- Man dāvanas nevajag. - Zobenlauzis sapurināja varenos plecus un smagās bruņas, ko rotāja zelta līnijas zigzaga rakstā; tērauds noskanēja kā čuksts. - Stāvot tik tuvu Beidzamajām durvīm, laiks velkas ilgāk.
- Iespējams, jūs atrodaties tām tuvāk nekā es.
- Iespējams. - Viņš domīgi pagrabināja ķēdē pakari-nātos zobenu spalus. — Tad tu būtu Batu Dzelksne?
-Jā.
- Tā, par kuru skandē dziesmas?
-Jā.
- Tā, kura izglāba Dienvidu imperatori?
-Jā.
- Tā, kura izpelnījās no imperatores nenovērtējamu relikviju. — Gorms paskatījās uz elfu aproci, kas gailēja ap Dzelksnes roku sarkana kā degošas ogles, un viņa pierē iegriezās izbrīna rieva. — Es tās dziesmas noturēju par meliem.
Dzelksne paraustīja plecus. — Dažas tādas arī ir.
- Lai cik diža būru patiesība, skaldiem ar to nekad nebūs diezgan, laikam tā. — Gorms paņēma no smaidošā zēna savu milzīgo vairogu - melnu un gar kanti kniedēm apkaltu -, kurā simtiem ieroču bija jau sen atstājuši robus. Dāvanas no vīriem, kurus tas nogalinājis šim līdzīgā kaujas laukā. - Man šķiet, ka esam tikušies jau agrāk.
- Skekenmuižā. Jūs tur metāties ceļos Augstā karaļa priekšā.
Gorma vaigs gandrīz nemanāmi notrīsēja nepatikā.
- Mums visiem jāmetas ceļos kāda priekšā. Nez kāpēc nepazinu tevi jau agrāk, bet tu esi mainījusies.
-Jā.
- Tu esi Storna Zemesraga meita.
-Jā.
- Tas bija dižens duelis. - Puisēns ar drūmo skatienu pasniedza Gormam zobenu, viņš sakļāva milzīgos pirkstus ap spalu un pacēla gaisā. Tas bija briesmīgs zobens, Dzelksne to spētu pacelt tikai ar abām rokām, bet Gorms to cilāja kā vieglu kārklu klūdziņu. — Cerēsim, ka ari mūsu divkauja iedvesmos tikpat lieliskai varondziesmai.
- Es nerēķinātos ar tādu pašu iznākumu, - Dzelksne teica un noskatījās Saules mātes atspulgā, kas aizvijās pār pretinieka ieroča asmeni. Viņa trumpis, iespējams, būs garās rokas, spēks un bruņas, bet viņas - ātrums. Dzelksne izturēs ilgāk. Laiks rādīs, kurš gūs virsroku šajā prātu sacensībā.
- Esmu piedalījies neskaitāmās divkaujās un licis sadedzināt neskaitāmu drosmīgu vīru līķus kopā ar to kuģiem, un sapratis vienu: nekādā gadījumā nepaļaujies uz iznākumu! - Gorma acis pievērsās meitenes apģērbam un ieročiem, tās novērtēja pretinieci tāpat kā iepriekš viņa. Dzelksne pie sevis pārlika, kādas viņas stiprās puses Gorms pamana. Un kādus trūkumus. - Tomēr līdz šim ne reizi neesmu spēkojies ar sievieti.
- Un vairs ne reizi nespēkosies. Šī ir tava pēdējā kauja. - Dzelksne lepni izslēja zodu. - Kara mātes dvesma tevi nepasargās no manis.
Viņa cerēja ieraudzīt dusmas, kādu zīmi, ka Gormu izdevies izprovocēt uz nepārdomātu soli, bet Venster-zemes karaļa sejā pavīdēja tikai skumjš smaidiņš. - Ak, jauno cilvēku pārliecība! Jau iepriekš tika pareģots, ka es nevaru krist no vīra rokas. - Viņš piecēlās kājās, un varenā ēna nogūla pār apcirpto zāli pretī Dzelksnei, gluži kā milzis būtu izkāpis no varoņdziesmas. - Bet ja nu no paša rokas?...
- Kara māte, neatņem viņai dzīvību, — Brands nedzirdami čukstēja, savilcis pirkstus ciešās dūrēs. - Kara māte, neatnem viņai dzīvību...
Ieleju pārmāca baismīgs klusums, kamēr pretinieki ieņēma vietas. To pārtrauca tikai vēja kustināti zāles stiebri, kāda putna spalgā dziesma augstu tēraudpelēka-jās debesīs un tik tikko dzirdamā ieroču šķinda, kādam cilvēkam satraukumā sakustoties. Māte Isriuna nostājās klajumā pa vidu abiem duelantiem.
- Vai esat gatavi nogalināt? Vai esat gatavi mirt? -Viņa pacēla gaisā roku, turot pirkstos baltas zoss dūnu.
— Vai esat gatavi skatīties sejā Vienīgās dievietes spriedumam?
Gorms nostājās stalts un gara auguma, milzīgs kā kalns, piesedzies ar plato vairogu un noslēpis garo zobenu aiz muguras. — Kara māte būs man soģe.
Dzelksne dziļi pietupās, spriega kā līdz galam novilkts loks, un atņirdza zobus negantā vieplī. — Kas nu kuram. -Viņa pagrieza galvu un nospļāvās. - Esmu gatava.
- Tad aiziet! - Māte Isriuna iesaucās, palaida dūnu vaļā un aizsteidzās prom no nopļautā zāles laukuma pretī stāvošo karavīru ierindas aizsegā.
Dūna lidinājās lejup lēni, pavisam lēni, un abās pusēs visu acis bija piekaltas tikai tai. Trāpījusi kādā vēja pūsmā, dūna sagriezās un aizvirpuļoja, tad atkal planēja lejup, un ļaudis abās pusēs aizturēja elpu.
- Kara māte, neatņem viņai dzīvību, Kara māte, neatnem viņai dzīvību...
Tiklīdz zoss dūna nolaidās uz īsi apcirptās zāles, Dzelksne palēcās. Viņa nebija aizmirsusi Skifras mācīto, tas bija iesūcies viņas ķermenī. Vienmēr uzbrūc. Sit pirmā. Sit pēdējā.
Viens solis, un vējš iepūta meitenei sejā. Gorms nekustīgi stāvēja un vēroja. Otrs solis, un viņa ar papēdi iemina dūnu dubļos. Viņš joprojām bija sastindzis. Trešais solis, un Dzelksne metās virsū Gormam, kliegdama un atvēzējusi Skifras cirvi, bet zemāk nolaidusi no tēva kauliem izlieto zobenu. Tagad pretinieks izkustējās, un meitenes zobens sadūrās ar viņa zobenu, bet tās cirvis noskaldīja šķēpeles no vairoga.
Tajā pašā brīdī Dzelksne atskārta, ka līdz šim nav spēkojusies ar tik spēcīgu pretinieku. Viņa bija radusi, ka vairogs nodreb pēc tās cirtiena, viņa bija radusi likt vīriem sagrīļoties no savu sitienu spēka. Savukārt sist pa Gorma vairogu bija tas pats, kas uzbrukt ozolam ar dziļām saknēm. Pēc sitiena pa viņa zobenu trieciens no plaukstas izskrēja cauri līdz pat deguna galiņam, liekot atņirgtajiem zobiem noklabēt.
Tomēr Dzelksnes drosmi nebija iespējams mazināt ar pirmo neveiksmi.
Gorms bija bezrūpīgi spēris smago kreiso kāju uz priekšu, un Dzelksne, zemu pieliekusies, centās to aizāķēt ar savu cirvi, lai nogāztu pretinieku no kājām. Gorms ar visu savu milzīgo masu veikli pakāpās atpakaļ, viņa dzirdēja to ņurdam un sajuta zobena tuvošanos, kas šķēla gluži kā milzu skorpiona aste. Viņa tik tikko paspēja sasvērties sānis, kad tas padrāzās garām negantā leņķī.
Kara māte, neatņem viņai dzīvību! Šādi sitieni saskalda vairogus, sašķaida bruņucepures un pāršķeļ galvas; saceltais vējš auksti iepūta meitenei sejā.
Viņa pagriezās, lai atrastu kādu spraugu, kam būtu jāpaliek pēc šāda vēziena, taču tādas nebija. Gorms rīkojās ar briesmīgo zobenu tikpat veikli, kā Dzelksnes māte pārvalda šujamo adatu, bez jebkādas neprāta pieskaņas un visu kontrolējot. Viņa acīs valdīja miers, tās lūkojās vērtējoši un pārbaudoši, viņa durvju izmēra vairogs ne reizi nesaškiebās.
Pirmo uzbrukumu apmaiņu Dzelksne novērtēja kā neizšķirtu un veildi atkāpās, iegūstot vairāk vietas, lai gaidītu nākamo izdevību. Lai sameklētu labāku spraugu.
Lēni un piesardzīgi Zobenlauzis spēra soli uz laukuma viduci un iegrozīja vareno kreiso kāju dziļāk velēnā.
*
- Aiziet! - Ralfs nošnāca, kad Dzelksne metās uz priekšu un veltīja Gormam vairāku sitienu sēriju. — Aiziet! — Asmeņi noklaudzēja, izsitot Gorma vairogā robus. Brands sažņaudza dūres tik cieši, ka nagi griezās saujās.
Viņš noelsās, kad Dzelksne paripoja zem Gorma zobena spožās arkas un šņākdama iznira, lai cirstu tam vairogā, tad nicīgi atgrūda varenu triecienu un aizdejoja prom no viņa tvēriena, izmantodama pilnībā visu laukuma platumu. Viņa uzņēma dzērāja streipuļojošo soli, mainot ieročus un rokas tā, kā to prata Skifra, un Gorms vēroja meiteni pār sava vairoga kanti, cenšoties saskatīt šajās haotiskajās kustībās kādu sistēmu.
- Viņš nu gan ir piesardzīgs, - nošņāca ķēniņiene Leidina.
- Zaudējis pārliecību par sev lemto likteni, - Tēvs Jārvi nomurmināja. — Viņš baidās no Dzelksnes.