Vensterzemes karalis spēra vēl vienu nesteidzīgu soli, jau atkal iegrozīja pēdu zālē, kā liekot pamatus savai varoņa slavas zālei. Viņš bija miera iemiesojums, bet Dzelksne — viena vienīga kustība.
- Gluži kā Jūras māte pret Zemes tēvu, - nočukstēja Ralfs.
- Jūras māte vienmēr uzvar kaujā, — teica Leidina.
- Kad pienāk īstais brīdis, - piebilda Tēvs Jārvi.
Brands iesāņus lūrēja uz divkauju, viņš nespēja noskatīties, bet nespēja arī neskatīties. - Kara māte, neatņem viņai dzīvību...
*
Gorma vairogs bija ciets kā citadeles vārti. Dzelksnei neizdotos to pāršķelt un dabūt zemē pat ar tarānu un divdesmit stipru vīru palīdzību. Un tikt tam garām diez vai būs vieglāk. Nekad līdz šim viņa nebija redzējusi tik prasmīgu darbu ar vairogu. Gorms to ātri cilāja un pat vēl ātrāk noslēpās aiz vairoga, bet viņš arī turēja to augstu. Ar katru sperto soli viņa milzīgā kreisā kāja iznāca pārlieku tālu uz priekšu, atklājot kāju zem apakšējās kants vairāk, nekā būtu prātīgi atklāt. Ik reizi, kad Dzelksne to pamanīja, šķita, tas ir Gorma trūkums.
Vilinoši. Tik vilinoši...
Bet ja nu pārlieku vilinoši?
Tikai muļķis domātu, ka tik slavenam karotājam nav savu triku, un Dzelksne nekādā gadījumā nebija muļķe. Skifra mācīja būt ātrākai, sīkstākai un gudrākai. Viņai bija pašai savi triki padomā.
Dzelksne ļāva skatienam pakavēties pie Gorma zābaka un aplaizīja lūpas, it kā redzot, ka zālē ienes cepeti, bet tikai tik ilgi, lai Gorms noteikti pamanītu šo viņas skatienu, un tad izkustējās. Pretinieka zobens triecās uz priekšu, bet Dzelksne bija sagatavojusies, paslīdēja tam garām un zvēla ar Skifras cirvi šķērseniski plecu augstumā, nevis zemāk, kur Gorms to gaidīja. Meitene pamanīja viņa acis plati ieplešamies. Pretinieks atmuguriski sagrīļojās, parāva augšup vairogu un uztvēra cirvi ar tā kanti, bet robotais asmens tomēr ietriecās viņam plecā, un bru-ņukrekla gredzeni aizlidoja pa gaisu kā putekļi no tepiķa.
Dzelksne gaidīja, ka Gorms kāpsies atpakaļ, varbūt pat kritīs, bet tas tikai noskurinājās, kā saskāries ar uzmācīgu mušu, un spiedās tik uz priekšu, pārlieku tuvu, lai kāds no viņiem varētu likt lietā zobenu. Gorma vairoga kants trāpīja Dzelksnei pa muti, viņa atkāpās un sagrīļojās. Nejuta ne sāpju, ne šaubu vai nelabumu. Trieciens tikai darīja Dzelksni asāku. Viņa dzirdēja Gorma rēcienu, pamanīja Saules māti ieķeramies tērauda asmenī un pamuka atpakaļ, bet pretinieka asmenis patraucās garām.
Arī šo raundu būtu jānovērtē kā neizšķirtu, bet tagad jau abi bija guvuši savainojumus.
Asinis uz Gorma bruņām. Asinis uz viņa vairoga kants. Asinis uz Dzelksnes cirvja. Asinis viņai mutē. Dzelksne atņirdza zobus, kareivīgi ierūcās un izspļāva asinis zālē, kas šķīra abus pretiniekus.
ASINIS
Ieraudzījuši asinis, sanākušie karavīri piepeši atdzīvojās gluži kā klaiņojošs suņu bars, un sacēlās tik liels troksnis, ko tie nepārspētu, pat ja paši būtu iesaistījušies cīnā.
Priekšā esošā vensteriešu ierinda izkliedza lūgšanas un skaļus lāstus, getlandiešu rindas aiz muguras auroja tukšus iedrošinājumus un bezjēdzīgus padomus. Tie grabināja cirvjus pret vairogiem un zobenus pret bruņucepurēm, saceļot tādu iekāres un niknuma pilnu troksni, kas pamodinātu miroņus no kuģu vrakiem vai dievus no diendusas.
Vairāk par visu vīriešiem patīk skatīties, kā citi nostājas aci pret aci ar Nāvi. Tas viņiem atgādina, ka paši vēl dzīvi.
Laukuma pretējā pusē šņācošo un trokšņojošo vensteriešu ielokā Brands pamanīja Māti Isriunu līķa bālu aiz niknuma un Māti Skēru tai blakus, ar piemiegtām acīm vērojot cīniņu.
Gorms vareni zvēla, atvēzējies pār galvu, un Dzelksne izvairījās, tā zobens palidoja garām plaukstas attālumā un iecirta plašu plaisu zemē tā, ka gaisā pacēlās zāles un dubļu strūklaka. Brands sāpīgi stipri iekodās pirkstu kauliņos. Pietiktu tikai ar vienu šādu cirtienu; ja smagais asmens meitenei trāpītu, tas pāršķeltu tās galvu uz pusēm. Šķita, ka kopš cīniņa sākuma pagājusi vesela diena un viņš no tā brīža nav pat ievilcis elpu.
- Kara māte, neatnem viņai dzīvību...
Dzelksne cienīgi staigāja pa kaujas laukumu. Tā bija viņas zāle. Tā piederēja viņai. Viņa bija šo dubļu karaliene. Dzelksne tik tikko dzirdēja karavīru kliegšanu no augstajām kraujām, gandrīz nemanīja ne Leitlinu, ne Isriunu, Jārvi vai pat Brandu. Visa pasaule bija sarukusi līdz viņai, Zobenlauzim un dažiem īsajiem soļiem pār īso zāli, kas abus šķīra, un viņai sāka iepatikties šis skats.
Gorms smagi elsa, un sviedri klāja viņa saraukto pieri. Visa bruņojuma svars beidzot lika par sevi manīt, tikai Dzelksne nebija cerējusi to sagaidīt tik drīz. Pretinieka vairogs sāka pagurt. Viņa gandrīz ļāvās smiekliem. Tā varētu turpināt stundām. Viņa jau bija to darījusi stundām, dienām, nedēļām ilgi, kamēr kuģis veica ceļu turp un atpakaļ pa Dievišķo un Aizliegto upi.
Dzelksne lēca uz priekšu, augstu notēmējusi ar zobenu. Pārāk augstu, tā, lai Gorms varētu pieliekties, un viņš arī pieliecās, bet, kā jau meitene bija plānojusi, tā vairogs nošķiebās uz priekšu. Nu bija viegli tikt pretiniekam garām un aizāķēt augšējo vairoga kanti ar Skifras āvas robaino galu, kas bija iezīmēts ar vārdiem piecās valodās. Viņa bija domājusi to noraut lejā, tā atstājot pretinieku nepiesegtu, varbūt pat pavisam izraut vairogu no Gorma rokas, tomēr viņa to nepietiekami novērtēja. Vensteriešu karalis ierēcās, parāva savu vairogu gaisā un izsita cirvi no meitenes tvēriena, tas uzlidoja augstu gaisā.
Uz īsu acumirkli Gorma augums tomēr palika neaizsegts, un Dzelksne nekad nemēdz kavēties. Viņas zobens nošņāca zem pretinieka vairoga un ietriecās tam sānā. Pietiekami stipri, lai Gorms nedaudz pieliektos un
sagrīļotos. Pietiekami spēcīgi, lai izlauztos cauri tā bru-ņukreklam un trāpītu dzīvajā miesā.
Tomēr nepietiekami stipri, lai Gormu apturētu.
Šņākdams viņš cirta vienreiz, un meitene spēra nestabilu soli atpakaļ, tad viņš dūra, liekot viņai aizstreipuļot tālāk. Gorms blieza vēlreiz, pat vēl jaudīgāk, un tērauds aizšņāca pa gaisu, bet nu Dzelksne jau uzmanīgi atkāpās, metot lokus.
Kad Gromgilgorms pagriezās ar seju pret Dzelksni, viņa ieraudzīja tā bruņukreklā ieplēsto caurumu, kur karājās vaļēji gredzeni un mirdzēja asinis. Viņa pamanīja, ka pretinieks izvēlas šo ķermeņa pusi, lai nostātos kaujas pozā, un pasmaidīja, satverot brīvajā rokā garāko no dunčiem.
Kaut arī zaudējusi savu cirvi, šajā raundā uzvarēs Dzelksne.
*
Nu jau Dzelksne bija viena no viņiem. Viņa izlēja Gromgilgorma asinis, un meistars Hūnans trieca dūri pret debesīm, izkliedzot atbalstu. Tagad kareivji, kas vēl nesen smīkņāja par Dzelksni, sacēla apdullinošu metālisku troksni, priecājoties par viņas bezbailību.
Apdāvinātie skaldi noteikti jau meklēja atskaņas va-roņdziesmai par viņas panākumiem. Tie izgaršoja uzvaru, bet Brandam mutē krājās tikai baiļu garša. Viņa sirds dunēja tikpat skaļi, cik Rīnas veseris. Ikviens mirklis kaujas laukā viņam pagāja, tramīgi salecoties un iekliedzoties. Nekad agrāk viņš nebija juties tik bezpalīdzīgi. Viņš nespēja darīt labu. Viņš nespēja darīt arī ļaunu. Brands vispār nespēja darīt neko.
Dzelksne izklupa uz priekšu un dūra ar zobenu lejup tik strauji, ka Brands tik tikko izsekoja kustībai. Gorms nolaida vairogu zemāk, bet meitenes tur vairs nebija, viņas dunča cirtiens jau traucās pāri vairoga augšmalai. Gorms parāva galvu atpakaļ, spēra grīļīgu soli, bet sarkana plaisa jau šķērsoja tā vaigu un degunu līdz pat acij.