- Vai kāds šeit iestāsies par Batu Dzelksni? - ķēniņš pērkondimdoši skaļi vaicāja.
Atbalss noklusa, tai sekoja kapa klusums. Šis bija īstais brīdis pateikt patiesību. Izdarīt labu. Turēties gaismas pusē. Brands pārlaida skatienu Dievzālei, vārdi jau kutināja lūpas. Viņš ieraudzīja Rauku stāvam savā vietā un smaidām. Ari Sordāfa seja bija stinga kā maska. Viņi neizdvesa ne sīkāko skaņu.
Tāpat kā Brands.
- Nāves spriedums tik jaunam cilvēkam nav viegls lēmums. — Ūtils piecēlās no Melnā troņa, bruņas nograbēja un tērpi nočaukstēja, visiem, izņemot ķēniņieni, metoties ceļos. - Bet mēs nevaram atturēties no taisnas tiesas tikai tāpēc, ka tā ir sāpīga lieta.
Tēvs Jārvi nolieca galvu vēl zemāk. — Es īstenošu jūsu taisno spriedumu, kā likums to liek.
Ūtils pasniedza roku Leitlinai, un abi kopā viņi nokāpa pa paaugstinājuma pakāpieniem. Batu Dzelksnes lietā pēdējais vārds piederēs akmeņiem.
Brands blenza tukšumā, viņam metās nelabi no neaptveramā pavērsiena. Viņš ne mirkli nešaubījās: kāds no puišiem tomēr pacels balsi, jo tie ir gana godīgi. Vai arī Hūnans — kā jau cienījams cīņu meistars — atzīs savu vainu notikušajā. Ķēniņš vai ķēniņiene izlobīs patiesību - viņi ir gudri un taisnīgi valdnieki. Dievi nepieļaus šādu netaisnību. Kāds kaut ko darīs lietas labā.
Iespējams, gluži tāpat kā Brands, ikviens gaidīja, lai visu nokārto kāds cits.
Ķēniņš gāja uz priekšu stīvu muguru, piespiedis kailo zobenu pie krūtīm, tā tēraudpelēko acu skatiens nekur nenovērsās. Ķēniņienes liegos galvas mājienus klātesošie uztvēra kā dāvanu, skopiem vārdiem viņa darīja zināmu, ka šim vai tam pavalstniekam uzspīdējusi laime iegriezties viņas kantorī, lai nokārtotu skaļi neapspriežamas lietas. Valdnieki nāca aizvien tuvāk.
Sirds skaļi dunēja Branda deniņos, viņš pavēra lūpas. Ķēniņienes stindzinošais skatiens acumirkli pievērsās tieši Brandam, un nokauninātā un kaunpilnā klusumā viņš ļāva karaliskajam pārim aizsteigties garām.
Māsa nepārstāja atgādināt Brandam, ka pasaulē jāievieš kārtība. Un kurš gan to paveiktu, ja ne viņš?
- Tēvs Jārvi! — Brands izdvesa pārlieku skaļi un, kad maģistrs pagriezās, pārmēru klusu nočukstēja: — Man ar jums jārunā.
- Par ko, Brand?
Brands saminstinājās, viņam pat prātā nenāca, ka Jārvi būtu kaut mazākais priekšstats, kā viņu sauc.
- Par Batu Dzelksni.
Sekoja ilgs klusums. Maģistrs, iespējams, bija tikai dažus gadus vecāks par Brandu, bāls ar izbalējušiem matiem, it kā krāsa būtu noskalota, un tik novājējis, ka stiprāka vēja brāzma varētu to paraut gaisā, kroplā roka nokarājās gar sāniem, bet, ieskatoties ciešāk, maģistra acīs vīdēja stindzinošs saltums. Brands sašļuka no šāda skatiena.
Tomēr atkāpšanās ceļa vairs nebija. - Viņa nav slepkava, - Brands nomurmināja.
- Ķēniņš domā, ka ir gan.
Ak dievi, cik sausa izkalta rīkle, bet Brands neatkāpās, kā jau karavīram pieklājas. - Ķēniņa tur uz laukuma nebija. Ķēniņš neredzēja to, ko redzēju es.
- Ko tu redzēji?
- Mēs cīnījāmies, lai pirms karagājiena iekļūtu karapulka rindās...
- Vairs nekad nesaki man to, ko es jau zinu.
Saruna nevedās tik raiti, kā Brands cerēja. Tomēr tā notika, un cerība nebija zaudēta.
- Dzelksne cīnījās pret mani, un es īsu brīdi saminsti-nājos... Viņai bija jāizcīna tā vieta. Bet meistars Hūnans uzsūtīja Dzelksnei trīs citus.
Jārvi atskatījās uz ļaudīm, kas straumē plūda no Diev-zāles, un pieliecās mazliet tuvāk. - Trīs uzreiz?
- Edvāls bija viens no viņiem. Viņa noteikti negribēja to puisi nogalināt...
- Kā viņai veicās vienai pret trim?
Brands saminstinājās, tad metās pretuzbrukumā.
- Nu... viņa tiem nodarīja lielāku skādi nekā tie viņai.
- To nevar apšaubīt. Es pavisam nesen mierināju Edvāla vecākus un apsolīju taisnu tiesu. Viņai ir sešpadsmit ziemas aiz muguras, vai ne?
- Vai Dzelksnei? — Brands īsti nesaprata, kāds tam sakars ar meitenei piespriesto sodu. - Es... laikam jā.
- Un visu šo laiku mācību laukumā viņa turējusi līdzi puišiem? - Jārvi nopētīja Brandu no galvas līdz kājām.
— Cīņā pret vīriem?
- Parasti Dzelksnei veicas labāk nekā tikai turēt līdzi.
- Tad jau viņai jābūt ļoti niknai. Ļoti izlēmīgai. Ļoti spītīgai.
- Cik man zināms, tās galva ir cieta kā akmens. -Brands saprata, ka īsti nepalīdz Dzelksnei, un klusi nočukstēja: - Bet... viņa nav slikts cilvēks.
- Katra māte par savu bērnu teiks to pašu. - Tēvs Jārvi smagi nopūtās. - Ko tu gribētu, lai es daru?
- Ko... es gribētu?
- Vai lai atbrīvoju to nepatikšanu cēlāju un sanīstos ar Hūnanu un zēna ģimeni vai arī lieku nomētāt ar akmeņiem, tā nomierinot viņus? Kāds būtu tavs risinājums?
Brands nebija domājis, ka viņam būs jāpiedāvā risinājums. - Man šķiet... jums būtu jārīkojas likuma ietvaros.
- Likuma? - Tēvs Jārvi nosprauslājās. - Likums drīzāk līdzinās Jūras mātei nekā Zemes tēvam - tas ir mūžam mainīgs. Likums, Brand, kā marionete kumēdiņu rādītāja rokās lemj tā, kā es tam lieku.
- Man tikai šķita, ka jāpasaka... nu... kā patiesībā bija.
- It kā patiesībai būtu kāda vērtē. Brand, rudenī es zem ikvienas kritušās lapas varētu atrast tūkstošiem patiesību, un zem katras tā būtu atšķirīga. Bet neko labāku tu neizdomāji kā uzvelt savu patiesības nastu maniem pleciem, vai ne? Esmu tev neizsakāmi pateicīgs, it kā man nepietiktu gana raižu, paglābjot Getlandi no kara ar visu pārējo Sašķeltās jūras reģionu.
- Man šķita, ka... tā es darīšu labu. - Piepeši laba darīšana no Saules mātes spilgtās gaismas tuneļa galā izdzisa līdz vārgai liesmiņai Dievzālē valdošajā krēslā.
- Kam tu darīsi labu? Man? Edvālam? Pats sev? Tāpat kā mums katram ir sava taisnība, arī labums katram savs. - Jārvi pieliecās mazliet tuvāk puisim un turpināja jau laipnāk: — Un ko tad, ja meistars Hūnans nojautīs, ka tu man uzticēji savu patiesību? Vai esi apdomājis sekas?
Tagad šīs patiesības nokrita uz Branda pleciem kā svaigs sniegs. Viņš pavērās augšup un pamanīja gandrīz tukšajā zālē pazibam Rauka glūnošo skatienu.
- Tas, kurš domā tikai par to, lai darītu labu, bet nemaz neparedz iznākumu... - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo roku un pielika vienīgo līko pirkstu pie Branda krūtīm.
- Tas ir bīstams cilvēks.
Maģistrs pagriezās un aizgāja, ar elfu zizli mērodams akmens grīdu, kas gadu gaitā bija nospodrināta kā stikls. Brands palika stāvam un veramies plati ieplestām acīm pustumsā, satrauktāks nekā jebkad līdz šim.
Viņam nemaz nešķita, ka būtu nostājies gaismas pusē.
TAISNĪGA TIESA
Dzelksne sēdēja un blenza uz saviem netīrajiem kāju pirkstiem, kas tumsā bālēja kā kāpuri.
Viņai nebija ne jausmas, kāpēc bija jāatņem apavi. Diez vai izdotos aizbēgt, aiz kreisās kājas potītes piekaltai pie vienas mitruma piesūkušās sienas un labās rokas delnai karājamies pie pretējās. Viņa tik tikko varēja aizsniegties līdz kameras durvīm, kur nu vēl izraut tās no eņģēm. Izņemot kreveļu skrubināšanu zem sasistā deguna, līdz parādījās asinis, Dzelksnei nekas cits neatlika kā sēdēt un domāt.
Viņai tās bija divas visnemīlētākās nodarbes.
Dzelksne smagi un saraustīti nopūtās. Ak dievi, kā tur smirdēja! Dvakoja satrūdējušie salmi un žurku izkārnījumi, smirdēja atejas spainis, ko neviens nevīžoja iztukšot, no sarūsējušās dzelzs un mitrā apmetuma nāca neciešams smārds, bet stiprāk par visu pēc divām kamerā pavadītajām naktīm dvakoja viņa pati.