- Ko tad šoreiz?
Viņš sāka urbināt kādu no segā izplīsušajiem caurumiem. — Pateicu patiesību.
- Par ko?
- Par Batu Dzelksni.
Rīna noslēpa seju plaukstās. - Kas starp jums abiem notiek?
- Ko tu gribi teikt? Man viņa pat nepatīk.
- Viņa nevienam nepatīk. Kā skabarga pasaulei pakaļā. Tomēr šķiet, ka tu nespēj ar viņu nesaskrieties.
- Dieviem iepaticies savest mūs kopā, tā man šķiet.
- Vai esi mēģinājis iet pretējā virzienā? Viņa nogalināja Edvālu. Viņa to nogalināja. Edvāls ir miris, Brand.
- Es zinu. Es tur biju. Bet tā nebija slepkavība. Ko gan man bija darīt, saki, ja reiz esi tik gudra! Vai turēt muti tāpat kā visi citi? Vai klusēt un ļaut, lai to meiteni nomētā ar akmeņiem? Tādu nastu es nespētu izturēt! -Brands pamanīja, ka gandrīz kliedz, niknums kāpa galvā, bet viņš saņēmās un turpināja jau klusāk. - Es tā nevarēju.
Abi apklusa, drūmi vērās viens otrā, un uguns izplēnēja, izšaujot gaisā dažas dzirksteles. - Kāpēc vienmēr tieši tev sanāk pastāvēt par taisnību? - Rīna pavaicāja.
- Laikam jau neviens cits ar to nenodarbojas.
- Tu vienmēr esi bijis labs zēns. - Rīna atgūlās uz muguras un vērās dūmenī un sīkajā zvaigžņotās debess pleķītī tā galā. — Tagad tu esi... nu jau labs vīrietis. Tur tā vaina. Neesmu redzējusi nevienu labāku cilvēku, kurš, darot labu, panāktu ļaunu. Kam tu to izstāstīji?
Brands norija kamolu un aizvien ieinteresētāk arī pats ielūkojās skurstenī. — Tēvam Jārvi.
- Augstie dievi, Brand! Tu gan - kad cērt, tad cērt līdz galam, vai ne?
- Nekad neesmu redzējis jēgu rīkoties citādi, - viņš nočukstēja. - Un tomēr uzdrošināšos cerēt, ka viss nokārtosies, ja?
Rīna gulēja un blenza griestos, tāpēc brālis atkal paņēma savu dunci un nopētīja spožā tērauda mirdzumu uz plēnošo liesmu fona.
- Nudien, ļoti smalks darbs, Rlna.
— Liecies gulēt, Brand.
UZ CEĻIEM
- Ja par ko šaubies, meties ceļos. - Ralfa stūrmaņa vieta atradās uz paaugstinājuma Dienvidvēja pakaļgalā, kur tas vadīja kuģi, stūres airi pasitis padusē. — Meties ceļos zemu un bieži.
- Meties ceļos, — Dzelksne nomurmināja. - Skaidrs. — Viņa bija tikusi pie viena no pēdējiem airiem, kas sola visvairāk darba un vismazāk goda, tieši iepretī Ralfa mūžam vērīgajam skatienam. Dzelksne nemierīgi grozījās un stiepās pār plecu, cerot ieraudzīt Skekenmuižu, bet gaisā biezēja smalks lietutiņš, gandrīz migla, kas ļāva saskatīt vien rēgus. Draudīgos slaveno elfu mūrus apdzīvojošos rēgus. Netveramos Maģistrāta torņa spokus.
- Būs tevi jāpieliek pie rāpošanas pa grīdu, kamēr esi uz kuģa, tad varēsi grozīties, - Ralfs ierūcās. - Un, dievu dēļ, turi muti ciet. Tikai pasaki Veckundzei Veksenai ko aizvainojošu, un apmētāšana ar akmeņiem tev šķitīs kā jauka izklaide.
Kad kuģis pieslīdēja tuvāk krastam, Dzelksne saskatīja piestātnē sapulcējušos ļaudis. Tie izrādījās vīrieši. Vīrieši izrādījās karavīri. Tā bija godasardze, lai gan brīdī, kad Dienvidvējš tika piesiets krastā un Tēvs Jārvi ar visu noplukušo komandu izkāpa uz lietus izmērcētā un slidenā mola, kareivji drīzāk atgādināja cietuma apsardzi.
Aizvadījusi vien sešpadsmit ziemas, Dzelksne augumā pārsniedza vai visus vīrus, bet to, kurš pagājās pretī, nešaubīgi nācās atzīt par milzi - vīrietis bija vismaz pilnu galvas tiesu garāks par viņu. Tā garie, izmirkušie mati un bārda šķita tumsnēji, lai gan tos caurvija sudrabaini pavedieni, un balto kažokādu ap pleciem rotāja lietus pērles.
- Kā tad tā, Tēvs Jārvi. - Dziedošā balss savādi nesaskanēja ar milzīgo stāvu. — Pārlieku daudzi gadalaiki aizskrējuši, kopš mēs pēdējoreiz apmainījāmies vārdiem.
- Trīs gadi. - Jārvi paklanījās. - Kopš tās dienas Diev-zālē, mans karali.
Dzelksne apjuka, jo bija dzirdējusi, ka Augstais karalis ir vecs izčākstējis un pusakls vīrs, kas baidās apēst ko nelāgu. Šāds pieņēmums izrādījās pilnīgi nepareizs. Viņa bija radusi spriest par vīrieša spēku mācību laukumā un šaubījās, vai maz jebkad redzējusi kādu vēl stiprāku. Kā liecināja rētas un daudzie pie zelta sprādzēm rotātās siksnas pakārtie dunči, šis bija arī karavīrs. Un šis vīrs nu reiz tik tiešām izskatījās pēc karaļa.
- Es labi atceros, - valdnieks atzina. - Visi pret mani toreiz izturējās ļoti, ļoti rupji. Getlandiešu viesmīlība, vai ne tā, Māte Skēra? - Sieviete ar noskūto galvu pie karaļa sāniem paskatījās uz Jārvi un viņa komandu kā uz mēslu kaudzi. - Un kas tad tā tāda? - Karalis lūkojās Dzelksnes virzienā.
Viņa prata meistarīgi uzsākt cīņu, bet uzvedības etiķete šim skuķim bija noslēpums. Kad māte sāka skaidrot Dzelksnei, kā meitenei jāuzvedas, kad jāklanās un kad jākniksē, viņa tikai pamāja un turpināja domāt par zobeniem. Bet Ralfs lika tai mesties ceļos, tāpēc Dzelksne neveikli noslīga uz slapjās akmens grīdas, atbraucīja izmirkušos matus no acīm un gandrīz apvēlās garšļaukus.
- Mans karali. Nē, mans Augstais... karali...
Jārvi nosprauslojās. - Tā ir Batu Dzelksne - mans jaunais āksts.
- Un kā viņai sokas?
- Pagaidām nācies smieties pavisam maz.
Milzis šķībi pasmaidīja. - Es gan esmu tikai zemais karalis, mans bērns. Es esmu mazais Vensterzemes karalis, un mans vārds ir Gromgilgorms.
Dzelksne sajuta nelabumu kāpjam kaklā. Gadiem ilgi viņa bija sapņojusi par brīdi, kad satiks cilvēku, kurš nogalināja viņas tēvu. Neviens no sapņiem nebija īstenojies tik precīzi kā šis. Viņa metās pie kājām Zobenlau-zim un Bāreņu radītājam, lielākajam Getlandes ienaidniekam, kurš joprojām sūta karapūļus pāri robežai. Dzelksne ieraudzīja ķēdi ar kritušo ienaidnieku zobeniem norautajiem spaliem, kas četrreiz bija apmesta ap resno kaklu. Dzelksne zināja, ka viens no tiem reiz piederējis zobenam, kā viņa glabāja mājās. Viņas vislielākajam dārgumam.
Meitene nesteidzīgi pieslējās kājās, cenšoties sakopot iznīcinātā goda sīkākās paliekas. Viņai trūka zobena spala, uz kā balstīt roku, tāpēc zods šāvās uz priekšu, it kā būtu zobena vietā.
Vensterzemes karalis paraudzījās lejup kā milzu asins-suns uz sabozušos kaķēnu. - Esmu labi apradis ar get-landiešu nicinājumu, bet šajās acīs gan redzams patiesi nejauks saltums.
- It kā viņai būtu rēķini kārtojami, - minēja Māte Skēra.
Dzelksne satvēra kaklā pakārto maišeli. - Jūs nogalinājāt manu tēvu.
- Ak tā. — Gorms paraustīja plecus. - To pašu varētu teikt daudzi bērni. Kā viņu sauca?
- Storns Zemesrags.
Dzelksne gaidīja izsmieklu, draudus vai niknumu, bet tā vietā skarbā seja atplauka. - Ak, tā tik bija balāžu vērta divkauja! Atceros katru tās soli un zobena cirtienu. Zemesrags bija dižens cīnītājs, vērtīgs pretinieks! Tādos saltos rītos kā toreiz es joprojām jūtu vietu, kur viņš man trāpīja pa kāju. Bet Kara māte bija manā pusē. Viņa man uzpūta dvesmu, vēl šūpulī esot. Jau iepriekš ir paredzēts, ka es nevaru krist no cita vīra rokas, un nu tas ir pierādījies. - Gorms blenza uz Dzelksni no saviem augstumiem, starp garo pirkstu un īkšķi laiski grozīdams kādu no kaklā pakārtajiem spaliem. — Storna Zemesraga meita, un jau izaugusi tik gara! Laiks gan skrien, vai ne, Māte Skēra?
- Kā parasti, - maģistre atbildēja un pavērās uz meiteni savām piemiegtajām koši zilajām acīm.
- Mēs tomēr nevaram visu dienu veltīt atmiņām par senām uzvarām. — Gorms pastiepa roku, ar plašu vēzienu norādot ceļu. — Augstais karalis jau gaida, Tēvs Jārvi.