Jau atkal klusums, un tik ilgs, ka atvieglojuma vietā piezagās aizdomas. — Un tā... kāds tad būs mans sods?
- Es kaut ko izdomāšu. Atbrīvojiet viņu!
Atslēgu glabātāja cieši sakoda zobus, it kā katra atvērta slēdzene sagādātu tai sāpes, bet rīkojumam paklausīja. Dzelksne paberzēja sūrstošās roku dzelžu atstātās rievas uz delnām un bez važām sajutās pārsteidzoši viegla. Tik gaisīga kā sapnī. Meitene cieši aizmiedza acis un ievaidējās, jo atslēgu glabātājas mestās kurpes trāpīja viņai pa vēderu. Nē, nav gan sapnis.
Smaids nenozuda no Dzelksnes lūpām, kamēr tā apāva kājas.
- Šķiet, ka tev lauzts deguns, - Tēvs Jārvi nosprieda.
- Nav jau pirmā reize. - Ja izdotos izkļūt no šīs nelaimes tikai ar salauztu degunu, Dzelksne nudien uzskatītu sevi par svētītu.
- Ļauj man apskatīties!
Maģistrs pirmām kārtām bija dziednieks, un meitene neatrāvās, kad viņš, pienācis pavisam tuvu, viegli aptaustīja kaulus zem acīm, tad brīdi domāja, savilcis pieri grumbās.
- Vai...
- Piedod, tev sāpēja?
- Pavisam mazi...
Viņš iebāza pirkstu meitenes nāsī un nežēlīgi piespieda īkšķi deguna pamatnei. Dzelksne iekaucās, tika nogrūsta uz ceļiem, un tad atskanēja krakšķis. Viņa nobālēja aiz sāpēm, un asaras aumaļām lija pār vaigiem.
- Tagad viss kārtībā. - Jārvi noslaucīja roku meitenes kreklā.
- Ak dievi! - Viņa šņukstēja, satvērusi pulsējošo seju plaukstās.
- Reizēm mazliet sāpju sākumā pasargā no daudz lielākām ciešanām vēlāk. — Tēvs Jārvi devās uz durvīm. Dzelksne pierausās stāvus un, joprojām neaptvērusi, vai kļuvusi par trika upuri, vilkās viņam pakaļ.
- Paldies par laipno uzņemšanu, - meitene nočukstēja, paejot garām atslēgu glabātājai.
Sieviete atbildēja ar niknu skatienu. - Ceru, ka tev to vairs nekad nevajadzēs.
- Neņemiet ļaunā, bet es ceru uz to pašu. — Dzelksne sekoja Tēvam Jārvi pa blāvi izgaismoto gaiteni un augšā pa kāpnēm, samiegusi acis pret gaismu.
Kaut arī roka Jārvi bija tikai viena, maģistra kājas toties darbojās pietiekami labi un uzņēma ātrumu, šķērsojot citadeles iekšpagalmu. Vecā ciedra zari virs galvas kaut ko pačukstēja pēkšņā vēja pūsmā.
- Man jārunā ar māti, - Dzelksne izmeta un pielika soli, lai panāktu Jārvi.
- Es jau runāju. Pateicu viņai, ka attaisnoju tevi par slepkavību, bet tu esi zvērējusi man kalpot.
- Bet... kā jūs zinājāt, ka es...
- Maģistram pienākas zināt, uz ko spējīgi citi cilvēki. —Tēvs Jārvi nosprauslojās. — Lai gan tu nemaz neesi gudra kā skudra, Dzelksne Batu.
Izgājuši pa Vaidu vārtiem, viņi atstāja citadeli aiz muguras un nonāca pilsētā, tad nokāpa no lielās klints tuvāk Jūras mātei. Viņi laipoja lejup pa nelīdzenajiem pakāpieniem un šaurajām taciņām, kas stāvus laidās lejup starp cieši saspiestajiem namiņiem, kuros dzīvoja cieši saspiedušies ļaudis.
- Es laikam nedošos ķēniņa Ūtila karagājienā, vai ne? — Nešaubīgi muļķīgs jautājums, bet kopš paglābšanās no Nāves ēnas Dzelksnei pavērās gana daudz gaismas, lai būtu iemesls skumt par izpostītajiem sapņiem.
Tēvam Jārvi skumjas nebija prātā. - Priecājies, ka jau neesi zem zemes.
Viņi pagāja garām Smēdes ielai, kur Dzelksne savulaik vadīja garas stundas, alkatīgi vērojot ieročus gluži tāpat kā ubagojošs bērns, kas veras uz cepumiem. Tur viņa tēvam uz pleciem vizinājās kukaragās, apreibusi no lepnuma, bet kalēji lūdzās, lai nesabojā viņu darba augļus. Tagad gan šķita, ka pie smēdēm izkaltais spožais metāls par meiteni smejas.
- Es nekad nekļūšu par Getlandes karotāju, - viņa žēli nočukstēja, bet Jārvi sadzirdēja.
- Kamēr vien esi dzīva, tava nākotne pirmām kārtām ir tevis pašas rokās. - Maģistrs saudzīgi saberzēja pabālējušās rētas uz kakla. - Ķēniņiene Leitlina man mācīja, ka izeja ir vienmēr.
Dzelksne pamanīja, ka, tikai dzirdot šo vārdu, viņas mugura izslējās staltāk. Lai gan Leitlina nebija karotāja, Dzelksne viņu apbrīnoja vairāk par visiem citiem. - Zelta ķēniņiene ir vienīgā sieviete, kuras domas neviens vīrietis neuzdrošinās ignorēt, — meitene zināja teikt.
- Tāda nu viņa ir. - Jārvi šķībi pavērās uz Dzelksni.
- Iemācies ar jēgu apvaldīt spītību, un, iespējams, kādu dienu būsi tāda pati.
Diena tomēr šķita mazliet savāda. Lai kur viņi ietu, no pilsētas vārtiem līdz pat darba dunas pārņemtajiem dokiem cilvēki paklanījās un klusi sveicināja Tēvu Jārvi, uzrunājot vārdā, tie pakāpās malā, lai dotu ceļu Getlan-des maģistram, bet drūmi nogrozīja galvas, ieraudzījuši Dzelksni kā netīru apkaunojumu. Viņi spraucās garām jūrniekiem un tirgotājiem no it visām Sašķeltās jūras krastos esošajām un vēl tālākām zemēm, Dzelksne lodāja zem pilošajiem zvejnieku tīkliem un starp mirdzošo, ņudzošo lomu.
- Uz kurieni mēs ejam?
- Uz Skekenmuižu.
Pēkšņi Dzelksne apstājās kā iemieta un gandrīz pakļuva zem garām braucošas ķerras. Viņa nekad nebija devusies tālāk kā pusi dienas garā pārgājienā Torlbijas apkaimē.
- Vai arī paliec tepat, - Jārvi izmeta pār plecu.
- Akmeņi viņiem jau sagādāti.
Meitene norija kamolu un steigšus metās pakaļ maģistram. — Es nāku.
- Tad jau būsi tikpat prātīga, cik smuka, Batu Dzelksne.
Tas bija vai nu divkāršs kompliments, vai dubults apvainojums, un viņa nosliecās uz otro. Vecie kuģu piestātnes dēļi klaudzēja zem gājēju pēdām, un sāļais ūdens skalojās gar zālēm apaugušajiem balstiem. Turpat netālu jūrā šūpojās mazs, bet glīts kuģītis ar balti krāsotām dūjām augstu uz borta abos tā galos. Spriežot pēc spilgtajiem vairogiem, kas rindojās gar bortu, kuģis ar visu apkalpi bija gatavs iet jūrā.
- Mēs tūlīt brauksim?
- Augstais karalis mani gaida.
- Augstais... karalis? - Dzelksne pavērās uz savām drēbēm, kas bija netīras no sakaltušiem kazemāta dubļiem un viņas un Edvāla asinīm. - Vai drīkstu vismaz pārģērbties?
- Man nav laika tavai ārišķībai.
- Es smirdu.
- Mēs pārmetīsim tevi pār bortu, lai nomazgātu to smaku.
- Jūs tā darīsiet?
Maģistra uzacs jautri pašāvās jumtiņā. - Tev laikam nav humora izjūtas, ko?
- Skatīšanās Nāvei sejā mēdz sabojāt joku garšu, -meitene nomurmināja.
- Tieši tobrīd tā vajadzīga visvairāk. - Kad abi pienāca pie kuģa, būdīgs vīrietis atsēja priekšgala virvi un pārmeta to pār bortu. — Bet tu neuztraucies - pirms nonāksim Skekenmuižā, Jūras māte būs tevi izskalojusi tik ļoti, ka kuņģis vairs neturēs. - Jārvi bija cīnītājs, par to liecināja viņa stāja un platā seja, ko nebija saudzējis ne vējš, ne karš. — Lai arī dievi atņēma man vienu veselu roku, — Jārvi pacēla gaisā sačokuroto delnu un palocīja vienīgo pirkstu, - tā vietā viņi man deva Ralfu. — Viņš uzsita pa vecā vīra mīksto plecu. - Nevarētu teikt, ka mums vienmēr gājis viegli, bet galu galā esmu apmierināts ar šādu darījumu.
Ralfa izspūrusī uzacs parāvās gaisā. - Vai gribi zināt, kas man par to sakāms?
— Nē! — Jārvi uzlēca uz klāja. Dzelksnei atlika vien paraustīt plecus, saskatīties ar sirmo, bārdaino karotāju un sekot. - Laipni lūdzu uz Dienvidvēja klāja!
Viņa izskaloja muti un nospļāvās pār kuģa bortu.
- Nemaz nešķiet, ka mani te tik laipni gaidītu.
Kādi četrdesmit dusmīga paskata airu vīri sēdēja uz savām lādēm un blenza uz meiteni, un viņai neradās ne mazākās šaubas, par ko tie domā. Ko tas skuķis te dara uz kuģa?