Dzelksne strauji atvēra acis. Branda pirksti skāra viņas vaigu un maigi noglāstīja rētu.
— Tu man pieskāries. — Muļķīgākais, ko Dzelksne jebkad bija pateikusi, turklāt pārvarot sīvu iekšējo pretestību. Viņi taču abi zināja, ka Brands Dzelksnei pieskāries. Tas taču nebija noticis nejauši.
Brands atrāva roku. - Man šķita...
— Nē! — Dzelksne satvēra puiša plaukstu un virzīja atpakaļ. - Es gribēju teikt... jā. - Siltie Branda pirkstu gali skāra Dzelksnes seju, viņas pirksti slīdēja pār tā delnas virspusi, tad piekļāvās klāt un... Ak dievi, kas tā bija par sajūtu! - Tas taču notiek pa īstam, vai ne?
Brands spēra soli tuvāk, un gāmurs spēji noraustījās, kad puisis norija kamolu. - Laikam gan. - Brands skatījās uz meitenes lūpām. Skatījās tā, it kā tajās slēptos kaut kas patiesi aizraujošs, un Dzelksne nodomāja, vai jebkad līdz šim bijusi tik ļoti nobijusies.
- Ko mēs darām? - vārdi kā pīkstiens izlauzās pār lūpām, un balss plūda pati par sevi, aizvien spalgāka un spalgāka. — Es gribēju teikt, ka zinu, ko mēs darām... laikam. - Ak dievi, Dzelksne meloja. Kaut Skifra būtu iemācījusi viņai mazliet mazāk zobenu cīņas prasmes un mazliet vairāk mīlas māku vai kā to sauc. — Es gribēju teikt, ka mēs zinām, ko tagad darām, vai ne...?
Brands maigi pārbrauca īkšķi meitenes lūpām.
- Dzelksne, apklusti!
- Labi, - viņa izdvesa, aptvērusi, ka pacēlusi roku, lai atgrūstu Brandu. Tik ļoti pieradusi atgrūst cilvēkus un īpaši jau šo puisi, ka nācās piespiesties, lai roka atslābtu. Tad meitene to maigi pietuvināja Branda krūtīm un cerēja, ka viņš nemanīs, kā tā trīc.
Viņa kļāvās aizvien tuvāk, to pārņēma pēkšņa dziņa traukties pretī, vēlme ķiķināt, un Dzelksne muļķīgi no-guldzināja, lai noslēptu īstos smieklus, un tad jau Branda lūpas skāra viņējās. Maigi tās pārslīdēja vienā, tad pretējā virzienā, un Dzelksne aptvēra, ka nav aizvērusi acis, un spēji tās aizspieda ciet. Viņa nevarēja izdomāt, ko lai iesāk ar rokām. Kādu brīdi tās karājās stīvas kā koka lellei, bet pēc mirkļa sāka atmaigt viss ķermenis.
Branda nāsis skāra viņas degunu. Kutēja.
Brands nopūtās, viņa tāpat.
Dzelksne satvēra puiša lūpas savējās un pavilka sev klāt, tad pārlaida roku no krūtīm tālāk ap Branda kaklu un piekļāvās vēl ciešāk. Abu zobi neveikli saskārās, un abi parāvās nost.
Par skūpstu to īsti nenosauksi. Nekas nelīdzinājās Dzelksnes iztēlē uzburtajām ainiņām, un dievi labi zināja, ka viņa bija diezgan daudz tādu uzbūrusi, tomēr karstums pārņēma visu meitenes miesu. Varbūt no skriešanas, bet skrējusi Dzelksne bija gana daudz un nekad neko līdzīgu nebija jutusi.
Viņa atvēra acis, Brands lūkojās pretī. Šis skatiens caur matu šķipsnām, kas klāja seju. Šis nebija Dzelksnes pirmais skūpsts, bet citi atgādināja bērnu spēles. Šis atšķīrās no iepriekšējiem kā īsta kauja no treniņiem.
- Mjā... - viņa izdvesa, - nebija... nemaz tik slikti.
Viņa palaida vaļā puiša roku un satvēra viņa kreklu,
pavilka sev tuvāk un, pamanījusi Branda lūpu kaktiņā smaida ēnu, pasmaidīja ari pati...
Pie durvīm kāds sparīgi klauvēja.
- Rīna, - Brands nočukstēja, un abi, kā dzirdējuši komandu starts, metās skriet. Tie aizbrāzās prom pa gaiteni kā nozieguma brīdi pieķerti zagļi; sapinušies uz kāpnēm, viņi ķiķināja kā muļķīši, tad ielavījās kādā istabā, Brands ar pūlēm aizvēra durvis un atslējās pret tām ar muguru, it kā ārpusē gaidītu ducis saniknotu vensteriešu.
Viņi noslēpās ēnainā stūrī, un abu sirdis sāka pulsēt straujāk.
- Kāpēc mēs mukām? — Brands čukstēja.
- Nezinu, — Dzelksne atbildēja tikpat klusu.
- Domā, vina mūs sadzirdēs?
* »
- Un ja ari sadzird? - Dzelksne jautāja.
- Nezinu.
- Šī taču ir tava istaba, vai ne?
Brands izslējās un pasmaidīja uzvarējuša karaļa cienīgu smaidu. - Man ir sava istaba.
- Kā jau slavenam pilsonim, — viņa noteica un apmeta loku pa telpu, to novērtējot. Laika nevajadzēja daudz. Vienā stūrī atradās zemē izklāts matracis ar Branda novalkāto segu, otrā - puiša mantu lāde ar atvērtu vāku. Zobens, kas savulaik piederēja Odam, balstījās pret sienu, vairāk nebija nekā - tikai kaili grīdas dēļi, kailas sienas un neskaitāmas ēnas. — Tev nav ienācis prātā, ka mēbeļu varētu būt vairāk?
- Neesmu vēl īsti pabeidzis iekārtoties.
- Neesi vēl īsti sācis, - Dzelksne palaboja un tuvojās puisim, noslēdzot apgaitas loku.
- Ja neredzi šeit to, pie kā paspēji pierast imperatores pilī, es tevi neturēšu.
Viņa nosprauslojās. - Esmu dzīvojusi zem apgāztas laivas kopā ar četrdesmit vīriem. Gan jau varēšu šo pieciest kādu laiku.
Brands nenovērsa acis no Dzelksnes, kas nāca arvien tuvāk. Šis skatiens... Mazliet izbadējies, mazliet sabijies. -Tad tu paliksi?
- Nekas steidzams mani negaida.
Viņi atkal skūpstījās, un šoreiz jau ciešāk. Branda māsa Dzelksni vairs nesatrauca, tāpat kā pašas māte vai kas cits. Viņa nedomāja ne par ko citu kā vien par abu lūpām. Vismaz iesākumam. Bet drīz vien par sevi atgādināja arī citas ķermeņa daļas. Viņa pārlika, nez kas tā spiežas pret gurnu, un nolaida roku zemāk, lai pārbaudītu, tad saprata, kas tieši spiežas pret gurnu, un nespēja neatrauties. Dzelksne sajutās tik muļķīgi, tik pārbijusies un iekarsusi, tik satraukta, ka gandrīz vairs nesaprata, ko īsti jūt.
- Atvaino, - Brands čukstēja, atlieca muguru un pacēla kāju, kā cenšoties noslēpt piebriedušo vietu, bet tas izskatījās tik muļķīgi, ka Dzelksne nenoValdījās un iespurdzās.
Šķita, Brandu tas sāpinājis. — Nav smieklīgi.
— Mazliet. — Dzelksne saņēma puisi aiz rokas un pievilka sev cieši klāt, tad aizlika kāju aiz viņa gurna, un Branda elpa aizrāvās, jo tika paklupināts un smagi nogāzts uz muguras, bet meitene palika atbalstījusies uz rokām virspusē. Savā ziņā ierasta poza, bet šoreiz viss bija citādi.
Dzelksne piekļāva lūpas viņa lūpām un šūpojās uz priekšu un atpakaļ iesākumā maigi, tad jau skarbāk. Viņas pirksti ieķērās sapinkātajos Branda matos, abu pavērtās lūpas saplūda kopā tik cieši, ka šķita, viņa karstā elpa piepilda visu meitenes galvu.
Šoreiz Dzelksne laikus atrāvās no Branda, lai gan notiekošais sāka patikt aizvien labāk. Meitene sabijās pati no savas patikas, tomēr nosprieda, ka turpinās un satrauksies par visu vēlāk. Ar katru elpas vilcienu viņa ņurdēja aizvien skaļāk, piezagās mazītiņš atgādinājums, ka tas noteikti izklausās muļķīgi, taču vienaldzība par to, kā izskatās no malas, izrādījās stiprāka. Branda roka paslīdēja zem viņas krekla, otra pārskrēja ribām, kam sekoja tirpas. Dzelksne atrāvās no puiša, smagi elšot, un, atbalstījusies uz viena elkoņa, pavērās uz to no augšas.
- Atvaino, — viņš čukstēja.
- Par ko? — Dzelksne parāva vaļā savu kreklu un novilka nost, krekls aizķērās aiz elfu aproces, bet viņa beigu beigās drēbes gabalu noplēsa un aizmeta prom.
īsu bridi viņa sajutās muļķīgi, jo zināja, ka nemaz nelīdzinās īstai sievietei, viņa zināja, ka ir bāla un skarba, nekas vairāk kā ciets skrimslis. Savukārt Brands nebūt neizskatījās vīlies, viņš ar plaukstām noglāstīja Dzelksnes sānus un muguru, tad pievilka sev klāt un skūpstīja, ar zobiem knubinādams viņas lūpas. Maišelis ar tēva pirkstu kauliem ievēlās Brandam sejā, un viņš to pārmeta pār meitenes plecu. Dzelksne metās atpogāt puiša kreklu un neveikli knibinājās ap pogām, it kā tās būtu sīkas kā kniepadatas, tad noskrēja ar plaukstu pār Branda vēderu, izbrauca pirkstus caur viņa krūšu matiņiem. Un aproce zvīļoja maigi zeltaini, atspoguļojoties viņas acīs.