- Ej, - viņš visbeidzot sacīja. Sieviete tikai stāvēja un skatījās. Brands norādīja, lai tā pazūd. - Ej prom!
— Paldies, — sieviete nočukstēja.
Brands saviebās. - Es neesmu pelnījis pateicību. Vienkārši ej.
Viņa aizsteidzās prom. Brands vēroja sievieti skrienam pa rasas klāto zāli lejup pa lēzeno nogāzi turp, no kurienes viņi bija nākuši. Saules māte pakāpās augstāk, un viņš pie apvāršņa samanīja Risentoftu, kas joprojām gruzdēja kā melns traips uz zemes.
Brands nodomāja, ka pirms kara sākuma tā droši vien izskatījusies stipri līdzīga Holbijai.
Arī tagad tās izskatījās līdzīgi.
AIZSALUŠIE EZERI
Ķēniņa kalpotāji smidzinošajā lietū iekārtoja nometni, tūkstošiem ugunskuru iedegās zem satumsušajām debesīm, un lāpas kā kniepadatas galviņas iemirdzējās ielejā, kamēr Getlandes karapulks sanāca kopā. Dzelksne metās zemē un piedāvāja ķēniņienei roku. Leitlina nebūt nealka palīdzības, viņa bija divreiz labāka jātniece par Dzelksni. Tomēr meitene izmisīgi vēlējās būt noderīga.
Varoņdziesmās izraudzītie vairogneši pasargāja savas karalienes 110 slepkavām, nogādāja slepenus ziņojumus visbīstamākajos midzeņos vai arī cīnījās divkaujās, lemjot nācijas likteņus. Iespējams, Dzelksnei bija laiks saprast, ka varoņdziesmas nav jāņem pārāk nopietni.
Viņa apmaldījās bezgalīgajā vergu un kalpu leģionā, kas sekoja Zelta ķēniņienei kā aste komētai, apgrūtinot valdnieci ar tūkstošiem jautājumu, uz kuriem tā vienmēr spēja atbildēt neatkarīgi no tā, vai tobrīd bija aizņemta ar mantinieka zīdīšanu vai ko citu. Lai arī Melnajā tronī sēdēja ķēniņš Ūtils, pavadot dažas dienas Leitlinas sabiedrībā, Dzelksnei tapa skaidrs, kurš pa īstam pārvalda Getlandi.
Attiecības ar valdnieci nebūt neveidojās tikpat viegli kā ar Vialīni. Nebija ne atklātu sarunu, ne aicinājumu uzrunāt vārdā. Leitlina bija divtik veca kā Dzelksne, pat vecāka - sieva un māte, nepārspējama tirgotāja un lielas saimes vadītāja, vienlīdz daiļa, viltīga un ārkārtīgi savaldīga. Leitlinai piemita viss, kas raksturo sievieti, 1111 pat vairāk. Viss, kā Dzelksnei trūka.
- Pateicos, - Leitlina klusi sacīja, satvēra meitenes roku un pat nokāpšanu no zirga muguras pārvērta graciozā ainā.
- Es tikai gribēju pakalpot.
Leitlina neatlaida Dzelksnes delnu. - Nē. Tu neesi dzimusi, lai nīktu putekļainās saietu zālēs un skaitītu monētas. Tu gribi cīnīties.
Dzelksne ieskatījās Leitlinas sejā. - Dodiet man iespēju!
- Drīz tāda pienāks. - Leitlina pieliecās tuvāk un ciešāk ieķērās Dzelksnes rokā. - Uzticības zvērests ir abpus-griezlgs. Reiz es to piemirsu, bet vairs nekad neatkārtošu. Mēs abas kopā — tu un es — paveiksim dižas lietas. Par tām sacerēs varondziesmas.
- Mans ķēniņ? — Tēva Jārvi balsi ieskanējās stipras bažas.
Kāpjot no sedliem, Ūtils paklupa un tagad ar visu svaru balstījās uz savu maģistru, pelēks kā rēgs, viņa krūtis smagi cilājās, bet roka spieda klāt kailo zobenu.
- Parunāsim vēlāk. - Leitlina palaida Dzelksnes roku.
- Kol, uzvāri ūdeni! - Tēvs Jārvi iesaucās. - Safrita, atnes zālītes!
- Esmu redzējis šo vīru pieveicam simtiem jūdžu tālus ledus laukus un ne reizi nepaklūpam, - Ralfs sacīja un nostājās blakus Dzelksnei, sakrustojis rokas uz krūtīm. — Kēninš ir slims.
- Ir gan. - Dzelksne nenolaida acis no valdnieka, kurš smagi ievilkās savā teltenē, aplicis roku ap maģistra kaklu. - Un vēl lielas kaujas priekšvakarā. Nudien, mums neveicas.
- Tēvs Jārvi netic veiksmei.
- Es neticu stūrmaņiem, bet tie mani tik un tā piemāna.
Ralfs noldakšķināja mēli, to dzirdot. — Kā klājas tavai mātei?
Dzelksne uzmeta viņam drūmu skatienu. — Nav apmierināta par manu lēmumu, kā parasti.
- Jūs joprojām plēšaties?
- Ja reiz pavaicāji, — vairs ne tik ļoti kā agrāk.
- Ak tā? Laikam jau viena no jums būs mazliet paaugusies.
Dzelksne piemiedza acis. — Varbūt vienai no mums kāds vecs, prātīgs karavīrs iemācīja saprast ģimenes vērtību.
- Kaut ikvienam tā paveiktos. - Ralfs nodūra galvu un saberzēja bārdu. — Es tā domāju, ja nu... Es viņu apciemotu.
- Tu prasi man atļauju?
- Nē. Tomēr gribētu tādu dabūt.
Dzelksne nevarīgi paraustīja plecus. - Es jau nu gan nestāšos pa vidu diviem jauniem mīlniekiem.
- Vai arī ceļā man. - Ralfs caur pieri zīmīgi palūkojās garām meitenei. — Un tāpēc es laikam došos uz rietumu pusi... - Dzelksne pagriezās un ieraudzīja nākam šurp Brandu.
Dzelksne cerēja viņu sastapt, tomēr, tiklīdz šāda iespēja radās, pārvērtās nervu kamolā. Gluži kā pirmoreiz izejot mācību laukumā, kur viņš būtu tās pretinieks. Abiem taču beidzot vajadzētu būt pazīstamiem, vai tad ne? Tomēr piepeši Dzelksnei vairs nebija ne jausmas, kā izturēties pret puisi. Rotaļīgi asi kā pret airu biedru? Muļķīgi koķeti kā jaunavai pret kavalieri? Salti karaliski kā Leitlinai pret parādnieku? Nedroši piesardzīgi kā viltīgam spēlmanim, kas labi paslēpj savus kauliņus?
Ar katru Branda sperto soli tuvāk Dzelksne aizvien vairāk jutās kā toreiz uz aizsalušā ezera, kad ledus krakšķēja zem viņas svara un nebija ne jausmas, ko nesis nākamais solis.
- Dzelksne. — Brands ielūkojās meitenei acīs.
- Brand. - Viņa pavērās pretī.
- Nespēji sagaidīt, kad satiksimies, ko?
Tātad rotaļīgi asi. - Visu ceļu no sasodītās piestātnes kavalieri drūzmējās līdz pat manām mājām. Par manu skaistumu asaras lej tikai tik daudz vīriešu, lai man nekristu uz nerviem. - Dzelksne nošņauca degunu smiltīs.
- Tev ir jauns zobens, — viņš teica, uzmetis skatienu meitenes siksnai.
Dzelksne aizkabināja pirkstu aiz smalkās gardas un pavilka to augšup tā, lai viņš to varētu izņemt bez mazākā troksnīša. - Ne vairāk, ne mazāk - vislabākās zobenu kalējas veikums visos Sašķeltās jūras krastos.
- Dievi mani liecinieki, viņai tas izdevies. - Brands pārbrauca īkšķi Rīnas zīmei gropē, savicināja asmeni uz abām pusēm, pacēla gaisā, lai ar vienu aci novērtētu zobenu, un Saules mātes stari noklāja spožo tērauda virsmu visā garumā, līdz iemirdzējās pašā spicē.
- Vēl neesmu paspējusi neko jēdzīgu ar to paveikt, -Dzelksne sacīja, - bet man tas iepatīkas aizvien vairāk.
Brands klusi iesvilpās. - Tas tik ir smalks tērauds!
- Sakausēts ar varoņa kauliem.
- Vai tiešām?
- Nospriedu, ka gana ilgi esmu nēsājusi tēva kaulus pakarinātus kaklā.
Brands pasmaidīja un sniedza zobenu Dzelksnei, un tā pamanīja, ka arī pati smaida. - Man šķita, ka Rina tev atteikusi.
- Ķēniņienei Leitiinai neviens nevar atteikt.
Branda sejā atkal iezagās tik pazīstamais apjukums.
- Ak tā?
- Viņa gribēja pienācīgi apbruņot savu izraudzīto vairognesi, - meitene izmeta un ar joni iebīdīja zobenu atpakaļ makstī.
Brands klusēdams blenza uz Dzelksni, kamēr sagremoja dzirdēto.
- Es zinu, ko tu domāji, - Dzelksnes pleci saguma. -Man nav pat vairoga.
Viņa mute aizcirtās. - Es domāju, ka tu pati esi vairogs un labāka nemaz nevarētu būt. Būtu es ķēniņiene, arī izvēlētos tevi.
- Negribas sagraut tavas cerības, bet šaubos, vai tu jebkad būsi ķēniņiene.
- Man nepiestāvētu neviens no tērpiem. — Brands lēni nogrozīja galvu un vēlreiz pasmaidīja. - Batu Dzelksne, izraudzītā vairognese.
- Un kā tev pašam klājas? Jau paspēji izglābt Get-landi? Redzēju, kā pulcējāties liedagā. Tas tik bija jauno uzvarētāju saiets!
- Nevarētu teikt, ka mēs būtu daudz ko izglābuši. Nogalinājām vienu vecu zemnieku. Nozagām dažas desas. Nosvilinājām vienu ciemu tāpēc, ka tas atradās nepareizajā upes krastā. Saņēmām vienu verdzeni. - Brands pakasīja pakausi. - Es viņu palaidu vaļā.