- Nejauki ieradumi mēdz atkārtoties, - viņa nočukstēja.
Tēvs Jārvi piekrītoši pamāja. — Tāda ir dzīve. Reti kuru kļūdu mēs pieļaujam tikai vienreiz.
— Vai drīkstu ko vaicāt?
- Man tāda sajūta, ka tu vienalga jautāsi, pat ja es teikšu nē.
- Laikam jau nemaz neesmu gudra kā skudra.
- Tad prasi.
- Kāpēc es esmu šeit?
— Ir tā, ka svēti vīri un ārkārtīgi viltīgas sievas šo jautājumu uzdod jau tūkstoš gadus, un neviens nav pat pietuvojies atbildei.
— Pamēģini parunāt par šo lietu ar Lūgšanu audēju, — atrūca Ralfs un ar šķēpa strupo galu atstūmās no kuģubūvētavas mola. — Viņš tev izdeldēs ausis cauras ar pļāpām par to, kas un kāpēc.
— Nudien, kurš gan ir tas, — Jārvi nočukstēja, cieši veroties tālumā, it kā atbilde būtu saskatāma mākoņos,
- kurš izsver dievu diženos plānus? Tikpat labi varētu jautāt, kur palika elfi. — Vecais un jaunais uzsmaidīja viens otram. Viss notiekošais noteikti nebija viņiem nekas jauns.
- Lieliski, - Dzelksne attrauca. - Es gribēju zināt, kāpēc jūs mani atvedāt uz šo kuģi.
- Ak tā... — Jārvi pagriezās pret Ralfu. — Kā tev šķiet, kāpēc es neizvēlējos vieglāko ceļu un neļāvu nomētāt tevi ar akmeņiem, bet gan nolēmu apdraudēt visu mūsu dzīvības un uzlaist bēdīgi slaveno slepkavu Batu Dzelksni uz sava kuģa klāja?
Ralfs uz mirkli atbalstījās pret šķēpu un pakasīja bārdu. - Man tiešām nav ne jausmas.
Jārvi pavērās uz Dzelksni plati ieplestām acīm. - Ja es nesaku, ko domāju, savai kreisajai rokai, kādēļ gan man būtu tas jāatklāj tādai kā tu? Es domāju - tādai, kas smird.
Dzelksne saberzēja deniņus. — Man jāapsēžas.
Ralfs tēvišķi uzlika roku meitenei uz pleca. - Es saprotu. - Viņš nogrūda Dzelksni uz tuvākās lādes tik spēji, ka viņa iekliedzās, pārvēlās tai pāri un iekrita tālāk sēdošajam vīram klēpī. - Te būs tavs airis.
ĢIMENE
- Tu nokavēji.
Rīnai bija taisnība. Mēness tēvs jau spoži spīdēja, tā meitas - zvaigznes - mirguļoja pie debess audekla, un šauro būdu izgaismoja tikai kvēlojošās ogles, kad Brands ielavījās pa zemajām durvīm.
- Piedod, mās! - Viņš sašļucis aizvilkās līdz solam un sabruka ar garu nopūtu, atsvabināja pārgurušās pēdas no kurpēm un pastiepa pirkstus pret krāsni. - Bija jāsagriež vairāk kūdras Hārperam un jāpalīdz arī Vecajai Frenai ienest malku. Nelikās, ka viņa pati to varēs saskaldīt, arī cirvis bija neass, un man tas bija jāuzasina. Jau nācu uz mājām, kad Lema ratiem pārlūza ass, un mēs, tāds pulciņš, metāmies palīgā...
- Tava nelaime, ka tu uztver cita problēmas kā savas.
- Ja palīdzēsi citiem, varbūt tie palīdzēs arī tev, kad būs nepieciešams.
- Var jau būt. — Rīna pamāja uz katlu, kas karsējās virs pavarda oglēm. - Paēd vakariņas. Dievi ir liecinieki -nebija viegli kaut ko atlicināt.
Brands uzplikšķināja māsai pa celi, noliecies pēc ēdamā. - Lai dievi tevi svētī par to, māsiņ. - Brands bija baisi izsalcis, tomēr neaizmirsa pateikties par ēdmaņu Zemes tēvam. Viņš labi atcerējās, ko nozīmē, kad nav, ko ēst.
- Garšīgi, — viņš novilka, cenšoties norīt kumosu.
- Kamēr bija karsts, garšoja labāk.
- Vienalga garšīgi.
- Nē, nav vis.
Brands paraustīja plecus un izkasīja no katla beidzamās kripatas - žēl, ka nebija vēl. - Ja reiz esmu nokārtojis pārbaudījumus, viss vērsīsies uz labu. No tādiem karagājieniem ļaudis pārnāk mājās bagāti.
- Pirms katra karagājiena ļaudis nāk uz smēdi un plātās, cik bagāti tie pārnāks. Daži vispār nepārnāk.
Brands uzsmaidīja māsai. - Tu no manis tik viegli vaļā netiksi.
- To es nemaz negribu. Lai kāds tu būtu muļķis, citas ģimenes man nav. - Rīna kaut ko sagrābstīja, paslēptu aiz muguras, un pasniedza brālim. Tas izrādījās netīrs un noplīsis dzīvnieka ādas sainis.
- Vai tas man? - Brands pasniedzās pēc tā pāri siltajam pavardam.
- Būs tev kompānija tālajos ceļos. Atgādinās par mājām. Atgādinās par ģimeni. Kāda nu tā ir.
- Man neviens nav vajadzīgs, izņemot tevi. — Ādā bija iesaiņots nazis - spoži pulēts tērauda duncis. Kaujas tutenis ar garu, taisnu asmeni, gardu, ko veidoja divas savijušās čūskas, un spalu atņirgtas pūķa galvas veidā.
Rīna piecēlās sēdus, lai pavērotu brāļa reakciju uz dāvanu. — Kādu dienu es tev izkalšu zobenu. Pagaidām es neko labāku neprotu uztaisīt.
- Tu pati to izkali?
- Gādena drusku palīdzēja ar spalu, bet asmens ir viscaur manis taisīts.
- Ļoti glīts darbs, Rīna. - Jo ciešāk ieskatījās, jo smalkāks tas šķita. Gardu klāja izteikti reljefas čūsku zvīņas, pūķis atņirdza sīkus ilknīšus, un pats tērauds naidīgi uzglūnēja spožs kā sudrabs, turklāt nāvējošs. Brands tik tikko saņēmās, lai pieskartos duncim. Šķita, ka tik smalka lieta nav piemērota viņa netīrajām rokām. - Augstie dievi, tas ir meistardarbs!
Rīna atslējās pret atzveltni nevērīgi, it kā to pati jau zinātu. - Laikam esmu atklājusi, kā labāk izkausēt. Kā sakurt lielāku uguni. Jāņem tāds kā kauss. Jādedzina kauli, lai dzelzs pārtaptu tēraudā, lai stiklā sakusušās smiltis uzsūc visus netīrumus un paliek tikai tīrs metāls. Visu nosaka temperatūra... tu jau neklausies.
Brands vainīgi paraustīja plecus. — Veseri cilāt es protu gana labi, bet neko nesaprotu no kalšanas burvestības. Tu esi desmit reizes labāka kalēja par mani.
- Gādena saka, ka man pieskārusies Smēdes vesera cilātāja.
- Viņa noteikti priecājas, ka es tik strauji pametu smēdi un viņa dabūja vietā tādu zelli kā tu.
- Man ir dotības.
- Pieticība ir tavas dotības.
- Pieticība domāta tiem, kam nav ar ko lepoties.
Brands pašūpoja nazi plaukstā, lai sajustu tā īsto smagumu un līdzsvaru. - Manu mazo māsiņ, kalves pavēl-niec. Šī ir skaistākā dāvana, kādu esmu saņēmis. - Nevarētu teikt, ka tādu būtu daudz. - Kaut es varētu tev dot kaut ko pretī.
Rīna atgūlās uz sava sola un pārmeta pār kājām padi-lušu segu. - Tu esi devis visu, kas man pieder.
Viņš piemiedza aci. — Nav nemaz tik daudz, vai ne?
- Es nesūdzos. - Māsa pastiepa pār pavarda liesmām savu spēcīgo, smēdes darbā kraupja klāto un nejutīgo delnu, un brālis to satvēra. Abi spēcīgi saspieda viens otra roku.
Brands nokremšļojās un pavērās uz cieti nomīto istabas klonu. - Vai tev nekā netrūks, kamēr es būšu prom karagājienā?
- Es dzīvošu kā niere taukos. - Rīna sataisīja nicinošu sejas izteiksmi, bet brālis redzēja tai cauri. Tik tikko piecpadsmit gadus jaunajai meitenei nebija neviena, tikai brālis, viņa bija nobijusies, un tāpēc izbijās ari Brands. Viņš baidījās no kaujām. Baidījās pamest mājas. Viņš baidījās atstāt māsu vienu.
- Es atgriezīšos, Rīna, tu pat nepamanīsi, cik drīz.
- Un noteikti apkrāvies ar dārglietām.
Brands piemiedza aci. - Par maniem varoņdarbiem sacerēs dziesmas, un es pārvedīšu duci stipru salinieku vergu.
- Kur tie gulēs?
- Lielajā mūra mājā, ko es tev nopirkšu netālu no citadeles.
- Man būs, kur izkārt savas drēbes. - Rīna pataustīja ar pirkstu galiem kleķa būdas sienu. Viņu mitekli īsti nemaz nevarēja nosaukt par māju, bet dievi labi zināja, ka jaunieši jutās pateicīgi par to, kas ir. Savulaik viņiem virs galvas kā vienīgā pajumte bija klaja debess.
Brands atgūlās, saliecis ceļus, jo kājas pēdējā laikā pārkarājās pāri sola galam, un atlocīja savu skrandaino deki.
- Rīna, — viņš iesāka pats sev par pārsteigumu, - es laikam esmu izdarījis lielu muļķību. - Brands īsti neprata glabāt noslēpumus, īpaši jau no māsas.