- Zobenlauzis. Karavīrs, kas iedzen bailes. Briesmīgais Getlandes ienaidnieks. Un nu mēs atkal stājamies viņam pretī. Savulaik man bija pašai savs izredzētais vai-rognesis.
- Hūriks, - sacīja Dzelksne. - Es redzēju viņu vingrināmies mācību laukumā. Viņš bija izcils karotājs.
- Viņš mani nodeva, - ķēniņiene iebilda, pievērsusi salto skatienu Dzelksnei. — Man bija viņš jānogalina.
Dzelksne norija smagu kamolu. - Ak tā...
- Man tā arī nav izdevies atrast viņam pienācīgu aizstājēju. - Iestājās ilgs un saspringts klusums. - Līdz šim brīdim.
Dzelksnes acis izbrīnā iepletās. Viņa pavērās uz Jārvi, tad atkal uz kēninieni. - Mani?
Jārvi pacēla gaisā kroplo roku. - Ne jau mani.
Piepeši Dzelksnes sirds pukstēja deniņos. - Bet... Es neesmu nokārtojusi karavīra pārbaudījumus. Es neesmu devusi karavīra zvērestu...
- Jūs nokārtojāt daudz skarbākus pārbaudījumus, -ķēniņiene atbildēja, — un izredzētajam vairognesim jādod viens vienīgs zvērests — man.
Dzelksne noslīdēja no sola un metās ceļos pie Leitli-nas kājām, šoreiz, par laimi, neko nenogrūžot. — Sakiet šos vārdus, manu kēninien!
- Tu gan esi drosmīga! - Leitlina paliecās uz priekšu un pieskārās rētai uz Dzelksnes vaiga. — Bet steigties nevajag.
- Uzmanies ar zvērestiem, - piebilda Tēvs Jārvi.
- Tā ir vienlīdz nasta un gods. Jums, iespējams, nāksies cīnīties par mani. Jums varbūt būs jāiet nāvē par mani.
- Nāve gaida mūs visus, manu ķēniņien. - Dzelksnei nebija divreiz jādomā — šāds lēmums šķita pareizāks nekā visi līdz šim pieņemtie. - Es par to sapņoju, kopš varēju noturēt rokā zobenu. Esmu gatava. Pasakiet man vārdus!
- Tēvs Jārvi? — Kols iesteidzās telpā, pagalam aizelsies un piesarcis no satraukuma.
- Kol, ne tagad.
- Vārna atlidojusi! - Zēns pasniedza uz priekšu mazu papīra skrandu, aprakstītu ar sīkām zīmēm.
- Māte Skēra beidzot atbildējusi. - Jārvi izklāja lapiņu uz ceļiem un sāka pētīt zīmes. Dzelksne izbrīnīta vēroja. Spēja saprast ķeburu rindas jēgu uz smieklīgi šauras strēmeles viņai šķita kā brīnums, gluži kā Skifras burvestības stepē.
- Kas tur teikts? - Leitiina painteresējās.
- Gromgilgorms pieņem ķēniņa Utila izaicinājumu. Viņa sirojumi apstāsies līdz Saulgriežu naktij. Tad Vens-terzemes un Getlandes kareivji tiksies kaujā pie Amona zoba. - Jārvi apgrieza lapiņu otrādi un piemiedza acis.
- Kas vēl?
- Zobeņlauzis met pats savu izaicinājumu. Viņš prasa, vai ķēniņš Ūtils stāsies pretī viņam kaujas laukā aci pret aci.
- Duelis, - novilka Leitlina.
- Duelis.
- Ķēniņš nav pietiekami vesels, lai cīnītos. - Leitlina pavērās uz savu dēlu. Uz savu maģistru. - Viņš nevar pietiekami atlabt, lai cīnītos.
- Ar Miera tēva labvēlību līdz tam nenonāks.
- Tava interešu zona mainās, Tēvs Jārvi.
Viņš saburzīja papīriņu un iemeta kamīnā. - Mainās gan.
- Tātad mums jābūt gataviem nedēļas laikā doties uz ziemeļiem. - Ķēniņiene Leitlina piecēlās kājās, slaida un nelokāma, gudra un skaista, un Dzelksne, tupot uz ceļiem valdniecei pie kājām, nosprieda, ka vēl nav bijis sievietes, kurai būtu vairāk vērts sekot. - Iemāci viņai vārdus!
HOLBIJA
Lietus bija apdzēsis ugunsgrēku.
Gandrīz viss bija izkūpējis gaisā, atstājot vien dažus apdegušus mietus. Dažus pussabrukušus dūmeņus. Pārējais Holbijas ciemats bija pārvērties ar dubļiem sajauktos pelnos un lauskās. Daži ļaudis rakājās krāsmatās, meklējot jebko, ko būtu vērts izglābt, bet daudz neko neatrada. Vēl citi nodurtām galvām pulcējās ap svaigi izraktu bedri.
- Pat labajos laikos šī bija nožēlojama vieta, - Brands nomurmināja.
- Un šie nebūt tādi nav, - piebilda Rauks.
Kāds vecs vīrs tupēja uz ceļiem mājas nodeguļos, viscaur nosmērējies ar sodrējiem, viņa plānie mati plīvoja vējā. Viņš nepārstāja brēkt pret debesīm: - Tie atņēma man dēlus! Tie atņēma man dēlus! Tie atņēma man dēlus!
> >
- Vecais nabags. - Ar delnu noslaucījis degunu, Rauks pacēla smago vairogu un vēlreiz piemiedza aci.
Viņa plakstiņš raustījās kopš tiem laikiem, kad karaspēks izgāja no Torlbijas.
- Tev savainota roka? - Brands jautāja.
- Pirms dažām nedēļām trāpīja bulta. Viss kārtībā. -No malas nešķita, ka viss kārtībā. Rauks izskatījās izkāmējis un pārguris, viņa ūdeņainajās acīs nemanīja nekā no ierastā izaicinājuma. Brandam pat prātā nebūtu nācis, ka reiz tā pietrūks. Tomēr pietrūka.
Gribi, panesīšu tavu vairogu kādu brīdi?
Uz mirkli pazibēja vecais lepnums, bet tad šķita, ka Rauka pleci sagumst. - Paldies. — Viņš ļāva vairogam noslīgt zemē un ievaidējās caur sakostajiem zobiem, cenšoties vīzdegunīgi žestikulēt. - Brūce nemaz neizskatījās tik liela, bet, ak dievi, kā sāp!
- Tā noteikti jau dzīst, - sacīja Brands un pārmeta otru vairogu pār plecu.
Nešķita, ka todien tas būs vajadzīgs, vensterieši jau sen bija tālu prom. Turklāt Hūnanam bija izdevies sagrabināt vien nožēlojamas paliekas: pāris duču zēnu, kuriem bruņas vēl bija par lielu, tie bija par mata tiesu vecāki nekā Kols un nesalīdzināmi mazāk noderīgi un tagad lielām, baiļu pilnām acīm vērās uz nodedzinātajām krāsmatām. Saujiņa sirmgalvju: viens bez zobiem, otrs — bez matiem, trešais - ar plankumiem klātu zobenu un rūsas saēstu spalu. Bija arī ievainotie. Rauks un kāds puisis ar zaudētu aci, kura pārsēji nepārstāja asiņot, un vēl cits ar stīvu kāju, kurš visu ceļu kavēja pārējos. Vēl arī Sordāfs, kuram nekas nekaitēja, vismaz cik tas Brandam bija redzams. Protams, ja neņem vērā, ka viņš bija tikpat stulbs kā vienmēr.
Brands bažīgi nopūtās. Viņš bija pametis Dzelksni. Kailu. Savā gultā. Vispār bez drēbēm. Visa šī te dēļ. Dievi bija liecinieki, Branda pieredzē bija vairāki nelāgi lēmumi, bet šis varētu būt viskļūdainākais. Nolādēts, tā vietā, lai būtu siltā gultā, lai cīnītos par taisnību.
Rauks ar bālo roku saberzēja plecu. - Ceru, drīz sadzīs. Nav iespējams stāties vairogu mūrī ar vienu savainotu roku. Tu esi stāvējis mūrī? - Savulaik šādā jautājumā būtu slikti noslēpts dzelonis, bet tagad - tikai tukšas bailes.
- Kā tad, pie Aizliegtās. - Brandam būtu jāstaro aiz lepnuma, bet viņš spēja domāt tikai par sajūtu, kā duncis ietriecas miesā, un tāpēc arī viņa balsī ieskanējās izbailes. — Tur mēs cīnījāmies pret zirgļaudīm. Tiešām nezinu, kāpēc, bet... mēs ar viņiem cīnījāmies. Un tu?
- Esmu stāvējis. Sadursmē ar dažiem vensteriešiem. Pirms vairākiem mēnešiem. — Rauks vēlreiz pavīpsnāja, un abi kavējās atmiņās, kas īpaši neuzjautrināja. - Vai esi kādu nogalinājis?
- Esmu. - Brands padomāja, cik šim vīrietim ir joprojām ievainojumu neskarta seja. - Un tu?
- Esmu. — Rauks drūmi pavērās uz zemi.
«
- Dzelksne nogalēja sešus. — Brands to pateica pārlieku skaļi un pārlieku jautrā tonī, viņš izmisīgi bija gatavs stāstīt par jebko, tikai ne par paša lomu notikušajā. - Būtu tu redzējis viņu kaujā! Viņa izglāba man dzīvību.
- Dažiem paveicas. - Rauka ūdeņainās acis joprojām bija piekaltas zemei. - Man gan šķiet, ka vairumam pašiem jātiek galā, kā nu māk.
Brands drūmi pavērās uz drupu kaudzi, kas vēl nesen bija ciemats. Vēl nesen te dzīvoja cilvēki. — Karavīra dzīvē... ir ne tikai brālība un papliķēšana pa muguru, vai ne tā?
- Ne gluži tā kā dziesmās.
- Ne gluži. - Brands pavilka abus vairogus augstāk plecā. — Tā vis nav.
- ... Viņi atņēma man dēlus... Viņi atņēma man dēlus... Vini atņēma man dēlus...