*
Beidzot Dzelksni pārņēma kaujas prieks. Vai arī iedarbojās Tēva Jārvi dzira.
Krūtīs plosījās strauja elpa, viņa gluži vai pacēlās gaisā. Asiņaini sviedri krājās mutē, un āda svila. Smaids meitenes sejā pletās tik varens, ka šķita, rētām klātie vaigi pārplīsīs.
Brūce zem Gorma acs suloja, asinis straumītēm plūda pār seju, tās tecēja no deguna un iesūcās bārdā.
Ievainotais Gorms sāka pagurt un zaudēt uzmanību. Dzelksne atrada tā vājās vietas, un viņš to zināja. Meitene ieraudzīja milzīgā vīra acīs bailes. Tur krājās arī aizvien pieaugošas šaubas.
Gromgilgorms pacēla vairogu vēl augstāk, lai piesegtu savainoto seju. Brašā stāja jau šķita sašļukusi, un smagais zobens slīdēja laukā no tvēriena. Kāja pabīdījās vēl tālāk uz priekšu, nu jau pilnībā atsegta, un celis drebēja.
Iespējams, tas sākotnēji tika iecerēts kā viltīgs gājiens, bet kāda gan viltība tagad varētu apturēt Dzelksni? Viņa izelpoja uguni un spļāva zibeni. Viņa bija mūžam nerimstoša vētra. Viņa bija Kara mātes radījums.
— Nāk nāve tava! - meitene uzbrēca pretiniekam, lai gan ellīgajā troksnī gandrīz nedzirdēja pati sevi.
Viņa noteikti nogalinās Zobenlauzi, atriebs savu tēvu un pierādīs, ka ir dižākā no Sašķeltās jūras karotājiem. Dižākā no visas pasaules karotājiem! Kādas tik dziesmas par to dziedās!
Viņa dzenāja Gormu ielokā pa kaujas laukumu, līdz uzgrieza muguru vensteriešiem, pēc tam jau austrumiem un pamanīja Gormu piemiedzam acis Saules mātes durkļu priekšā, tas pagriezās un atstāja kāju nepiesegtu. Meitene izdarīja māņu kustību, satvēra ieroci vēl ciešāk, pieliecās zem kāda neprecīza sitiena, iebrēcās un plaši cirta ar zobenu, tēmējot kājā.
Ar tēva kauliem sakausētais asmens trāpīja Gormam virs ceļa, cik vien to pieļāva viņas spēks, niknums un skolotāju mācītais. Tas bija viņas uzvaras mirklis. Viņas atriebes mirklis.
Tomēr asā zobena mala nevis ietriecās miesā līdz kaulam, bet gan atsitās pret metālu un tik stipri iegriezās meitenes plaukstā, ka viņa sagrīļojās uz priekšu un zaudēja līdzsvaru.
Slēptās bruņas. Caur iešķelto Gorma zābaka ādu pazibēja tērauda aizsargs.
Viņš salēcās ātrs kā čūska, nebūt ne tik noguris un ievainots, kāds izlikās, viņš cirta lejup, trāpīja pret Dzelksnes zobenu un izrāva to no viņas spēku zaudējušā tvēriena.
Dzelksne metās virsū milzenim ar dunci, bet trāpīja pa tā vairogu, un spala gals atsitās pret pašas ribām. Viņa aiztenterēja atmuguriski, kā saņēmusi zirga spērienu, un tik tikko noturējās kājās.
Gorms uzmeta Dzelksnei gailošu skatienu pār vairoga kanti, nu bija pienākusi viņa kārta smaidīt. — Tu esi cīņas vērta pretiniece, — viņš teica. — Tikpat stipra kā visi, ar ko esmu cīnījies. - Gromgilgorms panāca uz priekšu, uzlika bruņās kalto zābaku uz zemē gulošā meitenes zobena un iemina to velēnā. - Tikai tagad nāk tava nāve.
*
- Ak dievi, - Brands noelsās, un auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.
Nu jau Dzelksne turējās pretī ar diviem nažiem un nespēja pretiniekam piekļūt tuvu klāt, savukārt Gorms dzenāja viņu pa kaujas laukumu, plaši vēzēdams garo zobenu, un šķita spēcīgāks nekā jebkad.
Getlandieši piepeši apklusa, bet no otras puses atskanēja divtik stiprs troksnis.
Brands lūdzās dievus, kaut Dzelksne nepielaistu Gormu sev tuvu klāt, lai gan apzinājās, ka vienīgā iespēja uzvarēt nozīmē piekļūt pretiniekam. Gana pārliecinoši Dzelksne pieliecās un palaida garām augsti mērķētu dūrienu, tad pati metās uz priekšu. Viņa cirta nazi ar labo roku nežēlīgi un spēji no augšas uz leju, bet Gorms pacēla vairogu augstāk. Dzelksnes duncis ar blīkšķi ietriecās starp diviem vairoga dēļiem un palika tur kā iemūrēts.
- Piebeidz vinu! - nošnāca kēniniene Leitlina.
Dzelksne šķēla pa Gorma labo roku ar savu kreiso, bet viņš to parāva atpakaļ, tutenis noskrāpēja bruņas un trāpīja rokā, gaisā izšļācās asinis, un zobens izšļuka no vīrieša tvēriena.
Vai arī viņš ļāva tam krist. Kad Dzelksne no jauna grasījās durt, Gorms satvēra meiteni aiz rokas un sažņaudza tās pirkstus kā dzelzs spīlēs. Brands gluži vai fiziski sajuta dunku pa vēderu.
- Augstie dievi, - viņš novaidēja.
ELPA
Dzelksne sniedzās pēc Branda naža, bet elkonis ieķērās Gorma vairogā, un tā saimnieks pienāca tik tuvu, ka meiteni gluži vai nosmacēja. Ciešā tvērienā viņš parāva gaisā Dzelksnes kreiso delnu, un elfu aproce iegriezās meitenes miesā. Gorms palaida vaļā vairoga rokturi un satvēra Dzelksnes labo piedurkni.
- Tu esi man rokā! — viņš šņāca.
- Nekā nebij! - Viņa parāvās atpakaļ, it kā gribēdama atbrīvoties, bet Gorms pievilka viņu sev vēl tuvāk. — Tu esi man rokā!
Dzelksne metās uz priekšu, izmantojot pretinieka spēku pret viņu pašu, ar joni ieblieza pa žokli, tā pasitot Gorma galvu gaisā. Atspiedusies ar celi pret vīrieša ribām, vina iekliedzās un izrāva kreiso roku no žnaugiem.
Viena izdevība, tikai viena. Meitene izrāva aiz muguras paslēpto Branda dunci un, tiklīdz Gorma skatiens bija pievērsts viņai, trieca asmeni tam rīklē.
Lai atgaiņātu uzbrucēju, Gromgilgorms parāva vairogu augšā, bet nazis iegriezās rokā, čūskas apvītā garda atsitās pret viņa plaukstu. Šņākdama Dzelksne izrāva nazi, Gorma vairogs vairs karājās vien saitē, tomēr ar piepūli viņam izdevās apturēt asmeni pie pašas rīkles. Viņš to turēja, kamēr sārti spļaudekļi krājās gar atņirgtajiem zobiem.
Un tad, lai gan ievainots, Gorms ar varenajiem pirkstiem sažņaudza meitenes delnu un nelaida to vairs vaļā.
Ar katru miesas šķiedru Dzelksne centās iegrūst asinīm klāto asmeni pretinieka rīklē, tomēr stipru vīrieti nevar pieveikt ar spēku, un pasaulē nebija stiprāka vīra par Zobenlauzi. Viņš sasprindzināja plecu, ierēcās un drebēdams spieda Dzelksni nost no sevis, tuvāk kaujas laukuma malai, kamēr karstas asinis sūcās no viņa sadurtās plaukstas un tecēja lejup pa dunča spalu un meitenes dūri.
*
Brands sāpīgi novaidējās, kad Gorms nogrūda Dzelksni uz ceļiem izsmieklā zviedzošo Vensterzemes karavīru priekšā.
Elfu aproces spožā gaisma spīdēja pat caur ciešā tvērienā saliekto vīrieša delnu, iezīmējot melnas kaulu ēnas, bet viņš tik spieda un spieda. Meitene caur sakostiem zobiem noelsās, kad nazis izkrita no spēku zaudējušajiem pirkstiem, atsitās pret viņas plecu un aizlidoja zālē; tad Gorms palaida roku vaļā un cieši sagrāba Dzelksni aiz rīkles.
Brands bija gatavs mesties palīgā, bet Tēvs Jārvi aiz vienas rokas un Ralfs aiz otras puisi ar spēku noturēja uz vietas.
— Nē, — stūrmanis nošņāca viņam pie auss.
— Jā! — iebrēcās Māte isriuna, priekā noraugoties uz notiekošo.
*
Trūka elpas.
Dzelksnes labi trenētie muskuļi saspringa, bet Gorms izrādījās pārlieku spēcīgs un rāva viņu aizvien vairāk atpakaļ. Viņa tvēriens saspieda labo roku, kurā meitene turēja Branda nazi, un kauli nokrakšķēja. Ar kreiso roku viņa meklēja zālē otru dunci, bet nespēja atrast, tad iespēra pa pretinieka celi, bet spēki jau gāja uz beigām. Dzelksne centās aizsniegties līdz Gorma sejai, bet izdevās vien slābani paraustīt aiz asiņainās bārdas.
- Nogalini viņu! - iesaucās Māte Isriuna.
Gorms grūda meiteni pret zemi, kamēr asinis pilēja no vieplī savilktās mutes un noklāja meitenes vaigu. Viņas krūtis smagi cilājās, tomēr pār lūpām atskanēja tikai vīstošs dkstiens.
Trūka elpas. Meitenes seja dega. Viņa gandrīz vairs nedzirdēja vētrainos brēcienus - asinis šalca galvā tik skaļi. Dzelksne skrāpēja ar pirkstu galiem un plēsa nagiem Gorma delnu, bet tā bija cieta kā dzelzs, izgriezta no koka un nežēlīga kā koku saknes, kas gadiem ilgi plēš, līdz pārplēš akmeni uz pusēm.