Kad Dzelksne uzmeta Brandam skatienu, viņš visiem spēkiem piespieda sevi sataisīt drosmīgu seju un pamāt pretī. Tik daudz viņš spēja. Tik daudz, un vēl spodrināt un lūgties.
- Vai viņa gatava? - čukstus vaicāja Tēvs Jārvi.
- Kā jau Dzelksne. Viņa vienmēr gatava. Lai kas tiem idiotiem nāktu prātā.
Karavīri sāka pulcēties līdz ar pirmajiem gaismas stariem, un tagad jau vesels pūlis vēroja notiekošo cits pār cita plecu un sačukstējās, blīvi ielenkuši teltenes. Meistars Hūnans iekārtojās priekšējā rindā un raudzījās tik skarbi, ka vēl ciešāka piepūle noplēstu dziļām grumbām izvagoto ādu no tā pieres. Brands pamanīja bailes un riebumu sanākušo sejās. Lai kaut kāds skuķis aizstāvētu Getlandes godu, bet zvērestu devušiem karavīriem būtu jāstāv dīki malā! Skuķis, kurš bija izkritis pārbaudījumā un ticis nosaukts par slepkavu! Skuķis bez bruņām un vairoga...
Tikmēr Dzelksne, kurai bija nospļauties uz apkārtējo viedokli, stāvēja stalta un kalsna kā zirneklis, gandrīz kā savulaik Skifra, tikai augumā garāka, plecīgāka un spēcīgāka. Viņa plati izpleta rokas un izvingrināja pirkstus, saglabājot cieši saspringtu žokli un ielejai piekaltu skatienu.
Ķēniņiene Leitlina uzlika plaukstu uz viņas pleca.
- Lai Kara māte stāv pār tevi, mana izredzētā vairognese!
- Tā vienmēr bijis, manu ķēniņien, - Dzelksne atbildēja.
- Jau gandrīz laiks. - Tēvs Jārvi ielēja kausā mazliet viras un pasniedza ar veselo roku. — Izdzer!
Dzelksne pasmaržoja un noskurinājās. - Smird pretīgi!
- Kā visas labākās viras. Tā saasinās tavas maņas, padarīs rokas veiklākas un mazinās sāpju sajūtu.
- Vai tā kāda mānīšanās?
- Māte Isriuna liks lietā visas viltības, kādas tai pa spēkam. - Jārvi atkal pasniedza kūpošo kausu. - Vislabākajam karotājam jāuzvar, pārējais lai paliek pīšļiem.
Dzelksne aizspieda nāsis, norija šķidrumu un aiz pretīguma nospļāvās.
Pienāca Ralfs ar vairogu rokās, uz kura kā uz paplātes zaigoja divi svaigi uzasināti dunči. — Esi pārliecināta, ka nevilksi bruņas?
Dzelksne papurināja galvu. — Ātrums būs manas visdrošākās bruņas un vislabākais ierocis. Ātrums, negai-dītība un agresija. Tomēr arī šie varētu noderēt. - Viņa paņēma nažus un ieslidināja makstīs uz krūtīm un pie sāna.
- Vēl vienu veiksmei, - Brands pasniedza Rīnas darināto tuteni, kas puisi bija pavadījis ceļā pa Dievišķo un Aizliegto upi. Dunci, kas viņam izglāba dzīvību stepē.
- Es to droši sargāšu. — Dzelksne aizbāza dunci aiz jostas uz krustiem.
- Es labāk gribētu, lai tas droši pasargā tevi, - nomurmināja Brands.
- Labi daudz nažu, - sacīja Tēvs Jārvi.
- Reiz mani pieķēra bez dunča, un man tas īsti nepatika, — Dzelksne atbildēja. — Vismaz neiešu bojā tādēļ, ka trūks asmens, ko durt pretī.
- Tu nemirsi, - Brands gādāja, lai viņa balsī neskanētu ne mājiena par šaubām, pat ja tās plēsa puiša sirdi uz pusēm. - Tu nogalināsi to nelieti.
- Kā tad. - Dzelksne pieliecās viņam klāt. - Man tāda sajūta, ka iekšas iznāks ārā pa pakaļu.
- Kaut es nepazītu šo sajūtu!
- Bailes uztur piesardzību, - meitene čukstus atbildēja, iesildot rokas. - Bailes uztur pie dzīvības.
- Tas nu gan ir droši.
- Kaut Skifra būtu šeit!
- No viņas tu vairs neko nevari iemācīties.
- Mazliet viņas elfu burvestību tomēr nenāktu par skādi. Katram gadījumam.
- Lai atņemtu tev slavu? Nē! - Brands parādīja Dzelk-snei abus zobena sānus un sarmas apņemtās asās malas, ko pats bija ptdējis kopš agras rīta gaismas. - Nevilcinies.
- Nemūžam, - viņa attrauca, iesprauda zobenu sprādzē pie sāna un tad pasniedzās pēc cirvja. - Kāpēc tu tā darīji? Todien, liedagā?
Brands pārlika atmiņā garo un savādo aizvadīto gadu līdz pat pārbaudījuma dienai smiltīm klātajā mācību laukumā. — Es domāju, ka jādara kas labs. - Viņš pagrieza cirvja otru sānu, un tērauda virsmā iegailējās iegravētie vārdi piecās valodās. - Paskatījos uz situāciju no abām pusēm, tāds muļķis es nu esmu.
- Pretējā gadījumā tu būtu varējis mani pieveikt.
- Iespējams.
Dzelksne ieslidināja cirvi siksnas cilpā. - Es būtu izkritusi pārbaudījumā, un Hūnans nemūžam nedotu man otru iespēju. Es nebūtu nogalinājusi Edvālu. Mani nenosauktu par slepkavu. Es nekļūtu par Skifras audzēkni, nesēstos pie aira un neceļotu lejup pa Dievišķo, arī neizglābtu Dienvidu imperatori, un neviens nesacerētu varoņdziesmas par maniem dižajiem darbiem.
- Es nezaudētu vietu ķēniņa karagājienā, - Brands turpināja. - Tagad jau būtu lepns Getlandes karavīrs, kas paklausa Hūnana pavēlēm.
- Un māte mani būtu izdevusi par sievu kādam vecam muļķim, es neprastu nēsāt tā atslēgu, kā pieklājas, un pavisam štruntīgi šūtu.
- Tu nestātos pretī Gromgilgormam.
- Tā gan. Bet mums arī nebūtu visa tā... kas mums ir.
īsu mirkli Brands ielūkojās Dzelksnei acīs. - Cik labi,
ka es toreiz vilcinājos...
- Cik labi... — Un tad Dzelksne viņu noskūpstīja. Vienīgais un pēdējais skūpsts pirms vētras. Meitenes maigās lūpas piekļāvās viņējām. Viņas dvaša svilināja saltajā rītausmā.
- Dzelksne? — Kols nostājās abiem blakus. — Gorms jau ir laukumā.
Tobrīd Brandam gribējās kliegt, bet viņš saņēmās un pasmaidīja. - Jo ātrāk sāksi, jo ātrāk to piebeigsi.
Viņš izvilka Odas zobenu un sāka bungot ar tā spalu pa Ralfa vairogu, un pārējie darīja tāpat ar saviem ieročiem un bruņām. Troksnis aizplūda pār kareivju rindām, vīri sāka kliegt, rēkt un aurot izaicinošus saukļus. Dzelksne nekādi nelīdzinājās tādam varonim, kādu būtu izvēlējušies viņi, tomēr šī meitene tik un tā bija Getlandes varoņu varone.
Un Dzelksne gāja uz priekšu caur šķindoša metāla aleju, kareivji pašķīrās viņas priekšā, kā zeme pašķiras arklam.
Viņa devās pretī Zobenlauzim.
TĒRAUDS
- Es tevi jau gaidu, — Gorms noskandēja labi nostādītā balsī.
Viņš sēdēja uz sola, gaišmatainie zobena un vairoga nesēji tupēja uz ceļa abās pusēs, viens no tiem uzsmaidīja Dzelksnei, otrs blenza tik skarbi, it kā pats grasītos mesties cīņā. Viņiem aiz muguras, laukuma austrumu pusē, atradās Gormam pietuvināto kareivju ierinda, viņu vidū arī Māte Isriuna ar gailējošu skatienu; vēja pūsma aizklāja maģistres šauro seju ar matu cirtu, bet Māte Skēra drūmu seju stāvēja blakus. Vēl tālāk atradās simtiem karavīru, kas tumšām rindām iezīmēja kraujas malu, kamēr Saules māte spoža pacēlās virs Amona zoba.
- Gribēju ļaut jums padzīvot mirkli ilgāk. - Dzelksne sataisīja savu visdrosmīgāko sejas izteiksmi un nostājās starp ķēniņieni Leitlinu un Tēvu Jārvi. Viņa nostājās Getlandes divdesmit labāko karotāju priekšgalā uz nelielā zemes pleķīša ar īsi nopļauto zāli. Gandrīz tāds pats taisnstūra laukums, uz kādiem Dzelksne bija trenējusies, - astoņi soļi katrā virzienā un katrā stūrī zemē iesprausts šķēps.
Laukums, kur nāvi sagaidīs vai nu viņa, vai Grom-gilgorms.