- Tev nešķiet, ka esi pieņēmusi kļūdainu lēmumu? — Rīna painteresējās, izrakuši kārtējo pelēko mālu sauju.
- Nē, - Dzelksne atcirta, bet pēc kāda brīža, aizsmērējusi plaisas ar jaunu mālu kārtu, piebilda: - Varbūt. T ik un tā tas nebija mans pirmais lēmums.
- Tu nemaz neesi tik nesalaužama, kā izliecies, vai ne?
Dzelksne dziļi ievilka elpu. — Kurš tad ir?
*
Rina viegli uzpūta lāpstai, ogles nočaukstēja un iegailējās spožāk, tad kalēja nometās zemē uz vēdera un iestūma tās dziļi kurtuves mutē, ievilka gaisu un spēcīgi vēl un vēlreiz uzpūta liesmu stiprāku. Visbeidzot Rīna apsēdās uz papēžiem un vēroja, kā uguns iekožas oglēs un oranžas liesmas šaudās kurtuves mutē.
- Kas jums ar Brandu notiek? - viņa painteresējās. Dzelksne zināja, ka šāds bridis pienāks, tomēr apziņa
nedarīja to vieglāku. - Nezinu.
- Jautājums nemaz nav tik grūts, ko?
- Tā varētu domāt.
- Nu tad vai tu viņu pameti?
- Nē, — Dzelksne atbildēja, pati izbrīnīta par savu pārliecināto balsi.
- Vai brālis teica, ka viņš tevi pamet?
- Mēs abas zinām, ka Brands nav nekāds runātājs. Bet mani tas nepārsteigtu. Es taču neesmu no tādām, par ko vīrieši sapņo...
Kādu brīdi Rīna vērās Dzelksnē. — Es domāju, ka dažādi vīrieši sapņo par dažādām sievietēm. Tāpat kā sievietes.
- Tomēr nav iespējams aizlaisties vēl ātrāk, nekā viņš to izdarīja.
- Brands jau sen gribēja kļūt par karavīru. ŠI bija viņa iespēja.
— Alt tā. — Dzelksne smagi nopūtās. — Man likās, ka būs vieglāk pēc tam, kad... tu jau saproti.
— Tomēr nekļuva vieglāk?
Dzelksne pakasīja noskūto galvu un uzdūrās īso matu klātajai plašajai rētai. — Nē, sasodīts, nemaz. Rīna, es nezinu, kas ar mums notiek. Kaut es to zinātu, bet nezinu. Man vienmēr labi padevusies tikai cīnīšanās.
— To nevar zināt. Ja nu izrādās, ka tev ir talants arī pūst plēšas? - Rīna nometa tās blakus kurtuves mutei.
— Kad jāceļ smagums, — Dzelksne klusi sacīja un pie-tupās, - labāk to celt, nevis raudāt. - Viņa sakoda zobus un sāka virināt plēšas, līdz sāpe iemetās plecos, krūtīs svila un kamzolis mirka sviedros.
— Stiprāk, - teica Rīna. - Lai ir vēl karstāk. - Klusinātā un maigā balsī Branda māsa sāka skandēt lūgšanas Liesmu kūrējam un Smēdes kalējai, Kara mātei un Vārnu mātei, kas savāc kopā kritušos un pārvērš atvērtu plaukstu dūrē.
Dzelksne tik cilāja plēšas, līdz kurtuves mute biezējošajā tumsā līdzinājās elles priekškambarim vai pūķa rīklei krēslā. Viņa nepagurusi strādāja un, lai gan bija palīdzējusi pārstiept kuģi pār Augstajām korēm turp un atpakaļ, tik un tā nebija pārliecināta, vai jebkad vergojusi vēl smagāk.
Rīna nosprauslojās. — Paej malā, cilvēku bende, es parādīšu, kā tas darāms.
Viņa ķērās pie darba, mierīgi un spēcīgi virinot plēšas, gluži tāpat kā viņas brālis cilāja airus. Ogles uzkarsa vēl vairāk, un debesīs virs galvas atmirdzēja zvaigznes. Dzelksne noskaitīja pašas izgudrotu lūgšanu, ar ko vērsās pie sava tēva, un tvēra pēc kaklā pakārtā maišeļa, tomēr kaulu tur vairs nebija - tie jau bija iekusuši tēraudā, un tā šķita pareizi.
Viņa iebrida upē, padzērās un izmirka līdz ādai, tad vilkās atpakaļ un jau atkal ķērās pie darba, iztēlojoties, ka plēšu vietā ir Gromgilgorma galva; viņa tās vēra vaļā un grūda kopā, kamēr kurtuves izžāvētais kamzolis atkal izmirka sviedros. Beigu beigās abas meitenes jau plecu pie pleca virināja plēšas, un svelme kā milzu plauksta uzgūla Dzelksnes sejai. Kurtuves mutē virmoja sarkani zilas liesmas, bet pa spraugām cietajā mālā spraucās dūmi, un dzirksteļu strūklas šļācās naksnīgajās debesīs, kur augstu virs koku galotnēm sēdēja liels un apaļš mēness.
Kad Dzelksnei jau šķita, ka krūtis plīsīs un rokas notrūks no pleciem, Rīna teica: - Būs gana, - un abas, smagi elšot un nosmērējušās ar sodrējiem, atkāpās no plēšām.
— Ko tagad?
— Tagad gaidīsim, lai tas atdziest. — Rīna izņēma no maisa slaidu pudeli un atkorķēja. — Un drusku noreibsim. — Viņa iedzēra lielu malku, sodrējiem nosmērētajam kaklam cilājoties, tad iedeva pudeli Dzelksnei un noslaucīja lūpas.
— Tu zini, kā atrast ceļu uz sievietes sirdi. - Dzelksne pievēra acis, pasmaržoja brango miestiņu un ātri vien pagaršoja, tad iedzēra vēl un nočāpstināja izkaltušās lūpas. Tikmēr Rīna jau lika liekšķeri uz gailošās kurtuves virsmas un uz metāla virsmas uzmeta šķiņķa gabalu.
— Tu laikam visu ko proti?
— Ir nācies darīt dažādus darbus. - Rīna sasita uz liekšķeres olas, un tās uzreiz uzmeta burbuļus. - Tad tomēr gaidāma kauja?
- Pēc tā izskatās. Pie Amona zoba.
Rlna uzbēra sāli. - Vai Brands ari ies cīņā?
- Man šķiet, ka mums abiem tas jādara, tomēr Tēvam Jārvi prātā citas domas. Kā parasti.
- Tā runā, ka viņš ir ļoti viltīgs cilvēks.
- Šaubu nav, tikai viņš nedalās savā gudrībā ar citiem.
- Pa īstam viltīgi ļaudis jau tā mēdz darīt, - Rīna piebilda un viegli uzsita ar naža galu pa gaļu.
- Gorms izsauca ķēniņu Ūtilu uz divkauju, kas visu atrisinātu.
- Uz dueli? Pasaulē nav bijis prasmīgāka zobena pārvaldītāja par Ūtilu, vai ne tā?
- Viņš nav labākajā formā. Nebūt ne labākajā.
- Dzirdēju baumojam, ka viņš bija saslimis. - Rīna nocēla liekšķeri no uguns un nolika pa vidu, tad apsēdās zemē. No gaļas un olu smaržas Dzelksnei saskrēja pilna mute ar siekalām.
- Es vakar viņu redzēju Dievzālē, - viņa sacīja. - Centās turēties kā dzelzs vīrs, bet, es zvēru, par spīti Tēva Jārvi zālīšu uzlējumiem, viņš tik tikko turējās kājās.
- Tas nemaz nav labi, ņemot vērā kaujas tuvošanos. -Rīna pasniedza Dzelksnei karoti.
- Jā, nemaz nav labi.
Meitenes ķērās pie ēšanas, un pēc smagā darba Dzelksnei šķita, ka laikam nekad nav baudījusi neko garšīgāku. - Ak dievi! - viņa ierunājās ar pilnu muti.
— Sieviete, kas prot labi uzcept olas un labi izkalt zobenu, turklāt vēl neaizmirst paķert līdzi arī gardu aliņu... Ja man nekas nesanāks ar Brandu, es apprecēšu tevi.
Rīna nosprauslājās. - Ja čaļi ari turpmāk izrādīs tikpat mazu interesi, tā varētu būt itin laba partija.
Abas nosmējās, ēda un mazliet noreiba no alus, kurtuve joprojām karsēja vaigus.
*
- Vai zināji, ka tu krāc?
Dzelksne spēji pamodās un izberzēja acis. Saules māte jau bija pabāzusi savu vaigu svina pelēkajās debesīs. — Ir jau žēlojušies par to.
- Tā šķiet, ka laiks sist kopā. Jāskatās, kas mums sanācis.
Rīna sašķaidīja kurtuvi ar āmuru, un Dzelksne pagrāba nostāk joprojām kvēlojošās ogles, pielikusi plaukstu pie acīm, kad viltīga brīzīte sacēla gaisā pelnus un dzirksteles. Rīna metās iekšā ar knaiblēm un izvilka laukā koši dzelteno karsto krūku. Uzmetusi uz plakana akmens, viņa to pāršķēla uz pusēm, aizslaucīja baltos putekļus un kaut ko izņēma no viduča kā rieksta kodolu no čaumalas.
Tērauda gabals, uzņēmis sevī Dzelksnes tēva kaulus, gailēja tumšsarkans, ne lielāks par dūri.
- Vai būs labs? — viņa pajautāja.
Rīna uzsita pa gabalu un apgrieza otrādi, smaids lēnām atplauka viņas sejā. - Kā tad. Būs labs.
RISENTOFTA
Dziesmās dziedāja, ka gedandieši Engalfa Šķeltkāja vadībā uzldupuši vensteriešiem kā vanagi no krēslas debesīm.