - Ievainota pašlepnuma un nobrāztas pēcpuses vietā tādā gadījumā tev pa iešķelto pakaļu veltos ārā iekšas.
Dienvidvēja komanda to uzņēma ar smiekliem, un Dženers mēģināja nomierināt savu stūrmani, piedāvājot vēl alu, bet tika nikni atraidīts. - Atnesiet manu zobenu, un tad redzēsim, kuce!
Smiekli aprima, Dzelksne atšāva lūpu un nospļāvās vīrietim pie kājām. - Ņem arī cirvi un zāģi, es esmu gatava!
- Nē, - atteica Skifra un apņēma Dzelksni ap pleciem. — Vēl pienāks brīdis, kad tev nāksies skatīties nāvei acīs. Ne tagad.
- Kā tad! - Līkais nospļāvās. - Gļēvules!
Dzelksne ierēcās, bet Skifra vēlreiz pastūma meiteni
malā un piemiedza acis. - Tu, stūrmani, esi kā cepurē sasmelts vējš. Tev iekšā ir tukšums.
Oda nostājās priekšā meitenei. - Viņam iekšā ir ne tikai tukšums, tas ir pilns ar sūdiem. - Dzelksni pārsteidza nazis komandas biedra rokā. - Man nekad nav bijis drosmīgāka aira biedra, vai tas būtu vīrietis vai sieviete. Vēl viens apvainojums, un es pats tevi nokaušu.
- Par to tev būs jāsacenšas ar mani, - nobēra Dodi-vuā, pameta malā segu un pieslējās pilnā augumā.
- Un mani. - Arī Brands jau stāvēja blakus Dzelksnei, uzlicis apsaitēto roku uz sava smalkā tuteņa.
Ieročiem pieskārās daudzi pirksti, turklāt, ņemot vērā izdzerto alu un aizskarto pašlepnumu, situācija draudēja kļūt pavisam bīstama. Tomēr, iekams kāds izdarīja pirmo sitienu, Tēvs Jārvi veikli metās pa vidu saniknotajām komandām.
- Mums visiem jau ir diezgan ienaidnieku, lai vairotu to skaitu no draugu vidus! Seit izlietās asinis būs zaudētas velti! Pārvērtīsim dūri pastieptā delnā! Atvēlēsim šo dienu Miera tēva dūjām! Ķer! - Viņš kaut ko spīdīgu izņēma no kabatas un pameta Līkajam.