Sekoja vēl skaļāka un niknāka kurnēšana. Blakus stāvošais zēns vērās Brandā plati ieplestām acīm. Tēvs Jārvi pārsteigumā sarauca uzaci. Dzelksne drebošām lūpām spēra soli uz priekšu, bet ķēniņiene ar mājienu viņu apturēja.
Saviebies no piepūles, ķēniņš pacēla gaisā kaulaino roku, neatraudams skatienu no Branda. Karavīri apklusa. — Es jautāju viņam.
- Iespējams, esmu gļēvulis, - Brands iesāka, bet balss skanēja krietni drošāk nekā iepriekš. - Pagājušonakt meistars Hūnans nogalināja kādu vecu zemnieku, un es biju pārlieku gļēvs, lai viņu apturētu. Mēs nodedzinājām ciemu, un es biju tik gļēvulīgs, ka neiebildu. Pārbaudījuma laikā viņš lika trim mācekļiem stāties pretī vienam, un es biju tāds gļēvulis, ka neiestājos par to, kura bija viena pati. Nostāties pret stiprajiem vājo pusē - vai tad tāds nav karavīra uzdevums?
-Tu esi nolādēts melis! — Hunans šnaca. - Es...
- Pievaldi mēli, - ierēcās Tēvs Jārvi, - līdz ķēniņš ļauj tev runāt.
Cīņu meistara sejā iegūla nāvējošs skatiens, bet Brandu tas neuztrauca. Viņš jutās kā noņēmis no pleciem smagu nastu. It kā viss Dienvidvēja smagums nupat atkal būtu uzvelts uz viņa kamiešiem un pēc tam piepeši nocelts nost. Pirmoreiz kopš aiziešanas no Torlbijas Brands sajuta, ka nostājies gaismas pusē.
- Jūs meklējat kādu, kas nepazīst baiļu? - Viņš izstiepa roku. — Tur viņa ir - Batu Dzelksne, ķēniņienes izraudzītā vairognese. Galvenajā pilsētā viņa viena pieveica septiņus vīrus un izglāba Dienvidu imperatori. Par viņu skandē varoņdziesmas viscaur Sašķeltās jūras krastos! Un tomēr jūs izvēlaties zēnus, kas īsti nezina, aiz kura gala jāsatver šķēps. Kas tas ir par neprātīgu lepnumu? Vai tā ir muļķība? Savulaik es sapņoju, ka kļūšu karavīrs. Lai kalpotu jums, ķēniņ. Lai cīnītos par savu valsti. Lai man vienmēr blakus būtu uzticami biedri. - Viņš ieskātījās cieši acīs Hūnanam un paraustīja plecus. - Ja šis te nozīmē būt karavīram, es tajā nepiedalos.
Jau atkal atskanēja saniknotas balsis, un jau atkal ķēniņam Ūtilam bija tikai jāpaceļ drebošā roka, lai tās pierimtu.
- Dažiem te ir vienalga, ko tu teici, — viņš ierunājās. - Tomēr tie nebija gļēvuļa vārdi. Dažiem cilvēkiem uzsmaidījis Miera tēvs. - Valdnieka nogurušās acis pievērsās Jārvi, tad Dzelksnei, un viens plakstiņš Ūtilam sāka drebēt. - Tāpat kā dažām sievietēm pieskārusies Kara māte. Nāve... gaida mūs visus. — Piepeši uz zobena spala uzliktā delna ietrīsējās vēl stiprāk nekā iepriekš.
- Ikvienam no mums jāatrod pašam savs... pareizais cels... līdz viņas durvīm...
Ūtils sasvērās uz priekšu. Tēvs Jārvi kā bulta pielēca no sola un notvēra valdnieku, neļaujot tam nokrist, bet zobens izslīdēja no klēpja un ar troksni novēlās dubļos. Abi ar Ralfu viņi piecēla ķēniņu no krēsla un aizveda atpakaļ uz tā telteni. Viņa galva nokarājās, pēdas šļūca pa dubļiem. Murdoņa sacēla vēl nedzirdētu troksni, bet nu jau tās cēlāji bija satriekti un nobijušies.
- Kēninš izlaida no rokām savu zobenu.
- Slikta zīme.
- Tā rāda, ka ar ieročiem mums neveiksies.
- Dievu griba sniedzas it visur...
— Nomierinieties! — Ķēniņiene Leitlina piecēlās kājās un pārlaida pār pūli stindzinošu, nicinājuma pilnu skatienu. - Jūs esat Getlandes karavīri vai pļāpas no verdzeņu vidus? - Valdniece bija pacēlusi ķēniņa zobenu no dubļiem un piekļāvusi sev pie krūtīm tā, kā darīja Utils, bet viņas roka nedrebēja, acīs neriesās miklums un balsī nemanīja ne mazākā vājuma. - Nav īstais brīdis šaubām! Pie Amona zoba mūs gaida Zobenlauzis! Pat ja ķēniņš nebūs kopā ar mums, mēs zinām, ko viņš teiktu.
— Tērauds dos atbildi! — ierēcās Dzelksne, un elfu aproce uz viņas rokas iegailējās asinssarkana.
- Tērauds! - brēca meistars Hūnans, pacēlis zobenu virs galvas, un metāls šņāca, saskaroties ar kailiem asmeņiem, kas aizvien lielākā skaitā dūrās debesīs.
- Tērauds! Tērauds! Tērauds! - skandēja simtiem rīkļu.
Tikai Brands klusēja. Līdz šim viņam vienmēr šķita, ka darīt labu nozīmē cīnīties plecu pie pleca ar brāļiem. Bet ja nu darīt labu nozīmē necīnīties nemaz?
NOTEIKTĀ VIETA
Vensterzemes un Getlandes karapulki glūnēja viens uz otru pāri seklai ielejai, ko klāja sulīga, zaļa zāle.
- Laba vieta aitu ganīšanai, - Ralfs sprieda.
- Vai arī kaujai. - Dzelksne piemiedza acis un nopētīja pretējo kori, kur kareivji kā melni punkti izcēlās uz spilgtās debess fona, šur tur pazibēja kāds asmens, saskatījies ar Saules māti. Vensteriešu vairogu mūris bija samērā pašķidrs, aiz tā gaisā slējās spilgti krāsoti sabozušies šķēpi, un Gromgilgorma tumšais karogs sašļucis karājās pašā viduci, bet abos flangos priekšpusē pulcējās vieglāk bruņotie strēlnieki.
- Tik līdzīgi mūsu pašu spēkiem, it kā mēs vērtos lielā spogulī, — nomurmināja Tēvs Jārvi.
- Izņemot to nolāpīto elfu torni, - teica Dzelksne.
Amona zobs, kas slējās gaisā uz klinšaina zemesraga
vensteriešu aizsardzības līnijas tālākajā galā, bija elfu laikos no metāla stieņiem būvēts tornis ar tukšu vidu trīsdesmit cilvēku augumā, augsts un slaids kā konusveidīga zobena asmens.
- Kas tur atradās agrāk? - Kols gribēja zināt, vērdamies tālumā.
- Kas to lai tagad zin’, — maģistrs attrauca. - Varbūt signāltornis? Piemineklis elfu uzpūtībai? Vai varbūt templis Vienīgajai dievietei, kuru tie sadalīja tik daudzos mazākos?
- Es varu pateikt, par ko tas kļūs. - Ralfs drūmi palūrēja uz ēnā sanākušo pūli. - Par kapa pieminekli. Masu kapam, kur saguls simti.
- Daudzi simti vensteriešu, — atcirta Dzelksne. - Mūsu pulks man šķiet lielāks.
- Kā tad, - Ralfs norūca. - Tomēr kaujās uzvar tikai pieredzējuši karavīri, un skaita ziņā mēs esam aptuveni līdzīgi.
- Ir arī zināms, ka Gorms kaut kur nost no acīm glabā kavalēriju, - piebilda Tēvs Jārvi. - Mūsu spēki ir ļoti līdzīgi.
- Un tikai vienai pusei ir klāt tās ķēniņš. - Ralfs paraudzījās atpakaļ uz nometni. Kopš iepriekšējā vakara Ūtils nebija izkāpis no vājinieka gultas. Daži mēļoja, ka Beidzamās durvis viņam jau atvērušās, un Tēvs Jārvi to nenoliedza.
- Pat pēc uzvaras Getlande būs novājināta, - maģistrs sacīja, - un Veckundze Veksena to labi zina. Šī kauja ietilpst viņas plānā. Veksena zināja, ka ķēniņš Ūtils nekad nenoraidīs izaicinājumu. Vienīgā uzvara šeit būtu tad, ja mēs vispār nedotos cīņā.
- Kādas elfu burvestības esat licis lietā, lai tā notiktu? - Dzelksne painteresējās.
Tēva Jārvi sejā parādījās ierastais trauslais smaids.
- Ceru, ka to izdosies panākt ar mazu maģistra burvestību.
Kols pavērās pāri ielejai, plucinādams reto pūku uz zoda. - Nez vai Frors ir viņu pulkā?
- Iespējams, - Dzelksne atsaucās. Tas bija vīrs, ar kuru plecu pie pleca viņi bija trenējušies un smējušies, gājuši kaujā un airējuši.
- Ko tu iesāksi, ja gadījumā sastapsi Froru kaujas laukā?
- Varbūt nogalināšu viņu.
- Tad cerēsim, ka jūs netiksieties. - Kols pacēla roku un norādīja uz pretiniekiem. - Viņi nāk!
Gorma karogs izkustējās, no viņa karapūļa vidusdaļas atšķēlās jātnieku grupa un pa nogāzi tuvojās getlan-diešiem. Dzelksne aizlavījās caur Ūtila visaugstāk vērtēto karavīru pūli līdz Leitlinai, bet ķēniņiene atmeta ar roku. - Dzelksne, turies labāk aizmugurē un nenoņem kapuci.
— Mana vieta ir jums blakus.
— Šodien tu neesi mans vairogs, bet gan mans zobens. Dažbrīd asu ieroci visprātīgāk paslēpt. Ja pienāks tavs brīdis, tu to zināsi.