Meistars Hūnans sarunājās ar kādu sievieti, kurai bija izdevies izbēgt, kad ieradās vensterieši. Tagad viņš atgriezās pie pārējiem, aizbāzis īkšķi aiz kaujas siksnas, sirmie mati plīvoja vējā, bet sejā iezīmējās vēl skarbākas rievas nekā parasti.
- Tie ieradušies pirms divām dienām līdz ar saullēktu. Viņai šķitis, ka divi duči, bet viņa nav pārliecināta, un es pieļauju, ka to bija mazāk. Viņiem bija arī suņi. Tie nogalinājuši divus vīrus, desmit paņēmuši kā vergus, bet aptuveni pieciem - slimiem un veciem — ļāvuši sadegt pašu mājās.
- Ak dievi! - nočukstēja kāds zēns un pārmeta pār krūtīm svēto zīmi.
Hūnans piemiedza acis. - Manu zēn, tāds ir karš. Un ko tu domāji?
- Tad jau viņi ir lielā gabalā. - Brands uzmeta skatienu vecajiem vīriem un jaunajam puisim ar stīvo kāju. - Un mēs neesam visātrākā komanda, kādu nācies redzēt. Mēs tos nekad nepanāksim.
- Jā. - Muskuļi uz Hūnana zoda nervozi cilājās, acis smagi vērās uz ziemeļu pusi. Uz Vensterzemi. - Bet mēs arī nevaram to tā atstāt. Tepat netālu ir vensteriešu ciems. Tieši otrā krastā.
- Risentofta, - piebilda Sordāfs.
- Tu to pazīsti?
Puisis paraustīja plecus. — Tur ir labs aitu tirgus placis. Pavasarī mēs ar tēvoci turp dzinām jērus. Es zinu kādu netālu braslu.
- Vai tur nebūs nolikti novērotāji?
- Savējos mēs tur nenolikām.
- Tad iesim turp. — Hūnans izvilka zobena spalu no maksts, bet tad ar joni iebāza atpakaļ. — Mēs šķērsosim upi pa braslu un dosimies uz Risentoftu. Kustiniet savas kaulainās pakaļas! - Cīņu meistars nodūra galvu un sāka iet.
Brands steidzās viņam pakaļ, runādams klusā balsī, jo nevēlējās uzsākt strīdu, pārējiem dzirdot, viņus jau tā nomāca pārāk daudz bažu. - Meistar Hūnan, pagaidiet! Ja nav pareizi tas, ko viņi nodarīja mums, kāpēc būtu pareizi, ja mēs to pašu nodarīsim viņiem?
- Ja nevaram sāpināt ganus, atliek vien darīt pāri ganāmpulkam.
- To neizdarīja ne aitas, ne gani. Bet gan karavīri.
- Tāds ir karš, - attrauca Hūnans, un viņa lūpas nodrebēja. - Tam nav nekāda sakara ar pareizi. Ķēniņš Ūtils teica, ka tērauds nesīs atbildi, tāpēc tam arī jāatbild.
Brands pamāja ar roku uz nožēlojamajiem izdzīvojušajiem, kas meklēja postažā ko lietojamu. - Vai mums nebūtu jāpaliek pie viņiem un jāpalīdz? Kādu labumu mēs gūsim, nodedzinot vēl kādu ciemu tikai tāpēc, ka tas atrodas pāri upei?
Hūnans metās virsū Brandam. - Tas varētu palīdzēt nākamajam un vēl citiem ciemiem! Mēs esam karavīri, ne žēlsirdīgās māsas! Tu tiki pie otras izdevības, puis, bet man sāk šķist, ka man tomēr bija taisnība un tevī mīt vairāk Miera tēva nekā Kara mātes. - Uzmetis skatienu Kara mātes paveiktajam, Brands domāja, vai atriebība tiešām ir slikta. - Ja nu te būtu aizgājusi bojā tava ģimene, ko? Ja tava māja būtu nodedzināta? Un tava māsa padarīta par vensteriešu verdzeni? Vai tad tu izšķirtos par atriebi?
Brands pavērās pār plecu uz pārējiem vīriem, kas tiem nīgri sekoja. Tad viņš nopūtās un uzmeta plecā abus vairogus.
— Nūja. Laikam izšķirtos par.
Tomēr viņš nesaprata, kādu labumu šādi varētu
UGUNS
- Man tomēr vajag jaunu zobenu.
Dzelksne nometa tēva ieroci uz galda, kas aizslīdēja grabēdams.
Rīna vēlreiz spēcīgi pārlaida pulēšanas akmeni pār asmeni un ieskatījās vērīgāk. — Šķiet, jau kaut kur dzirdēts.
- Cerēju, ka tu neatteiksi.
- Vai tāpēc, ka pārgulēji ar manu brāli?
- Tāpēc, ka gaidāma kauja un ķēniņiene Leitlina vēlas, lai viņas izraudzītā vairognese būtu pienācīgi apbruņota.
Rlna nolika pulējamo akmeni malā un, sitot putekļus no plaukstām, pienāca pie Dzelksnes. - Ķēniņienes izraudzītā vairognese? Tu?
Dzelksne izslēja zodu un nenovērsa skatienu. - Es.
Šķiet, abas meitenes tā palika stāvam labu brīdi, tad Rīna paņēma Dzelksnes zobenu, pagrieza to, pārbrauca ar īkšķi pār lēto spalu un nolika atpakaļ. - Ja ķēniņiene Leitlina tā saka, laikam jau tā arī ir.
- Gluži manas domas.
- Būs vajadzīgs kauls.
- Priekš kam?
- Lai sakausētu ar dzelzi un dabūtu tēraudu. — Rīna pamāja uz spožo asmeni, kas gulēja uz sola, un pelēkiem tērauda putekļiem zem tā. - Tam tur es ņēmu vanaga kaulu. Bet gadījies izmantot arī vilka vai lāča kaulus. Ja visu izdara, kā nākas, asmenī iemiesojas tā dzīvnieka gars. Tāpēc jāizvēlas kāds no spēcīgajiem. No plēsoņām. Kāds, kas tev kaut ko nozīmē.
Dzelksne mirkli apdomājās, tad prātā iešāvās kāda doma, un viņa atplauka smaida. Izvēle šķita pareiza. Viņa noņēma maišeli no kakla un izbēra sadzeltējušos un gludos kauliņus uz galda. Pietiekami ilgi tie nēsāti līdzi. Pienācis laiks izmantot tos, kā nākas. — Vai varoņa kauli derēs?
Rīnas uzacis izbrīnā saraucās. - Pat vēl labāk.
*
Viņas piestāja pelnu klātā klajumā pie upes, kur centrā salikto akmeņu aplis melnēja, kā piedzīvojis elles uguni.
Rīna nosvieda no pleca lielo instrumentu maisu.
- Klāt esam.
- Kāpēc bija jāiet tāds ceļa gabals? - Dzelksne nolika zemē ogļu maisus, izstaipīja muguru un noslaucīja nosvīdušo seju.
- Negribu, lai kāds nozog manus noslēpumus. Starp citu, ja kādam pastāstīsi, kas te notika, man būs tevi jānogalina. - Rīna pasvieda Dzelksnei lāpstu. - Tagad ej uz upi un saroc mālus.
Dzelksne pavērās sānis un nikni noburkšķēja: - Mani sāk pārņemt sajūta, ka ar Skifru kā skolotāju bija vieglāk sadzīvot.
- Kas ir Skifra?
- Nav svarīgi.
Dzelksne iebrida upē līdz viduklim, ūdens bija tik auksts, ka viņa iekliedzās, lai gan diena bija vasarīgi silta, un ķērās pie mālu rakšanas upes gultnē. Cita pēc citas pelēkas mālu kaudzes izlidoja krastā.
Rīna ielika līdzpaņemtajā krūkā dažus nespodrus dzelzsrūdas gabalus, kam pievienoja Dzelksnes tēva kaulus un šķipsnu smilšu, tad vēl pāris stikla zīlīšu. Pēc tam viņa nozieda ar māliem vāku, lai noslēgtu gaisa pieeju.
- Priekš kam stikls? - Dzelksne painteresējās.
- Lai piesaistītu dzelzī esošos piejaukumus, - Rīna nomurmināja, nepacēlusi skatienu. - Jo karstāka krāsns, jo tīrāks būs tērauds un izturīgāks asmens.
- Kā tu visu to uzzināji?
- Es biju mācekle kādai kalējai, viņu sauca Gādena. Esmu pavērojusi strādājam arī dažus citus. Runāju ar vairākiem zobenu tirgotājiem no Dievišķās lejteces. - Rīna
piesita sev pie deniņiem, kur palika mālaina švīka.
- Pārējo izdomāju es pati.
- Tad jau tu esi gudra meitene, vai ne?
- Runājot par tēraudu, jā. - Rīna uzmanīgi novietoja māla krūku ugunskura apļa viducī. - Ej atpakaļ uz upi.
Un Dzelksne drebēdama atkal iebrida upē, bet Rīna tikmēr sakrāva ugunskuru. Iekšpusē viņa sabēra ogļu kaudzi, ārpusē lika akmeņus un visu apmeta ar māliem, līdz izveidojās kas līdzīgs mājiņai ar kupolu krūšu augstumā un atveri pašā apakšā.
- Palīdzi man to aizmūrēt. - Rīna ierakās mālos ar visiem desmit un nozieda celtnes virspusi, Dzelksne darīja tāpat. - Kā tas ir - būt izraudzītajai vairognesei?
- Es par to sapņoju visu mūžu, — Dzelksne atbildēja un lepni izslējās. - Un nevaru iedomāties nevienu, kam es kalpotu ar lielāku prieku nekā ķēniņienei Leitlinai.
Rīna pamāja. - Ne jau velti viņu sauc par Zelta ķēni-nieni.
- Tas ir liels gods.
- Protams. Bet kāda ir sajūta?
Dzelksne sašļuka. - Pagaidām garlaicīgi. Kopš devu zvērestu, esmu lielākoties stāvējusi ķēniņienes kantorī un drūmi blenzusi uz tirgotājiem, kas izlūdzas viņas labvēlību, lai gan tikpat labi viņi varētu arī runāt svešā mēlē -es no tā neko nesaprotu.