Brands satvēra Dzelksnes roku. - Mums nav... tu jau zini...
Skaidrs, ka tas viss nebija spiesta lieta, un nešaubīgi atrastos simt iemeslu to nedarīt, bet tobrīd Dzelksnei prātā nenāca pat viens, kas viņu kaut mazliet uztrauktu.
- Aizveries, Brand. — Viņa atbrīvoja roku un vēra vaļā tā bikšu siksnu. Dzelksne nezināja, ko dara, bet pazina dažus labus idiotus, kas tā darīja.
Cik grūti gan tas varētu būt?
IT KA VIENTULĪBA
Viņi iemiga viens otra skavās, tomēr ne uz ilgu laiku. Brands nebija redzējis nevienu cilvēku ar tik drudžainu miegu. Dzelksne svaidījās un grozījās, drebēja, spārdījās un ritinājās, līdz pamodināja Brandu un izgrūda no paša guļvietas.
Tā nu cits nekas neatlika kā apsēsties uz mantu lādes, kas pēc simtiem jūdžu ilgas pulēšanas bija ieguvusi spo-guļgludu virsmu, un vērot meiteni.
Galu galā viņa norima guļus uz vēdera, plati iepletusi rokas, un saules gaismas strēle no šaurā loga šķērsoja tās muguru. Viena roka nokarājās no matrača, un elfu aproces bālā gaisma plūda pār grīdu. Viena kāja lūkojās laukā no segapakšas, un grubuļaina rēta aizstiepās pār stilbu. Sudraba un zelta riņķos sapinušies mati ērkulī uzgūla sejai tā, ka Brandam bija redzama vien puse aizvērtās acs un maza daļiņa vaiga ar iegriezto bultu uz tā.
Iesākumā viņš sēdēja un muļķīgi smaidīja, ieklausīdamies Dzelksnes krākšanā. Tad atcerējās, kā viņa krāca pie auss visu ceļu, kuģojot lejup pa Dievišķo un augšup pa Aizliegto upi. Viņš aptvēra, cik ļoti patīkami to dzirdēt. Un tik tikko spēja aptvert laimi, ka šobrīd viņa atradās šeit - viņa gultā un kaila.
Un tad Brands sāka satraukties.
Ko ļaudis domātu, uzzinot, ka viņi to izdarījuši? Ko teiktu Rīna? Ko darītu Dzelksnes māte? Ja nu gadītos bērns? Brands bija dzirdējis, ka nav visai ticami, tomēr tā gadoties, vai tad ne? Agrāk vai vēlāk Dzelksne pamodīsies.
Ja nu viņa to vairs negribēs? Kāpēc gan lai viņa to gribētu? Un tumšākajā prāta stūrītī iemitinājās visdrūmākās bažas: ja nu pamodusies viņa Brandu joprojām gribēs? Ko tad?
- Ak dievi, — Brands murmināja, pavēries griestos, bet vai tad tie jau nebija atbildējuši, ieliekot Dzelksni viņa gultā? Viņš taču nevarēja lūgt, lai tie palīdzētu dabūt viņu laukā...
Dzelksne izdvesa īpaši sparīgu krācienu un noraustījās, tad izstiepās, savilka pirkstus dūrēs, izstiepa pēdas, un visi tās muskuļi novibrēja. Viņa izpūta no vienas nāss puņķus, noslaucīja tos pret augšdelmu un atglauda sapinkāto matu šķipsnu no sejas. Pēkšņi meitene sastinga un pagrieza galvu plati ieplestām acīm.
- Labrīt, - teica Brands.
Dzelksne blenza pretī. - Tad jau tas nebija sapnis, ko?
- Šķiet, nebija vis. Varbūt murgs...
Abi ilgi vērās viens otrā. - Gribi, lai eju prom? -Dzelksne vaicāja.
- Nē! — viņš iesaucās pārlieku skaļi un aizrautīgi.
— Nē. Vai tu gribi iet prom?
- Nē. - Dzelksne lēnītēm pieslējās sēdus, savilka segu ap pleciem, tad notupās uz ceļiem ar seju pret Brandu un sirsnīgi nožāvājās.
- Kas lēcies? - viņš dzirdēja pats sevi sakām. Dzelksne bija sastingusi ar pavērtu muti. - Pagājušonakt kaut kas tomēr nebija kārtībā?
Meitene noraustījās, kā saņēmusi pļauku. - Ko es izdarīju nepareizi?
- Tu? Nē! Tu ne... es runāju par sevi. - Brands nebija pārliecināts par to, ko saka, bet mute tik turpināja iesākto. - Rīna tev pateica, vai ne?
- Ko viņa man pateica?
- Ka paša tēvs mani negribēja. Mani negribēja ari mana māte.
Dzelksne uzmeta puisim drūmu skatienu. - Es domāju, ka tava māte nomira.
- Nolādēts, tas taču ir tas pats!
- Nē, nav vis.
Brands gandrīz neklausījās. — Es uzaugu, rakājoties pa atkritumiem. Man nācās ubagot, lai pabarotu māsu. Es grauzu kaulus kā vergs. - Viņš negribēja to sacīt. Nekādā ziņā. Bet vārdi paši lauzās no mutes.
Dzelksnes mute aizcirtās. - Es esmu pakaļa, Brand. Bet kāda gan pakaļa es būtu tad, ja tā visa dēļ par tevi domātu sliktāk? Tu esi labs cilvēks. Cilvēks, kuram var uzticēties. Tā uzskata ikviens, kas tevi pazīst. Kols tevi dievina. Ralfs tevi ciena. Tu patīc pat Tēvam Jārvi, un viņam nepatīk neviens.
Brands neizpratnē pavērās uz meiteni. - Es taču nerunāju.
- Bet tu ieklausies, kad runā citi! Tu arī esi izskatīgs un labi veidots, Safrita man to atkārtoja nepagurusi.
- Vina tā teica?
- Viņa veselu pēcpusdienu apsprieda tavu pēcpusi.
- Ak tā?
- Tu varētu dabūt ikvienu, ko gribētu. īpaši tagad, kad vairs nedzīvo izgāztuvē. Mani mulsina tas, kāpēc tu varētu gribēt mani.
- Redz, kā! - Viņam pat prātā nebija nācis, ka arī Dzelksne varētu šaubīties par sevi. Viņa vienmēr šķita tik sasodīti pārliecināta par visu.
Tomēr meitene ciešāk ietinās segā un palūrēja uz savām basajām pēdām, riebumā savilkusi lūpas. — Es esmu egoiste.
- Tu esi... ambicioza. Man tas patīk.
- Es esmu skarba.
- Tu esi jautra. Arī tas man patīk.
Viņa viegli saberzēja rētas izvagoto vaigu. — Es esmu neglīta.
Acumirklī Brandā uzvirmoja tik spēcīgas dusmas, ka pārsteidza viņu pašu. — Nolādēts, kurš tā teica? — Pirmkārt, tas nav tiesa, un, otrkārt, es viņiem zobus sagrūdīšu rīklē!
- To es pati varu izdarīt. Tur jau tā problēma. Es neesmu... tu jau zini. — Dzelksne izbāza roku no seg-apakšas un ar aplūzušajiem nagiem pakasīja noskūto galvas pusi. - Es neizskatos tā, kā jāizskatās meitenei. Vai sievietei. Nekad tā neesmu izskatījusies. Es neprotu...
- Ko tieši?
- Smaidīt vai, nezinu, šūt...
- Man nekas nav jāsašuj. - Brands piecēlās no lādes un nometās meitenes priekšā uz ceļiem. Visas bažas bija pagaisušas.
Iepriekš daudz kas nez kāpēc bija nogājis greizi, un viņš nedrīkstēja pieļaut, lai tas atkārtotos. Ne jau tāpēc, ka nemēģinātu. - Es tevi gribēju vēl kopš Galvenās pilsētas. Iespējams, vēl senāk. - Brands pasniedzās un uzlika roku viņas plaukstai, kas atdusējās uz gultas.
Varbūt neveikli, toties godīgi. - Tikai necerēju, ka tevi dabūšu. - Viņš ielūkojās meitenes sejā, izmisīgi taustoties pēc pareizajiem vārdiem. - Skatoties uz tevi un zinot, ka tu gribi mani, es jūtos tik... Kā uzvarētājs.
- Kurš vinnējis to, kas nevienam citam nav vajadzīgs.
- Kāda man daļa, kas vajadzīgs citiem? - Brands atkal aizsvilās un piesaistīja meitenes skatienu. - Ja viņi ir tik sasodīti stulbi, ka neredz tevī vislabāko meiteni Sašķeltās jūras krastos, tad man ir paveicies, vai ne tā? - Viņš apklusa, sajutis, ka seja svilst, un nosprieda, ka šoreiz gan visu atkal samaitājis.
- Tie laikam bija skaistākie vārdi, kādus par mani kāds teicis. - Dzelksne pasniedzās un atglauda matus no viņa sejas. Meitenes pieskāriens bija liegs kā spalviņa. Viņam prātā nebija nācis, ka Dzelksne var būt tik maiga. - Neviens man nemēdz teikt neko labu, bet tik un tā. - Sega noslīdēja no viņas kailā pleca, Brands to satvēra un atkal aplika Dzelksnes sāniem un mugurai, āda pieskārās ādai, silta un gluda, viņas acis aizvērās un...
Skaļa klauvēšana atbalsojās visā mājā. Kāds dauzīja pa ārdurvīm tik stipri, ka nebija iespējams izlikties nedzirdam. Brands saklausīja atšaujamies bultu un klusu balsu murdoņu.