— Jā, manu kēninien!
Dzelksne negribīgi uzlika galvā kapuci, nogaidīja, līdz pārējie karaliskā pulka kareivji bija aizdevušies uz priekšu, lai pēc tam kā zagle zirga mugurā lempīgi dīž-ļātos pašās beigās, ko varoņdziesmās nemēdz pieminēt. Viņi rikšoja lejup pa plato nogāzi, un pakavi meta gaisā mīkstos dubļus. Divi karognesēji devās līdzi, un vējš drosmīgi iepūta Leitlinas zeltītajās un Ūtila tēraudpelē-kajās krāsās.
Vensterieši nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Tie bija divdesmit vispieredzējušākie pretinieka karotāji ar augstām bruņucepurēm galvā, apņēmīgu sejas izteiksmi un bizēs sapītiem matiem, savukārt to bruņās bija ievīti zelta gredzeni. Pašā priekšā ar četrreiz ap raženo kaklu apmestu kaklarotu no kritušo pretinieku zobeniem nolauztajiem spaliem jāja Dzelksnes tēva slepkava. Zobenlauzis Gromgilgorms visā savā kaujas bruņu spožumā. Pa kreisi no Gorma manīja viņa karognesi, liela auguma šendu vergu ar granātiem rotātu gredzenu ap kaklu un melnu plandošu auduma gabalu aiz muguras. Pa labi jāja divi gaišmataini puiši, viens ar izsmejošu smīnu sejā nesa uz muguras Gorma milzīgo vairogu, otra kareivīgo smīnu pavadīja Gorma milzīgais zobens. Starp viņu un karali, tik cieši sakodusi zobus, ka āda nostiepās pār noskūto pauri, jāja Māte Skēra.
- Esiet sveicināti, getlandieši! - Gorma staltā zirga pakavi noslampāja pa ielejas pārpurvoto viduci; jātnieks sacēla ērzeli kājās un ar smaidu pavērās spilgti zilajās debesīs. - Saules māte smaida par mūsu tikšanos!
- Laba zīme, — sacīja Tēvs Jārvi.
- Kuram no mums? - Gorms pajautāja.
- Ja nu abiem? — Arī Leitlina pamudināja savu zirgu paiet uz priekšu. Dzelksnei nagi niezēt niezēja traukties uz priekšu un atrasties tieši blakus valdniecei, lai varētu to pasargāt, tomēr viņa saņēmās un necirta papēžus zirgam sānos.
- Ķēniņiene Leitlina! Kā gan jūsu gudrībai un dailei tā izdodas izaicināt laika ritumu?
- Kā gan tas izdodas jūsu spēkam un drosmei? -ķēniņiene atbildēja ar pretjautājumu.
Gorms domīgi pakasīja bārdu. — Kad pēdējo reizi pabiju Torlbijā, es gan tādu augstu novērtējumu, šķiet, nepiedzīvoju.
- Mans vīrs vienmēr mēdz atgādināt, ka dievi nevar pasniegt labāku dāvanu par labu ienaidnieku. Getlande nevarētu sapņot par labāku ienaidnieku kā Zobenlauzis.
- Jūs man glaimojat, un man tas diži tīk. Bet kur tad ķēniņš Ūtils? Es tik ļoti gaidīju iespēju atjaunot viņa Dievzālē noslēgto draudzību.
- Diemžēl mans vīrs nevarēja ierasties, - Leitlina atbildēja. — Viņš savā vietā atsūtīja mani.
Gorms vīlies sabozās. - Maz ir tik izcilu karotāju. Viņa prombūtnes dēļ šī kauja būs maznozīmīgāka. Tomēr Vārnu māte nevienu negaida, lai cik slavens tas būtu.
- Ir cita iespēja. - Jārvi apstādināja savu zirgu blakus kēninienei. — Iztikt bez šis asinsizliešanas. Tā, lai mēs, ziemeļnieki, varētu nomest Skekenmuižas Augstā karaļa jūgu.
Gorma uzacis izbrīnā sacēlās. - Vai jūs esat ne tikai maģistrs, bet ari burvis?
- Mūsu abu tautas pielūdz vienus dievus, abas apdzied vienus varoņus un izbauda vienādus laikapstākļus. Un tomēr Veckundze Veksena sarīdījusi mūs vienu pret otru. Ja šodien pie Amona zoba notiks kauja, lai kurš uzvarētu, īstā ieguvēja būs tikai viņa. Ko gan Venster-zeme un Getlande apvienojoties nevarētu panākt? - Jārvi aizrautīgi pieliecās sedlos uz priekšu. - Pārvērtīsim dūri atvērtā plaukstā! Kļūsim par sabiedrotajiem!
Dzelksne iekliedzās, to dzirdot, un ne viņa vien. Abu pušu kareivju vidū sākās murdoņa, atskanēja pieklusināti zvēresti un zibēja nikni skatieni, bet Zobenlauzis pacēla roku, lai visus apklusinātu.
- Drosmīga ideja, Tēvs Jārvi. Jūs nudien esat ļoti viltīgs cilvēks. Jūs runājat Miera tēva vārdā, kā maģistram pienākas. — Gorma lūpas savilkās neapmierinātā grimasē, viņš ilgi vilka gaisu plaušās caur nāsīm un ļāva tam izplūst līdz ar nopūtu. - Bet diemžēl tā nevar notikt. Mana maģistre ir citādās domās.
Jārvi neizpratnē paraudzījās uz Māti Skēru. - Vai tad?
- Mana jaunā maģistre.
- Esiet sveicināts, Tēvs Jārvi. — Gorma jaunie un blondie vairoga un karoga nesēji pašķīrās, dodot vietu jātniecei ar apmetni plecos bāla zirga mugurā. Tā nolaida kapuci, vējš uzpūta spējāk, un gaišie mati kā pātagas piekļāvās šaurajai sejai, bet acis drudžaini iemirdzējās, kad tā pasmaidīja. Šajā smaidā slēpās tik daudz rūgtuma, ka bija smagi to uzlūkot.
- Man šķiet, jūs pazīstat Māti Isriunu, - Gorms nomurmināja.
- Odema izdzimums, - nošnāca kēniniene Leitlina, un viņas balss apliecināja, ka šāds pavērsiens neietilpa viņas plānos.
- Jūs kļūdāties, manu ķēniņien. - Isriuna šķībi pasmaidīja. — Tagad maģistrāts ir mana vienīgā ģimene tāpat kā Tēvam Jārvi. Mums ir tikai viens vecāks - Vec-kundze Veksena, vai ne tā, brāfc Pēc nožēlojamās izgāšanās Galvenajā pilsētā viņai vairs nešķita, ka Mātei Skē-rai var uzticēties. - Skēras seja noraustījās, dzirdot šādu titulu. - Viņa atsūtīja mani tās vietā.
- Un jūs to pieļāvāt? - Jārvi pie sevis nomurmināja.
Gorms sāji pasmalstīja ar mēli muti, nebūt neslēpdams nepatīkamo sajūtu. - Man jātur Augstajam karalim dotais zvērests.
- Zobenlauzis ir ne tikai stiprs, bet arī gudrs, - sacīja Isriuna. - Viņš patur prātā savu īsto vietu lietu kārtībā. -Gorma seja saviebās vēl netīkamākā vieplī, tomēr viņš turpināja drūmi klusēt. — Jūs Getlandē gan esat to piemirsuši. Veckundze Veksena pieprasa, lai jūs saņemtu miesassodu par savu augstprātību, nekaunību un nodevību. Šajā pašā brīdī Augstais karalis pulcē milzu karapūli no zemmaliešiem un ingliešiem, un tas mērāms neskaitāmos tūkstošos. Viņš aicina savu dižāko kareivi Gudro Jilingu kļūt par tā karavadoni! Tik varenu armiju Sašķeltā jūra vēl nav redzējusi! Tā ir gatava iebrukt Trovenlandē Vienīgās dievietes vārdā!
Jārvi nosprauslojās. - Un jūs iesiet kopā ar viņiem, Gromgilgorm? Jūs metīsieties ceļos Augstā karaļa priekšā? Jūs laizīsiet zemi viņa Vienīgās dievietes vārdā?
Vējš aizpūta garos matus no Gorma rētām izvagotās, drūmās sejas, tā šķita kā klintī kalta. — Es palieku tur, kur liek mani zvēresti, Tēvs Jārvi.
— Un tomēr, — Isriuna iejaucās, nemierīgi žņaudzīdama rokas. — Maģistrāts vienmēr iestājas par mieru. Vienīgā dieviete piedāvā piedošanu, lai cik maz tā būtu pelnīta. Vēlme izvairīties no asinsizliešanas ir cēla. Mēs uzstājam, lai karaļu duelis atrisinātu šo situāciju. - Viņas lūpas neglīti saviebās. - Tomēr ķēniņš Ūtils diemžēl ir pārlieku vecs, vārgs un slimības nomocīts, lai cīnītos. Tas nešaubīgi ir sods par viņa nodevību.
Leitlina paraudzījās uz Jārvi, un maģistrs tik tikko manāmi pamāja ar galvu. - Ūtils sūtīja mani savā vietā, — viņa sacīja, un Dzelksnei šķita, ka viņas sirds, kas jau pukstēja nevaldāmi skaļi, sāk sisties pret ribām. - Izaicinājums ķēniņam noteikti uzskatāms par izaicinājumu arī vina kēninienei.
Māte Isriuna nicīgi nosmēja. - Vai jūs cīnīsieties ar Zobenlauzi, Zelta kēninien?
Leitlina nicīgi pasmīnēja. - Ķēniņiene nemēdz cīnīties, bērns. Mans izraudzītais vairognesis to darīs manā vietā.
Tajā pašā brīdī Dzelksne juta ārkārtīgu mieru nolaižamies pār sevi un pasmaidīja zem nolaistās kapuces.
- Te būs kāda viltība, — Isriuna atcirta, un viņas smaids pagaisa.
- Tāds ir likums, — teica Tēvs Jārvi. - Kā karaļa maģistrei jums tas būtu jāsaprot. Jūs metāt izaicinājumu. Mēs to pieņemam.
Gorms atmeta ar milzīgo plaukstu, kā sitot uzmācīgu mušu. — Kāda starpība — viltība vai likums. Es stāšos pretī jebkuram. - Viņa balsī gluži vai ieskanējās garlaiko tība. - Rādiet man savu diženo uzvarētāju, Leitlina, un rīt ap saules lēktu mēs tiksimies šajā pašā laukā, es to nogalināšu, salauzīšu tā zobenu un papildināšu savu kaklarotu ar tā spalu. - Viņš pievērsa tumšās acis Get-landes karapulkam. — Tikai jūsu izraudzītajam vairogne-sim būtu jāzina, ka Kara māte man uzpūta dvesmu, vēl šūpulī esot, un jau iepriekš ir paredzēts, ka es nevaru krist no cita vīra rokas.