- Tu vienkārši nevari nedarīt labu, vai ne?
- Diez vai Hūnans to saprot tāpat. Viņš labprāt visiem bazūnētu par to, ka es viņu apkaunoju, bet tad viņam nāktos atzīt, ka viss karagājiens ir apkaunojošs, tāpēc... - Brands piepūta vaigus un šķita vēl apjukušāks nekā jebkad. - Rīt man jādod karavīra zvērests. Kopā ar dažiem puišiem, kas vēl ne reizi nav niknumā atvēzējuši zobenu.
Dzelksne ierunājās Tēva Jārvi balsī. - Lai Miera tēvs lej asaras par paņēmieniem! Lai Kara māte uzsmaida iznākumam! Tu droši vien priecājies.
Viņš pavērās zemē. — Droši vien.
- Tu nepriecājies?
- Vai tu vispār pārdzīvo? Par tiem ļaudīm, ko esi nogalinājusi?
- Ne īpaši. Kāpēc man būtu jāpārdzīvo?
- Es nesaku, ka tev tā jādara. Es tikai jautāju, vai tu pārdzīvo.
- Nepārdzīvoju.
- Nūja, tevi jau skārusi Kara māte.
- Skārusi? - Dzelksne nosprauslājās. - Viņa mani sasitusi zili melnu.
- Kļūt par karavīru, stāties plecu pie pleca ar brāļiem — es to vienmēr esmu gribējis...
- Nekas nesagādā tik stipru vilšanos kā ilgstošas vēlmes īstenošana.
- Ir lietas, ko vērts gaidīt, - Brands teica un ielūkojās Dzelksnei acīs.
Tagad meitenei bija skaidrs, ko šāds skatiens nozīmē. Viņai radās nojausma, ka, iespējams, nemaz nebūs tik grūti tikt pāri šim sasalušajam ezeram. Varbūt vienkārši jāsper solis pēc soļa un jāizbauda sniegtais saviļņojums. Dzelksne spēra soli tuvāk Brandam. — Kur tu guli?
Viņš neatkāpās. - Laikam jau zem zvaigžņotas debess.
- Izraudzītajam vairognesim ir pašam sava telts.
- Tu gribi padarīt mani greizsirdīgu?
- Nē, tikai tā ir maza. - Viņa spēra vēl soli. - Toties tajā ir gulta.
- Šis stāsts man sāk iepatikties.
- Tur gan ir mazliet auksti. - Dzelksne panācās vēl tuvāk, un abi pasmaidīja. — Vienai.
- Es varētu tavā vārdā parunāt ar Sordāfu, gan jau viņam atradīsies kāda silta sega un lieks pirdiens.
- Sordāfs ir daudzu sieviešu sapņu vīrietis, bet man vienmēr bijusi slikta gaume. - Viņa pasniedzās un atglauda matus no puiša sejas, iepletusi pirkstus kā ķemmes zarus. - Man ir prātā kāds cits.
- Te daudzi uz mums skatās, - teica Brands.
- Sasodīts, man pie kājas.
GĻĒVULĪBA
Viņi visi kā viens metās uz ceļa. Trīs jaunie puiši un Brands. Divi no viņiem bija pavērsuši šķēpu uzgaļus pret vecu vīru. Viens - raudājis, liekot uguni pie mājām. Un beidzamais bija ļāvis aiziet vienīgajai verdzenei.
Tie tik bija karotāji.
Bet tādi nu tie bija - bruņās tērpto un ieročiem bruņoto Getlandes karotāju ielenkumā, kas gaidīja tos pievienojamies savai brālībai. Gatavi stāties ar tiem plecu pie pleca, kad noteiktajā vietā tiksies ar Gromgilgormu un tā vensteriešiem. Gatavi ievest tos Kara mātes skavās.
Kopš Brands viņu redzēja pēdējo reizi, ķēniņš Ūtils bija ārkārtīgi pārvērties, un ne jau uz labo pusi. Viņa āda bija pieņēmusi tikpat pelēku toni kā sirmie mati, asarojošās acis iegrimušas tumšos lokos. Šķita, ka viņš sarāvies savā tronī un tik tikko kustas, it kā ķēniņa kronis uz galvas būtu nepanesami smags, un kailo zobenu satvērušās rokas manāmi trīcēja.
Tēvs Jārvi apsēdās uz sola blakus Utilam, ķēniņiene Leitlina, dūrēs savilktos pirkstus salikusi klēpī, stalti izslē-jusies sēdēja otrā pusē un veltīja sanākušajiem gaišu skatienu, it kā ar savu spēku varētu kompensēt vīra vājumu.
Dzelksne stāvēja ķēniņienei pie pleca, paceltu zodu un apņēmīgu izteiksmi sejā; elfu aproce ap plaukstas locītavu izstaroja auksti baltu gaismu. Viņa atgādināja dziesmu varoni - izraudzītā vairognese no kāju pirkstiem līdz pat daļēji noskūto matu galiem. Brands īsti nespēja noticēt, ka tikai pirms stundas izrāpies no viņas gultas. Viņam bija vismaz kaut kas, par ko priecāties.
Ķēniņš lēni uzlūkoja zēnu ierindu, tad tika līdz Bran-dam un nokremšļojās.
- Jūs esat jauni, - viņš iesāka klusā un čīkstošā balsī, kas bija tik tikko saklausāma troksnī, ko sacēla vējš, plandot teltenes audumu. - Bet meistars Hūnans jūs uzskata par zvēresta vērtiem, turklāt Gerlande no visām pusēm atrodas ienaidnieku ielenkumā. — Ūtils mazliet saslējās sēdeldī, vairs tikai rēgs no vīra, kura uzruna liedagā pie Torlbijas reiz bija tik ļoti aizrāvusi Brandu. — Mēs esam ceļā uz Amona zobu, lai kaujā stātos pretī vensteriešiem, un mums noderēs katrs vairogs! — Ķēniņu pārņēma klepus lēkme, un viņš nosēca: — Tērauds dos atbildi, — tad atkrita atpakaļ krēslā, un Tēvs Jārvi pieliecās tam tuvu klāt, lai kaut ko pačukstētu pie auss.
Meistars Hūnans panāca priekšā ar zobenu rokā un pārlaida ciešu skatienu tuvākstāvošajam puisim. - Vai tu zvēri uzticību Getlandei?
Puisis norija smagu kamolu. - Es zvēru.
— Vai tu zvēri kalpot savam ķēniņam?
— Es zvēru.
— Vai tu zvēri stāties plecu pie pleca ar saviem biedriem vairogu mūrī un pakļauties saviem komandieriem?
— Es zvēru.
— Tad piecelies, Getlandes kareivi!
Zēns pieslējās kājās vairāk nobiedēts nekā laimīgs, bet visi apkārt esošie vīri atzinīgi sita ar dūrēm sev pie krūtīm, rībināja cirvju kātus pret vairogu kantīm un dimdināja kāju pret zemi.
Pagāja kāds brīdis, iekams Brandam izdevās norīt kaklā sakāpušo kamolu. Drīz pienāks viņa kārta. Šai bija jākļūst par viņa mūža lieliskāko dienu, tomēr, domājot par Holbijas un Risentoftas krāsmatām, par veco vīru, kurš noasiņoja uz savas mājas sliekšņa, un sievieti ar valgu ap kaklu, viņu nepārņēma lepnums.
Pūlis uzsauca urravas, kad otrs zēns trešoreiz teica:
- Es zvēru, - un aiz muguras stāvošais vīrietis to pierāva kājās gluži tā, kā izvelk zivi no dīķa.
Brands notvēra Dzelksnes skatienu, uz meitenes lūpām pavīdēja tik tikko manāms smaids. Viņš labprāt atbildētu ar smaidu, ja vien to nenomāktu mokošas šaubas. Ar pēdējo elpas vilcienu māte viņam vēlēja darīt labu. Ko labu viņi pagājušonakt paveica Risentoftā?
Trešā zēna acīs, dodot zvērestu, jau atkal saskrēja asaras, bet karotāji tās uzskatīja par lepnuma apliecinājumu un uzsauca vēl skaļāk nekā iepriekšējiem, bet ieroču šķinda vēl asāk satracināja Branda nervus.
Hūnana žoklis stipri savilkās un tā skatiens vēl vairāk pārakmeņojās, kad viņš pienāca pie Branda. Visi apklusa.
- Vai tu zvēri uzticību Getlandei?
- Es zvēru, — Brands norūca sausu muti.
- Vai tu zvēri kalpot savam ķēniņam?
- Es zvēru, - Brands norūca, un sirds skaļi iepukstē-jās deniņos.
- Vai tu zvēri stāties plecu pie pleca ar saviem biedriem vairogu mūrī un pakļauties saviem komandieriem?
Brands pavēra lūpas, bet vārdi nenāca pār tām. Iestājās klusums. Smaidi izzuda. Viņš juta sev piekaltu ikviena klātesošā skatienu. Atskanēja sīka šķindoņa, kad karavīri nepacietīgi samīņājās.
- Nu? - Hūnans gaidīja atbildi.
- Nē.
Spiedošs klusums ilga vēl kādu brīdi gluži kā bula laikā pirms negaisa, un tad atskanēja neticības pilna murdoņa.
Hūnans izbrīnīts vērās lejup. - Ko?
- Piecelies, puis, - atskanēja ķēniņa ķērkstošā balss, un, tiklīdz Brands pieslējās stāvus, murdoņa vēl pieņēmās spēkā. - Līdz šim neko tādu nebiju dzirdējis. Kāpēc tu nedevi zvērestu?
- Tāpēc, ka viņš ir gļēvulis, - nošņāca Hūnans.