Jebkurā citā dienā viņa ap šo laiku peldētos līcī, cīnītos ar Jūras māti vai kāptu klintīs, turoties pretī Zemes tēvam, skrietu, airētu vai trenētos divcīņās ar tēva veco zobenu pašu mājas pagalmā, par pretinieku izvēloties jau daudz cietušos sētas stabus un izliekoties, ka tie ir ļaunākie Getlandes ienaidnieki — Gromgilgorms, salinieks Stīrs vai pats Augstais karalis, līdz skaidas lidotu pa gaisu.
Bet todien Dzelksnei nebija lemts vicināt zobenu. Pārņēma sajūta, ka tās cīņas viņai jau galā. Tas bija tik ārkārtīgi un neciešami tālu no taisnīguma. Bet Hūnans mēdza teikt: karavīrs nevar paļauties uz taisnīgumu.
- Tev apmeklētājs, - paziņoja atslēgu glabātāja - tukls lempis no sievišķa ar kādu duci grabošu ķēžu ap kaklu un seju, kas līdzinās cirvja uzmavai. - Tikai nekādas vilkšanas garumā. — Smagās durvis čīkstēdamas atvērās.
-Wlda!
Šoreiz Dzelksne vis neatgādināja mātei, ka no šī vārda atteikusies jau sešu gadu vecumā, kad sadūrusi tēvu ar viņa paša dunci, kurš tad arī nosaucis meitu par Dzelksni. Pēdējiem spēkiem meitene atpiņķēja sakrustotās kājas un piecēlās stāvus - nomocīta, pārgurusi un bezjēdzīga kauna pārņemta par stāvokli, kādā nonākusi.
Pat ja viņu pašu gandrīz nemaz neinteresēja, kā izskatās, Dzelksne zināja, ka mātei tas ir svarīgi.
Kad Dzelksne izvilkās gaismas strēlē, viņas māte pielika bālo delnu pie lūpām. - Augstie dievi, ko viņi tev nodarījuši?
Dzelksne pamāja uz seju, važām šķindot. - Tas gadījās uz laukuma.
Meitenes māte pienāca pie restēm, viņas acis apņēma sarkani asaru loki. — Tā runā, ka tu nogalināji kādu zēnu.
- Tā nebija slepkavība.
— Bet tu tomēr to zēnu nogalināji?
Dzelksne norija kamolu kaklā, kas bija pavisam izkaltis. — Edvālu.
— Augstie dievi, — māte atkal nočukstēja, lūpām drebot. - Ak dievi, kāpēc gan tu...
— Nevarētu būt citāda? - meita pabeidza mātes vietā. - Saprotamāka, normālāka? Meita, kas negribētu paņemt rokās neko smagāku par adatu, ģērbtos dienvidnieku pārdotā zīdā, nevis bruņās un sapņotu tikai par to, kā uzmaukt pirkstā kāda bagāta vīra gredzenu?
- Es nojautu, ka nelaime tuvojas, - māte rūgti iebilda. — Kopš tās dienas, kad tu sāki iet uz laukumu. Kopš tās dienas, kad redzēju tavu tēvu mirušu, es zināju, ka nelaime tuvojas.
Dzelksne juta, ka sāk drebēt. - Vari mierināt sevi, ka tev bijusi taisnība.
— Vai tiešām tu domā, ka tas mani varētu mierināt? Runā, ka manu vienīgo bērnu nomētās ar akmeņiem līdz nāvei!
Dzelksnei pārskrēja drebuļi un pēc tam jau pavisam saltas tirpas. Viņa mēģināja ievilkt elpu, it kā akmeņi jau lidotu tās virzienā. - Kurš to teica?
- Visi tā runā.
- Arī Tēvs Jārvi? - Maģistrs runā likuma vārdā. Maģistrs spriedīs taisnu tiesu.
- Nezinu. Diez vai. Vēl ne.
Vēl ne, lūk, arī visas cerības. Dzelksne sajutās tik vārga, ka tik tikko pietika spēka, lai ieķertos restēs. Viņa bija radusi rādīt drosmīgu seju, lai cik nobijusies būtu. Tomēr nav viegli drosmīgi skatīties Nāvei sejā. Tas ir visgrūtākais uzdevums.
- Jums tagad jāiet. - Atslēgu glabātāja sāka palēnām vilkt Dzelksnes māti prom.
- Es lūgšos, - sieviete iekliedzās, un asaras straumēm noklāja seju. — Es lūgšos par tevi Miera tēvam.
Dzelksnei gribējās atcirst: Pie velna Miera tēvu, bet trūka elpas. Viņa pārstāja ticēt dieviem, kad tie ļāva tēvam nomirt, par spīti visām viņas lūgšanām, un brīnums šķita vienīgais glābiņš.
- Man žēl. — Atslēgu glabātāja ar plecu aizvēra durvis.
- Pieļauju, ka ne tik ļoti žēl kā man. - Dzelksne pievēra acis, ļaujot pierei noslīgt pret restēm, un cieši satvēra zem netīrā krekla paslēpto maišeli. Maišeli, kurā glabājās viņas tēva pirkstu kauliņi.
Mums nav atvēlēts daudz laika, un, žēlodami paši sevi, mēs to palaižam vējā. Ikvienu tēva sacīto vārdu meitene glabāja dziļi sirdī, bet, ja tomēr vispār ir kāds brīdis, kad drīkstētu sevi pažēlot, tad tas bija pienācis. Gandrīz nekāda taisnīguma. Gandrīz nekāda godīguma. Bet pamēģini tik ieminēties Edvālam par godīgumu... Lai cik daudz šajā situācijā bija līdzvainīgo, viņa nogalināja Edvālu. Vai tad tās nebija viņa asinis, kas krāsojās uz viņas piedurknes?
Viņa nogalināja Edvālu. Tagad tie nogalinās pašu Dzelksni.
Meitene sadzirdēja aiz durvīm pieklusinātas balsis. Mātes balss lūdzās, lišķēja un raudāja. Kāda vīrieša balss skanēja vēsi un nosvērti. Dzelksne nesaklausīja atsevišķus vārdus, bet šķita, ka tie ir skarbi. Viņa nodrebēja, kad atvērās durvis, un ierāvās dziļāk celles tumsā. Pār slieksni pārkāpa Tēvs Jārvi.
Dīvains cilvēks. Vīrietis maģistra ādā bija gandrīz tikpat reta parādība kā sieviete uz mācību laukuma. Lai gan tikai dažus gadus vecāks par meiteni, tā skatiens piederēja vecam cilvēkam. Tādam, kurš daudz pieredzējis. Šīs acis vēstīja par savu saimnieku savādus stāstus: ka viņš sēdējis Melnajā tronī, tomēr no tā atteicies; ka viņš devis stipri pamatotu atriebības zvērestu; ka viņš nogalinājis savu tēvoci Odemu ar līko zobenu, no kura nekad nešķīrās. Acis stāstīja, ka Jārvi ir viltīgs kā Mēness tēvs, ka viņam reti drīkst ticēt un nekādā gadījumā nedrīkst iebilst. Un tagad šī cilvēka rokās - drīzāk vienā veselajā rokā, jo otra tāds līks mezglots ķeģis vien ir, - atradās viņas dzīvība.
- Batu Dzelksne, — maģistrs ierunājās, — tu esi pasludināta par slepkavu.
Stipri elsojot, viņa varēja tikai pamāt ar galvu.
- Vai tev ir kas sakāms?
Iespējams, vajadzētu atbildēt ar izaicinošu spļāvienu. Pasmieties par Nāvi. Runā, ka tieši tā rīkojies viņas tēvs, kad noasiņoja līdz nāvei pie Gromgilgorma kājām. Bet viņa vēlējās tikai vienu — dzīvot.
- Es negribēju viņu nogalināt, - Dzelksne gārdzošā balsī izdvesa. — Meistars Hūnans man lika cīnīties vienai pret trim. Tā nebija slepkavība!
- Edvālam gan šī nianse daudz nozīmē.
Tas gan tiesa, Dzelksne to apzinājās. Viņa stipri samirkšķināja acis, lai novaldītu asaras aiz kauna par pašas gļēvumu, bet neko nespēja darīt lietas labā. Kā viņa tobrīd nožēloja, ka gājusi uz mācību laukumu, būtu labāk iemācījusies glīti smaidīt un skaitīt monētas, kā māte vienmēr bija vēlējusies. Par nožēlu un cerībām gan neko nevar nopirkt.
— Tēvs Jārvi, lūdzu, dodiet man iespēju! - Dzelksne ieskatījās maģistra mierpilnajās, vēsajās, pelēkzilajās acīs. - Es pieņemšu jebkādu sodu. Es pati sevi no sirds šaustīšu. Es zvēru!
Jārvi sarauca bālās uzacis. — Ar zvērestiem jābūt piesardzīgai, Dzelksne. Katrs zvērests ir kā važas. Es zvērēju atriebties sava tēva slepkavām, un šis solījums joprojām karājas man kaklā kā smags akmens. Arī tavējais varētu būt tikpat smags.
— Vai smagāks par akmeņiem, ar ko mani nositīs? — Dzelksne pastiepa plaukstas pretī Tēvam Jārvi, cik nu važas to atļāva. — Es zvēru pie Saules un Mēness. Es kalpošu tā, kā jūs uzskatīsiet par nepieciešamu.
Maģistrs drūmi pavērās uz netīrajām plaukstām, kas sniedzās aizvien tuvāk. Viņš nopietni ielūkojās meitenes acīs, kur asarās mirka izmisums. Jārvi lēnītēm pielieca galvu uz sāniem kā tirgotājs, kas novērtē cenu. Visbeidzot viņš gari un skumji nopūtās. — Nūja, labs ir.
Iestājās klusums, un Dzelksne aptvēra maģistra teikto. - Vai jūs neliksiet mani nomētāt ar akmeņiem?
Tēvs Jārvi noplandīja kroplo roku tā, ka vienīgais pirksts nozvārojās šurpu turpu. — Man pagrūti pacelt gaisā abus īkšķus.