- Ak dievi, - Dzelksne plati iepleta acis. - Ja nu tā ir mana māte...
Viņi nebija tik ļoti steigušies kopš zirgļaužu uzbrukuma stepē - abi paķēra drēbes un meta tās viens otram, mudīgi rāva mugurā, Brands mocījās ar pogām un netrāpīja, jo ar acs kaktiņu lūrēja, kā Dzelksne velk bikses.
- Brand? - atskanēja māsas balss.
Abi sastinga, viņš ar vienu zābaku kājā, viņa vēl basa, un Brands atsaucās tikpat kā bez balss: - Jā?
- Vai tev viss kārtībā? - Rlna nāca augšā pa kāpnēm.
-Jā!
- Vai tu esi viens? — Rīna jau atradās aiz durvīm.
- Protams! — Un tad, aptvēris, ka māsa var ienākt, stomīdamies piebilda: - It kā.
- Tu esi sliktākais melis visā Getlandē. Vai Batu Dzelksne ir pie tevis?
Brands sarāvās. - It kā.
- Vina tur ir vai nav? Nolādēts, Batu Dzelksne, vai tu tur esi?
- It kā... — Dzelksne sīkā balstiņā atbildēja durvīm.
Sekoja ilga pauze. - Tas bija meistars Hūnans.
Šī ziņa bija kā auksta ūdens šalts uz galvas. Precīzi.
- Viņš teica, ka dūja atnesusi vēsti par iebrukumu Holbijā, un, tā kā visi vīri devušies uz ziemeļiem un cīnās tur, viņš sauc kopā pārējos atlikušos, lai stātos pretī. Daži vēl tikai mācās, citi guvuši ievainojumus, vēl citi nav izturējuši pārbaudījumu. Visi pulcējas liedagā.
- Es esmu viņam vajadzīgs? - Brands iesaucās drebošā balsī.
- Viņš saka, tu esi vajadzīgs Getlandei. Vēl viņš saka, ikvienam vīram, kurš pildīs pienākumu, atradīsies vieta karaspēkā.
Vieta karaspēkā. Kur vienmēr esi plecu pie pleca ar brāļiem. Kur vienmēr ir, par ko cīnīties. Turēties gaismā. Un seno sapņu pelni, kas jau mēnešiem ilgi šķita galīgi izplēnējuši, zibenīgi uzšķīla dzirksteli. Zibenīgi tika pieņemts lēmums.
- Tūlīt būšu lejā, - Brands uzsauca, sirds iepukstējās straujāk, un viņš dzirdēja māsas soļus attālināmies.
- Tu iesi pie tā nelieša? - Dzelksne nesaprata. - Pēc visa, ko viņš tev nodarījis? Pēc tā, ko viņš nodarīja man?
Brands noņēma segu no gultas. - Ne jau viņa, Getlandes dēl.
Dzelksne nosprauslojās. - Sevis dēļ.
- Labs ir, sevis dēļ. Vai neesmu to pelnījis?
Meitenes žoklis uz brīdi atkārās. - Pamanīju, ka mani
viņš nesauc.
- Vai tu viņam pievienotos? - Brands jautāja, likdams uz segas dažas nepieciešamākās mantas un siedams tās sainī.
- Protams, pievienotos. Un tad saspārdītu tam seju.
- Varbūt tāpēc viņš tevi nesauca.
- Hūnans mani nesauktu, pat ja viņš degtu un man rokās būtu spainis ūdens. Neviens no viņiem nesauktu. Getlandes karavīri. Tas taču ir sasodīts joks! Un ņem vērā, nemaz ne smieklīgs. - Dzelksne apstājās, velkot kājā zābaku, un vērīgi paskatījās uz Brandu. - Tu taču negribi tik ļoti skriet šiem līdzi tikai tāpēc, lai tiktu vaļā no manis, ko? Jo, ja tev ir kaut kas aiz ādas, pasaki to man. Mums jau tā ir bijis pārlieku daudz noslēpumu.
- Tā nav, - viņš atbildēja, lai gan nebija drošs, vai zināmā mērā meitenei nav taisnība. Viņam tikai vajadzēja vairāk gaisa. Mazliet laika, lai padomātu.
- Dažbrīd es nožēloju, ka nepaliku Galvenajā pilsētā, - Dzelksne teica.
- Tad tu nemūžam nebūtu pārgulējusi ar mani.
— Uz nāves gultas bagātai un daudz piedzīvojušai, man tas varētu būt vienīgais, ko pa īstam nožēlot.
— Tikai dod man nedēļu laika, - Brands izmeta, sprādzējot pie jostas Oda zobenu. — Man nekas nav aiz ādas, bet šī lieta man jāizdara. Cita iespēja var arī nerasties.
Dzelksne atņirdza zobus un novīpsnāja: - Vienu nedēļu. Pēc tam es meklēšu nākamo vīru, kas var pacelt kuģi.
— Gatavs. - Brands vēlreiz noskūpstīja viņu. Uz meitenes lūpām krājās siekalas, mute garšoja skābeni, bet viņu tas nesatrauca. Brands pārmeta vairogu pār plecu, paņēma sainī sasieto segu, tad dziļi ieelpoja un metās Kara mātes dzelzs apkampienos.
Kaut kas puisi durvīs tomēr apturēja, un viņš pēdējo reizi atskatījās. It kā lai pārliecinātos, ka Dzelksne patiesi ir tur. Viņa bija un smaidīja. Šis smaids atplauka reti un tāpēc bija vēl jo vērtīgāks. Tas šķita dārgs kā zelts, un Brands jutās īpaši pacilāts, ka tādu izpelnījies.
IZRAUDZĪTAIS VAIROGNESIS
Torlbijas citadele Dzelksnei nebija veiksmīga vieta. Pēdējo reizi viņa tur sabija kā ķēdēs iekalta slepkava. Vēl pirms tam viņa turp devās pie sava tēva līķa, kas bāls un auksts gulēja Dievzālē, un māte šņukstēja tam blakus. Toreiz meitene pavērās augšup uz augsto dievu šaurajām sejām un saprata, ka viņas lūgšanas bijušas veltas. Todien Dzelksnei nācās pieklusināt briestošo niknumu, kas to nepārstāja svilināt līdz pat šai dienai; viņa satvēra maišeli ar tēva pirkstu kauliņiem un drūmi pavērās uz Dievzāles varenajām durvīm.
Ārā laukumā zem lielā ciedra trenējās zēni. Viņi mācījās apieties ar ieročiem tieši tāpat kā savulaik Dzelksne, cīņu meistari izkliedza pavēles, un puikas sastājās ļodzīgā vairogu mūrī. Šobrīd viņi šķita tik jauni. Tik lēni un neveildi. Dzelksne tik tikko spēja noticēt, ka pati reiz bijusi viena no viņiem.
- Tu esi Batu Dzelksne?
Pagalma stūrī, ietīts biezā, melnā kažokādā, lai gan diena bija silta, sēdēja vecs vīrs un rokās maigi turēja kailu zobenu. Viņš šķita tik saguris, sakņupis un bāls, ka, pat par spīti zelta stīpai ap galvu, Dzelksne viņu uzreiz nepazina.
Viņa metās zemē uz viena ceļa blakus Kolam, kas viņu bija pavadījis, un nodūra skatienu. - Tā es esmu, mans kēnin.
Ķēniņš Utils nokremšļojās. — Dzirdēju, ka tu viena pati neapbruņota nogalināji septiņus vīrus un noslēdzi aliansi ar Dienvidu imperatori. Nespēju tam noticēt. — Viņš piemiedza ūdeņainās acis un nopētīja meiteni no galvas līdz kājām. — Tagad sāku tam ticēt.
Dzelksne norija kaklā sakāpušo kamolu. - Bija tikai pieci vīri, mans ķēniņ.
- Viņa saka: tikai pieci! - Ūtils zīmīgi nokrekstēja apkārt stāvošajiem vecajiem kareivjiem. Kādi pāris izspieda sāju smaida ēnu. Pārējo sejas ar katru vārdu sadrūma aizvien iecirtīgākas. Dzelksne nosprieda, ka nekādi varoņdarbi nespētu celt viņas vērtību šo cilvēku acīs, viņa kā vienmēr ir un paliks vien nicinājuma objekts. — Tu man patīc, meitēn! - ķēniņš paziņoja. - Mums būtu jāpatrenējas kopā.
Tātad viņa drīkst trenēties kopā ar valdnieku, tikai nedrīkst pat iztēloties cīnīties viņa vārdā. Dzelksne nodūra skatienu vēl zemāk, lai citi neredzētu augošās dusmas un vina vēlreiz nenonāktu citadeles kazemātos. - Tas } būtu liels gods, - meitene izmocīja.
Ūtilu piemeklēja klepus lēkme, un viņš savilka apmetni ciešāk ap pleciem. - Kad beidzot mana maģistra drapēs paveiks brīnumu un es tikšu vaļā no šīs slimības? Es zvēru, tās dziras, kas garšo pēc sūdiem, tikai atņem man spēku.
- Tēvs Jārvi ir patiesi vieds dziednieks, manu ķēniņ, -Dzelksne bilda. — Bez viņa gudrības es jau būtu beigta.
- Ak tā, - nočukstēja ķēniņš Ūtils, veroties tālumā.
- Ceru, ka viņa gudrība drīz palīdzēs arī man. Man jādodas uz ziemeļiem un jāpārmāca tie vensterieši. Zoben-lauzis uzdevis mums jautājumus. — Ķēniņa Utila balss izdzisa līdz sausam sēcienam. - Kādai jābūt mūsu atbildei?
- Tērauds! - nošņāca Dzelksne, un pārējie kareivji aiz Ūtila muguras korī nomurmināja to pašu.
Ūtils ar trīcošu roku pievilka sev tuvāk kailo zobenu, un Dzelksne noprata, ka tik drīz nesanāks patrenēties ar valdnieku zobenu cīnā. — Tērauds, — viņš noelsa un lēni ievīkstījās ādā ar garo spalvu, pievērsis miklās acis zēniem, kas pagalmā cilāja zobenus, it kā būtu piemirsis par Dzelksnes klātbūtni.