Meistara Hūnana salašņu kompānija uzkrita Risen-toftai kā aitu bars, kas nevar nobremzēt, skrienot lejā pa stāvu kalnu.
Kad visi sasniedza upes krastu, puisis ar stīvo kāju tik tikko spēja paiet, un viņi to pārpūlējušos un noskumušu atstāja dienvidu krastā. Pārējie pārbrida braslu, bet vienam vīram straume aiznesa vairogu. Pēcpusdienas krēslā viņi pagriezās un devās ceļā, līdz pārguruši, pārsaluši un dusmīgi gandrīz jau līdz ar tumsu ieslāja ciemā.
Sagrābis vienu zēnu un piedraudējis, lai tas netrokšņo, viņš ar žestiem norādīja, lai vīri sadalās piecās grupiņās un izklīst ielās vai slēpjas starp mazajām būdelēm.
- Turieties kopā! - Brands uzšņāca Raukam, kurš vilkās pakaļ vēl bālāks un nogurušāks nekā jebkad, tik tikko neizlaidis no rokām savu vairogu.
- Neviena nav, - norūca vecais bezzobainais vīrs, un šķita, ka viņš zina, ko runā. Brands lavījās gar sienu un palūkojās kādā būdā pa vaļā atstātajām durvīm. Nebija nevienas dzīvas dvēseles, pat ne suņa. Ciems bija pamests, atlikusi vien nabadzības smaka, ko viņš tik labi pazina.
- Viņi noteikti dzirdēja mūs tuvojamies, — Brands nomurmināja.
Vecais vīrs izbrīnā sarauca pieri. - Tu domā?
- Re, kur viens ir! - atskanēja bailīgs kliedziens, un Brands metās skriet ap zaru būdas stūri, augstu pacēlis vairogu.
Pie mājas durvīm stāvēja vecs vīrietis ar paceltām rokām. Māja nebija ne liela, ne glīta. Parasta būda. Veča mugura bija ieliekusies un sirmie mati sapīti bizēs abpus sejai pēc vensteriešu modes. Trīs Hūnana puiši nostājās pusaplī ap viņu, nolaiduši šķēpu galus.
- Es neesmu bruņots, — vecais teica un pacēla rokas vēl augstāk. Tās stipri drebēja, un Brands itin labi saprata, kāpēc. — Es negribu cīnīties.
- Daudzi no mums to negrib, - Hūnans teica un panāca uz priekšu ar izvilktu zobenu rokā. — Bet reizēm cīņa pati mūs atrod.
- Man nav nekā, ko jūs varētu iekārot. — Vecais nervozi paraudzījās visapkārt, kamēr kareivji to ielenca no visām pusēm. - Lūdzu! Es tikai negribu, lai nodedzinātu manu māju. Mēs to uzcēlām abi ar sievu.
- Kur viņa ir? — Hūnans pajautāja.
Vecais norija smagu kamolu, un sakustējās tā sirmiem rugājiem noaugušais gāmurs. — Pērn nomira.
- Un kā tad Holbijas ļaudis? Vai tev šķiet, ka viņi gribēja, lai to mājas nosvilina?
- Es pazinu Holbijas ļaudis. - Vīrietis aplaizīja lūpas. - Man ar to nav nekāda sakara.
- Tomēr nemaz neesi pārsteigts, to dzirdot, ko? -Hūnans ieblieza vecajam ar zobenu. Tā rokā atvērās plata brūce, vīrietis iebrēcās, sagrīļojās un krita, pieķēries pie durvju stenderes.
Kāds no zēniem novaidējās.
Hūnans šņākdams spēra soli uz priekšu un pāršķēla vecā vīra pakausi, kas pārsprāga kā koka bluķis. Vecais pārvēlās uz sāniem, nodrebēja, un stinga mēle izvēlās pa muti. Tur viņš gulēja, asinis plūda pār akmens slieksni un krājās dziļi iekaltajās rūnu zīmēs, kuru dievi sargāja šo namu.
Tie paši dievi gādāja par drošību arī Torlbijas namos. Šķita, ka tobrīd tie visu redz.
Brands vērās notiekošajā, saltiem sviedriem ldāts. Viss notika tik ātri, ka viņš nepaguva to apturēt. Nepaguva pat izdomāt, vai vēlas apturēt. Tā vienkārši notika, un viņi stāvēja un skatījās. Darīta lieta, un atkāpšanās ceļa nav.
>
- Izklīstiet, - Hūnans pavēlēja. — Pārmeklējiet mājas un pēc tam pielaidiet uguni. Nodedziniet visas. - Plikpaurainais vecis tikai nogrozīja galvu, bet Brandu pārņēma nelabums, tomēr tie pildīja pavēli.
- Es palikšu te, — teica Rauks, nosvieda zemē vairogu un apsēdās uz tā.
Brands ar plecu atgrūda tuvākās durvis un sastinga. Istabā ar zemiem griestiem, kas tik ļoti atgādināja viņa un Rīnas kopīgo mājokli, pie pavarda stāvēja sieviete. Izkāmējusi sieviete netīrā kleitā, kā Brandam šķita, tikai pāris gadu vecāka par viņu. Viņa stāvēja, ar vienu roku atspiedusies pret sienu, un smagi elsa. Brands noprata, ka tā ir līdz neprātam pārbijusies.
— Vai tev viss kārtībā? - atskanēja Sordāfa balss no ārpuses.
— Jā, - Brands atsaucās.
- Velns un elle! — Resnais puisis pabāza galvu pa zemo durvju eju un pasmaidīja. - Rādās, ka nav nemaz tik tukšs. - Viņš atritināja gabalu virves, nogrieza ar nazi un deva Brandam. — Rādās, ka par to varēsi dabūt labu cenu, tev veicas, vecais.
- Tā gan, - Brands atņēma.
Sordāfs izgāja no būdas, grozīdams galvu. - Nolādēts, karš ir viena veiksmes būšana...
Ne Brands, ne sieviete neteica ne vārda. Viņš apmeta virvi ap viņas kaklu, ne pārāk cieši, ne brīvi, un sieviete pat nepakustējās. Otru galu aptinot ap delnu, viņu pārņēma pavisam savāds stingums. Tātad par to dzied varoņ-dziesmās, vai ne? Par cilvēku ņemšanu vergos? Brandam nebūt nešķita, ka tas būtu labi darīts. Pat ne tuvu ne. Tomēr, ja ne viņš, tad šo sievieti par verdzeni padarīs kāds cits. Tā jau karavīri dara.
Ārā citi jau pielaida pārējām mājām uguni. Sieviete klusi novaidējās, ieraudzījusi nogalināto veco vīru. Otrs vaids atskanēja, kad lāpa tuvojās viņas būdai. Brands nezināja, ko teikt viņai vai kādam citam, viņš bija radis klusēt, tāpēc arī nebilda ne vārda. Vienam no jaunajiem puišiem asaras plūda pār vaigiem, tuvinot lāpu māju jumtiem, un tomēr viņš tās aizdedzināja. Drīz vien gaisā biezēja deguma smaka un dūmi, koks sprakšķēja un krakšķēja, liesmas izplatījās, un svilstošie salmi uzlidoja augstu debesīs.
- Kāda tam visam jēga? - Brands pie sevis noteica.
Bet Rauks tikai paberzēja viņa plecu.
- Viena verdzene. - Sordāfs riebumā nospļāvās. - Un dažas desas. Nav nekāds lielais laupījums.
— Mēs jau nenācām pēc laupījuma. - Meistara Hūnana skatiens sadrūma. - Mēs nācām, lai darītu labu.
Bet Brands tikai stāvēja, turēja virvē iesietu sievieti un skatījās, kā nodeg ciems.
*
Viņi klusībā grauza sakaltušu maizi, atlaidušies uz aukstās zemes. Joprojām atrodoties Vensterzemē, tie nevarēja atļauties kurt ugunskuru. Ikviens iegrimis savās domās, drūmi svešinieki cits citam.
Brands gaidīja kaut vārāko ausmas mirgu, bet melnajā mākonī virs galvas vīdēja vien pelēkas švīkas. Tik un tā neizdevās iemigt. Viņa domas kavējās pie vecā vīra un jaunekļa, kurš raudāja, aizdedzinot tā būdu. Ik pa brīdim Brands ieklausījās sievietes elpā, kas bija kļuvusi par viņa verdzeni un īpašumu, jo tas apmeta striķi ap viņas kaklu un nosvilināja viņas māju.
— Celies, - Brands nošņāca, un viņa lēnītēm pieslējās kājās. Viņš neredzēja sievietes seju, bet tās sagumušie pleci liecināja, ka viņai viss vienalga.
Tobrīd sardzē stāvēja Sordāfs un pūta siltu dvašu uz taukajām rokām, tās saberzēja un atkal uzpūta.
— Mēs drusku paiesim malā, - Brands teica un pamāja uz netālo koku audzi.
Sordāfs pasmaidīja. - Nevarētu teikt, ka es tevi nesaprastu. Tik auksta nakts.
Brands uzgrieza sargam muguru un devās prom, un striķī piesietā sieviete vilkās pakaļ. Abi gāja zem lielo koku zariem cauri jaunaudzei, nesakot ne vārda. Zari krakšķēja zem Branda zābakiem, līdz nometne atradās tālu aiz muguras. Mežā iebrēcās pūce, un Brands parāva sievieti zemē aiz krūmiem, viņš nogaidīja, tomēr tuvumā neviena nebija.
Viņš nebija īsti pārliecināts, cik daudz laika pagāja, kamēr viņi sasniedza tālāko meža nostūri, bet brīdī, kad abi izgāja klajumā, Saules māte kā pelēks plankums jau slējās debesīs austrumu pusē. Brands izvilka Rīnas kalto dunci un uzmanīgi pārgrieza ap sievietes kaklu apsieto virvi.