Leitlina salti pasmaidīja, it kā viss gaumīgi sakārtotos perfekti kā smalkmehāniķa darbā un pēkšņi atklātos Batu Dzelksnes dievu paredzētā sūtība.
- Mans izredzētais vairognesis nav vīrs.
Nu bija īstais brīdis izvilkt zobenu. Dzelksne novilka apmetni un aizmeta to prom. Getlandes karaspēks klusējot pašķīrās, un viņa virzīja savu zirgu uz priekšu, piekalusi skatienu Vensterzemes karalim.
Ieraugot Dzelksni, Gorma pierē ievilkās dziļa šaubu rieva.
- Gromgilgorm, - viņa klusi sacīja, izjājot starp Leitlinu un Jārvi, — Zobenlauzi... - Mātes Isriunas zirgs metās malā. - Bāreņu radītāj... - Dzelksne apstājās cieši blakus Gormam, un tā drūmā seja elfu aproces gaismā iekrāsojas liesmojoši sarkana. Viņa pieliecās sedlos uz priekšu un nočukstēja: — Nāk nāve tava.
DROSMĪGA SEJA
Pēc tam kādu brīdi neviens nekustējās. Mati kutināja viņas seju, ar katru karsto elpas vilcienu abu krūtis sakļāvās aizvien ciešāk. Viņa noskūpstīja puiša pavērtās lūpas, pasmaržoja tā seju, bet viņš gulēja kā sastindzis. Viņa pavēlās malā, nogūlās blakus un apmierināta ieņurdējās, bet viņš gulēja kā sastindzis. Viņa ieritinājās blakus un iekārtoja galvu uz puiša pleca, elpa iemiga aizvien rimtāka un klusāka, bet viņš gulēja kā sastindzis.
Skaidrs, ka viņam būtu jātur meitene skavās, kā sīkstulis tur zelta gabalu, un jāizmanto ikviens tiem atvēlētais kopības mirklis.
Taču Brands jutās savainots, saīdzis un nobijies. Viņam šķita, ka meitenes sasvīdusī āda izliek lamatas, viņas kaisle smacē; Brands atbrīvojās no Dzelksnes skavām, piecēlās, tumsā atsita galvu pret teltenes brezentu un, izgrūdis lāstu, ar roku pagrūda to malā; audums noplīkšķēja pret balstu.
- Nu gan tu pārmācīji manu telti, - atskanēja Dzelksnes balss.
Brands viņu tikpat kā neredzēja, ja nu vienīgi sīko gaismas pusmēnesi, kas uzspīdēja viņas plecam, kad meitene atslējās uz elkoņa. Zibsni viņas acu kaktiņā. Zelta mirdzumu tās matos.
- Tad jau tu iesi un cīnīsies ar viņu, ja? - viņš izspieda.
- Tā ja.
- Ar Gromgilgormu.
- Ja vien viņš nenobīsies un neieradīsies.
- Zobenlauzis. Bāreņu radītājs. - Šie vārdi tumsā izskanēja kā miruši. Vārdi, no kuriem bailēs nodrebēja visdižākie kareivji. Vārdi, ar kuriem mātes biedēja savus bērnus. - Cik daudz divkauju viņam bijis?
- Tā runā, ka tām nav skaita.
- Cik dueļu bijis tev?
- Tu zini, cik, Brand.
- Neviens.
- Aptuveni tā.
- Cik cilvēku viņš nogalinājis?
- Pilni masu kapi. — Dzelksnes balss ieskanējās skarbāk, un elfu aproce zem segas iegailējās koši sarkana.
- Varbūt vairāk nekā jebkurš Sašķeltās jūras krastos.
- Cik spalu tam karājas ap kaklu? Kāds simts? Vai divi?
- Un tostarp arī mana tēva spals.
- Vai tu grasies iet viņa pēdās?
Mirdzums iegailējās vēl spilgtāk, ievelkot drūmas rievas meitenes sejā. - Ja tu gribi zināt, es ceru padarīt galu tam lielajam draņķim un pamest tā līķi vārnām par barību.
Abi klusēja, kāds pagāja garām teltenei ar iedegtu lāpu, oranža gaisma pārlaidās pār Dzelksnes seju un zvaigznes formas rētu uz tās vaiga. Brands pietupās, un viņu sejas atradās viena pret otru. - Mēs varētu aizlaisties.
- Nē, nevaram vis.
- Tēvs Jārvi tevi tajā iepina. Ar viltību un risku, gluži kā to indētāju Jeiltoftā. Viņš to visu izplānoja...
- Un ja nu tā arī būtu? Es neesmu bērns, Brand, es turu acis vaļā. Esmu devusi viņam zvērestu tāpat kā ķēniņienei un zinu, ko viņi grib. Es zināju, ka, iespējams, nāksies cīnīties viņas vietā. Es zināju, ka, iespējams, būs jāmirst viņas vārdā.
- Ja ņemtu zirgus, līdz rītausmai mēs varētu būt jau desmit jūdzes tālu.
Viņa nikni iespēra pa segu un atgūlās, aizsegusi ar plaukstām acis. — Mēs nekur nebēgsim, Brand. Ne tu, ne es. Es pateicu Gormam, ka viņu gaida nāve. Es taču iegāztu tik daudzus, ja neierastos, vai ne tā?
- Mēs varētu doties uz dienvidiem, uz Trovenlandi, pievienoties kāda kuģa komandai un iet lejup pa Dievišķo. Prom uz Galveno pilsētu. Vialīne mums atrastu vietu. Dievu dēļ, Dzelksne, viņš taču ir Zobenlauzis...
- Brand, izbeidz! - viņa nošņāca tik spēji, ka Brands sarāvās. - Vai tu domā, ka es to visu nezinu? Vai tu domā, ka mana galva jau nespindz no šīm domām kā sasodīts lapseņu pūznis? Vai tu domā, ka ikviens šajā nometnē nespriež par vienu un to pašu un nenonāk pie viena un tā paša secinājuma? - Mirdzošām acīm Dzelksne paliecās uz priekšu. - Es tev pateikšu, ko tu vari darīt manā labā, Brand. Tu varētu būt vienīgais cilvēks tuvāko piecdesmit jūdžu apkaimē, kas tic manai uzvarai. Vai vismaz izliekas, ka es varu uzvarēt. Tā vis nav tava, bet gan mana izvēle, un es esmu to izdarījusi. Tev jāizlemj: kļūt par manu atbalstu vai iet prom.
īsu bridi Brands tupēja uz ceļiem kails un apjucis, kā saņēmis pliķi. Tad viņš dziļi ievilka elpu un nopūtās. - Es vienmēr būšu tev blakus. Vienmēr.
— Es zinu, ka būsi. Bet šobrīd baidīties lemts man.
- Man ļoti žēl. - Viņš pasniedzās un tumsā skāra meitenes seju, viņa piekļāva vaigu Branda delnai. - Tikai... Mums bija jānoiet tik garš ceļš, lai būtu kopā. Es negribu tevi zaudēt.
- Es negribu, lai tu mani zaudētu. Bet tu taču zini, ka esmu dzimusi, lai to paveiktu.
— Ja Gormu vispār kāds var sakaut, tad to vari tu. -Cik ļoti Brandam gribējās tam noticēt...
— Zinu. Bet man, iespējams, nav atlicis daudz laika. — Dzelksne saņēma puiša delnu un ievilka viņu gultā. - Es negribu to zaudēt sarunās.
*
Brands sēdēja un, turot klēpi Dzelksnes zobenu, to spodrināja.
Jau reizes desmit viņš bija nopucējis to no vienkāršā spala līdz pat asmeņa spicei. Kad zvaigznes izdzisa, debesis izgaismojās un Saules mātes vaigs parādījās aiz Amona zoba. Tērauda asmens nevarētu būt vēl spožāks un tā malas vēl negantākas. Tomēr Brands tik spodrināja un spodrināja, pie sevis skaitīdams lūgsnu Kara mātei. Vienu un to pašu lūgšanu vēl un vēlreiz.
- ...Neatņem viņai dzīvību, neatnem viņai dzīvību, neatnem viņai dzīvību...
Mēs kaut ko vēlamies tad, kad nevaram to dabūt. Tiklīdz esam to dabūjuši, mēs ļaujam uzdīgt šaubu asniem. Brīdī, kad aptveram, ka varam ko zaudēt, mēs to vēlamies paturēt stiprāk nekā jebkad.
Tēvs Jārvi paklusām skaitīja pats savas lūgšanas, vienlaikus kaut ko vārīdams virs uguns pakarinātā katlā. Ik pa brīdim viņš piemeta kādu kaltētu lapu no tā vai cita saišķa, un vira smakoja pēc nemazgātām kājām.
- Varbūt met mieru pucēšanai, - viņš sacīja.
- Es taču nevaru nostāties viņai blakus kaujas laukā. -Brands pagrieza otru zobena sānu un aizgūtnēm ķērās pie tā pulēšanas. — Man atliek tikai pulēt un lūgties. Un es grasos to darīt pēc labākās sirdsapziņas.
Brands zināja, ka Dzelksne nekādi neizrādīs bailes, viņas sejā pat atplauka smaida atblāzma, kad tā apsēdās, atslēja elkoņus pret ceļiem un ļāva rokām brīvi šūpoties, elfu aprocei spoži gailējot. Kreisajai rokai bija aplikts tērauda uzrocis, bet citu bruņu meitenei nebija, vien ādas gabali, ko stingri nostiepa un kopā saturēja dzelzs riņķi, siksnas un lences tā, lai nekas nekarātos, pie kā varētu pieķerties. Ķēniņiene Leitlina stāvēja blakus Dzelksnei un pina tās garos matus ciešā, galvai piegulošā bizē, valdnieces pirksti kustējās tik pārliecinoši un mierīgi, kā gatavojoties kāzu mielastam, nevis divkaujai. Divas drosmīgas sejas, un ne mājiena uz kļūdu. Visdrosmīgākās sejas visā nometnē, jo abām bija visvairāk, ko zaudēt.