- Tēvs Jārvi gaida, — Kols nomurmināja un aizveda Dzelksni pāri zālei uz ēnu apņemtu telpu, tad augšup pa garām kāpnēm, zābaku zoļu klaudzēšanai atbalsojoties tumsā, kamēr zēnu sasaukšanās mācību laukumā izgaisa aiz muguras.
- Kā klājas Brandam?
- Kā gan, ellē, lai es to zinātu? — Dzelksne atcirta un acumirklī sajutās vainīga. - Piedod. Ceru, ka labi.
- Vai jums abiem kas ir... — Kols sānis pašķielēja uz meiteni. — Nu, tu jau saproti...
- Es nezinu, vai mums abiem kas ir, — Dzelksne atrūca kārtējā jūtu uzplūdā un jau atkal sajutās vainīga. - Piedod.
- Tev garlaicīgi.
- Es slaistos, - viņa īgņojās, - kamēr citi dara cēlus darbus.
Dzelksnes noskaņojums jau vairākas dienas rūga aizvien skāņāks, un nelīdzēja pat Ūtila kareivju nicinājums. Viņai nekas cits neatlika kā bažīties. Bažīties par to, vai Brands pēc atgriešanās viņu vēl gribēs vai varbūt pati viņu tad vairs negribēs, vai arī... ja nu Brands vispār neatgriežas... Kopš mīlēšanās ar viņu Dzelksnes galvā plosījās aizvien vairāk šaubu un bažu, un meitene neko nevarēja darīt lietas labā.
- Sasodītie vīrieši, - viņa noburkšķēja. - Bez viņiem mums klātos labāk.
- Ko es tev esmu nodarījis? - Kols pavaicāja.
- Tu neskaities. - Dzelksne pasmaidīja un sabužināja zēna matus. — Vēl ne.
Smagas, čīkstošas durvis pavērās uz slepenu telpu. Apaļo zāli vāji izgaismoja drebošas laternu liesmas, tur smaržoja pēc garšvielām un kaisles, gar sienām stiepās ar grāmatām piebāzti plaukti, tur netrūka arī krūku ar kaltētām lapām un krāsainiem putekļiem, dzīvnieku galvaskausu un salauztu nūju, zāļu saišķu un kristālu graudiņiem mirdzošu akmeņu.
Telpā stāvēja Safrita un aicināja Dzelksni kāpt vēl augstāk līdz nākamajai arkai. Sieviete pieliecās klāt un pačukstēja: — Neuztraucies.
- Vai ne...
- Viss būs kārtībā, lai ko tu izlemsi.
Dzelksne uzmeta skatienu Safritai. - Nu es sāku satraukties.
Tēvs Jārvi sēdēja uz sola pie kamīna nākamajā telpā, un blakus, atstarojot gaismu, gailēja pret sienu atslietais elfu zizlis.
Pie sliekšņa Safrita noslīga tik dziļā reveransā, ka gandrīz atsitās ar pieri pret grīdu, bet Dzelksne tikai novīpsnāja un lepni devās uz priekšu.
- Labi cilvēki liec ceļus jūsu priekšā, Tēvs Jārvi? Man šķita, ka atteicāties no ķēniņa goda... - Meitene pavērās apkārt un ieraudzīja otrpus kamīnam sēžam arī ķēniņieni Leitlinu. Valdnieces apmetnis bija atlikts malā, viens bālais plecs atsegts, un tā bija piespiedusi krūtīm kažokādā ietītu vīstokli. Dzelksne nosprieda, ka tajā dus princis Druins, Melnā troņa mantinieks.
- Dievi... - Vai no katra stūra Dzelksnei uzglūnēja karaliskas personas. Meitene noslīga uz viena ceļa, ar elkoni nogāza uz plaukta uzliktu krūku un notrieca vēl vienu, cenšoties ar roku notvert pirmo, un beigu beigās lauskas saslaucīja ar savu vairogu. - Piedodiet, manu ķēniņien, mešanās ceļos man nekad nav īsti padevusies. - Dzelksne aptvēra, ka pateikusi to pašu, ko iepriekšējā abu tikšanās reizē Torlbijas piestātnē pirms Dienvidvēja došanās ceļā, un juta sevi piesarkstam tikpat svelmaini kā toreiz.
Savukārt Leitlina laikam to nepamanīja. - Labākajiem cilvēkiem tas nepadodas. - Ķēniņiene pamāja uz solu blakus kamīnam. — Labāk apsēdieties.
Dzelksne apsēdās, ber labāk nekļuva. Ķēniņiene un maģistrs pagrieza galvu un vērās viņā piemiegtām pelēkām acīm. Abu līdzība bija pārdabiska. Joprojām māte un dēls, lai kādi zvēresti būtu doti maģistrāta vārdā atteikties no ģimenes. Viņi raudzījās meitenē rimtā klusumā. Divkāršais vērtējošais skatiens lika Dzelksnei justies sīkai kā kniepadatai, kamēr jaundzimušais princis tikai zīda un zīda, un mazītiņa roķele izlavījās no ādas apsega un paraustīja zeltaino matu cirtu.
Beigu beigās Leitlina ierunājās: — Kad tikāmies pēdējo reizi, es jums teicu, ka muļķi lielās ar to, ko darīs, bet varoni dara. Šķiet, ka esat likusi manis teikto aiz auss.
Dzelksne mēģināja savaldīties, rīdama siekalas. Lai gan pēc visa pieredzētā Torlbija šķita mazāka un slavas apvītie karavīri — vārgi, Zelta ķēniņiene joprojām izraisīja tikpat lielu godbijību. - Es centos, manu ķēniņien...
- Tēvs Jārvi man pavēstīja, ka esat kļuvusi ārkārtīgi nāvējoša. Viņš saka, ka kaujā pie Aizliegtās upes nobeidzāt sešus zirgļaudis. Ka septiņi vīri centās nogalināt Dienvidu imperatori un jūs viena tikāt ar tiem galā, bez ieročiem, un uzvarējāt.
- Man palīdzēja. Vislabākie skolotāji un labs vīrietis man blakus - īsts vīrietis. Man blakus bija īsti vīri.
Leitlina pavisam vāri pasmaidīja. - Skatos, ka esat iemācījusies pazemību.
- Pateicoties Tēvam Jārvi, esmu daudz ko iemācījusies, manu kēninien.
- Pastāstiet man par Dienvidu imperatori!
- Nu... - Dzelksnei nāca prātā tikai viens - milzīgā atšķirība no ķēniņienes Leitlinas. - Viņa ir jauna, maza auguma un gudra...
- Arī devīga. - Ķēniņiene nopētīja elfu aproci ap Dzelksnes roku, kas iekrāsojās sārta, atstarojot meitenes kārtējo tvīkumu.
- Es centos to neņemt, manu ķēniņien, bet...
- Tās uzdevums bija saraut valstu savienību. Tā palīdzēja noslēgt jaunu. Es pat nespētu cerēt uz lielāku peļņu ar šādu ieguldījumu. Vai jūs labāk būtu gribējusi palikt Galvenajā pilsētā?
Dzelksne apjuka. - Man...
- Es zinu, imperatore jūs lūdza palikt. Nostāties tai blakus un pasargāt no ienaidniekiem, kā arī palīdzēt virzīt tālāk dižas nācijas vēsturi. Nudien, retais jebkad saņem šādu piedāvāj umu.
Dzelksne norija kaklā sakāpušo kamolu. - Manas mājas ir Getlandē.
- Tā gan. Un tāpēc jūs te jūteļojaties Torlbijā, kamēr Veckundze Veksena slēdz mūsu kuģiem izeju uz Sašķelto jūru un vensterieši spieto pāri robežai. Leģendām apvīta karotāja sēž, salikusi klēpī savas spēcīgās rokas, kamēr nenobrieduši puikas un panīkuši veci vīri tiek sūtīti kaujā. Mans vīrs jums droši vien šķiet vecs muļķis. Gluži kā cilvēks, kurš iet pļaut zālāju ar vecām dzirklēm un atstāj jauno, aso izkapti plauktā rūsēt. - Ķēniņiene paraudzījās uz savu mazo dēlēnu. — Pasaule mainās. Tai jāmainās. Tomēr Ūtils ir tērauda vīrs, un tērauds tik viegli neliecas jaunu šķēršļu priekšā.
- Viņš vairs neizskatās pēc sevis, — Dzelksne nočukstēja.
Maģistrs un valdniece saskatījās, un viņai izdevās uzminēt, ko abi domā. - Viņš nejūtas labi, — teica Jārvi.
- Viņam arī jāmierina vecāki un vēl vārgāki vīri, -piebilda Leitlina.
Dzelksne aplaizīja lūpas. - Esmu sastrādājusi pārāk daudz muļķību, lai vainotu neprātīgā rīcībā citus, kur nu vēl kēninu.
- Tomēr jūs gribētu cīnīties?
Dzelksne izslēja zodu un ieskatījās ķēniņienei acīs.
— Es esmu tam radīta.
- Jūsu kareives lepnumam noteikti kremt tas, ka tiekat ignorēta.
- Tēvs man mācīja nekad nekļūt lepnai.
- Labs padoms. - Princis bija iemidzis, Leitlina noņēma mazuli no krūts un pasniedza Safritai, tad savilka kleitas aizdari. — Kā noprotu, jūsu tēvs savulaik bija izredzētais vairognesis.
- Ķēniņa Otila mātei, - Jārvi klusu piebilda.
- Kas ar viņu notika? — ķēniņiene painteresējās, kamēr Safrita uz rokām aijāja princi un klusi dungoja.
Dzelksne sajuta maišeli smagi piekļaujamies krūtīm, kad tā iekārtojās uz sola ērtāk. - Viņš krita divkaujā ar Gromgilgormu.