- Nogalini viņu! - Lai gan Dzelksne redzēja virs sevis Mātes Isriunas triumfā starojošo seju, viņa tikai spēja noklausīties tās kliedzienos: - Tā ir Augstā karaļa pavēle! To nosaka Vienīgā dieviete!
Gorma skatiens aizgriezās sāņus pie savas maģistres, viņa vaigs drebēja. Šķita, ka pretinieka tvēriens atslābst, bet, iespējams, aizvien vairāk atslāba tieši Dzelksnes turēšanās pie dzīvības.
Trūka elpas. Gar acīm metās tumšs. Dzelksne skatījās Beidzamajās durvīs, un vairs nebija nevienas viltības, ko likt lietā. Nāve atbīdīja bultu un plaši atvēra durvis. Dzelksne mīņājās uz sliekšņa.
Bet Gorms viņu nepārgrūda pāri.
Gluži kā caur pelēku plīvuru Dzelksne manīja ievelkamies pretinieka pierē aizvien dziļākas rievas.
- Nogalini viņu! - ķērca Māte Isriuna; tās balss skanēja aizvien spalgāk un spalgāk, baisāk un baisāk. — To pieprasa Veckundze Veksena! Veckundze Veksena pavēl to darīt!
Gorma asinīm klātā seja vēlreiz noraustījās, un drebulis noskrēja no acs lejup pār žokli. Vīrieša lūpas sakļāvās un pārvērtās taisnā, šaurā svītrā. Gorma tvēriens atslāba, un Dzelksne kampa plaušās garu smacējošu elpu, kamēr pasaule sagriezās un viņa nokrita zemē.
*
Brands nespēja ticēt savām acīm: Gorms ļāva Dzelksnei krist un nesteidzīgi pagriezās, lai pavērtos uz savu maģistri. Viņa karavīru neremdināmā klaigāšana pamazām pierima, abi augšā stāvošie karapulki apklusa, visi šokēti sastinga.
- Es esmu Zobenlauzis. - Gorms pavisam viegli pielika labo roku pie krūtīm. - Kāds vājprāts liek tev runāt ar mani tādā tonī?
Isriuna norādīja uz zemē gulošo Dzelksni, kas tobrīd apvēlās uz mutes un izspļāva vēmekļus. - Nogalini viņu!
- Nē.
- Veckundze Veksena pavēlēja...
- Man apriebušās Veckundzes Veksenas pavēles! — Gorms ierēcās, un tā acis gluži vai izsprāga no dobumiem asiņainajā sejā. - Man apriebies Augstā karaļa stulbums! Bet vairāk par visu, Māte Isriuna... — Viņš atņirdza zobus atbaidošā vieplī un pagrozīja plaukstā Branda dunci.
— Man apriebusies tava balss. Mani tracina tava nemitīgā blēšana.
Mātes Isriunas seja stinga nāves bālumā. Viņa centās rauties atpakaļ, bet Skēras tetovējumiem klātā roka apvijās ap maģistres pleciem un cieši satvēra. — Jūs lauzīsiet savus zvērestus to tur dēļ? - Isriuna nočukstēja, plati iepletusi acis.
- Vai es lauzīšu zvērestus? - Gorms nopurināja izroboto vairogu no rokas un ļāva tam ar troksni nokrist zemē. — Tos turēt ir lielāks negods. Es tos laužu. Es nospļaujos uz tiem. Es tiem uzdiršu. - Viņš izslējās pār maģistri ar sarkani zvīļojošo dunci rokā. - Vai tas ir Augstais karalis, kas dod rīkojumus, ko? Tā ir Veckundze Veksena, kas dod pavēles? Es atsakos no tā vecā āža un tās vecās sivēnmātes! Es viņus izaicinu!
Isriunas tievais kakliņš notrīsēja, kad tā norija kaklā sakāpušo kamolu. — Ja jūs mani nogalināsiet, būs karš.
- Skaidrs, ka būs karš. Vārnu māte izpleš spārnus, skuķēn. - Gromgilgorms lēnītēm pacēla Rīnas kalto nazi, un Isriuna piekala skatienu tā mirdzošajai smailei. — Tās spalvas ir zobeni! Vai dzirdi, kā tie šķind? - Un smaids noklāja Gromgilgorma seju. - Bet man nav vajadzības tevi nogalināt. - Viņš aizmeta dunci, kas aizlidoja pāri zālei, lai nokristu blakus Dzelksnei, kura četrrāpus rīstījās. - Galu galā, Māte Skēra, kāpēc lai nogalinātu to, ko var pārdot?
Gorma vecā un nu jau arī jaunā maģistre salti pasmaidīja un pavērās uz ziemīgo jūru. - Vediet to čūsku prom un aplieciet tai riņķi ap kaklu!
- Tu man samaksāsi! - Isriuna iekliedzās, tās acīs vīdēja neprāts. - Tu par to samaksāsi!
Zobenlauzis pagriezās atpakaļ, asinis pilēja no viņa savainotās rokas pirkstu galiem. - Vai jūsu sabiedroto piedāvājums vēl ir spēkā, Leitlina?
- Ko gan Vensterzeme un Getlande apvienojušās nespētu sasniegt? — iesaucās Zelta ķēniņiene.
- Tādā gadījumā es to pieņemu. — Apjukuma pilna nopūta pāršalca pār kaujas laukumu, it kā ikviens klātesošais pēkšņi izlaistu aizturēto elpu.
Brands atbrīvojās no Ralfa atslābušā tvēriena un metās skriet.
*
- Dzelksne?
Šķita, ka vārds atbalsojas no liela tāluma, tas atskanēja kā no tumša tuneļa otra gala. Branda balss. Ak dievi, cik ļoti viņa priecājās to dzirdēt!
- Vai tev viss kārtībā? - Spēcīgas rokas satvēra meiteni aiz pleciem un piecēla sēdus.
- Es ļāvos lepnībai, — Dzelksne nosēca, rīkle bija viscaur jēla, un mute svila. Viņa centās nostāties uz ceļiem, bet nespēks un nelabums gandrīz atkal nogāza zemē, tomēr Brands meiteni noturēja.
- Bet tu esi dzīva.
- Laikam gan, — Dzelksne nočukstēja vairāk nekā pārsteigta, kad Branda seja pamazām noskaidrojās izplūdušajā spožajā plankumā acu priekšā. Ak dievi, cik ļoti viņa priecājās to redzēt!
- Nu jau diezgan. — Brands pārlika meitenes roku sev ap kaklu un maigi pieslēja kājās, viņa iestenējās. Dzelksne nespētu paiet pati, bet viņš bija stiprs. Viņš neļaus nokrist. - Gribi, lai aiznesu tevi?
- Tīri jauka doma. - Dzelksne saviebās, ieraudzījusi Getlandes karavīrus, kas bija sapulcējušies kraujas malā. — Bet es labāk iešu pati. Kāpēc viņš mani nenogalināja?
- Māte Isriuna lika viņam pārdomāt.
Dzelksne ilgi atskatījās un nenovērsa skatienu no kaujas laukuma, kamēr visi kāpa augšā pa nogāzi uz savu nometni. Gromgilgorms joprojām stāvēja laukuma viducī asiņojošs, bet nepieveikts. Māte Skēra jau apstrādāja ar adatu un diegu viņa pāršķelto vairoga roku. Zobena roka tikmēr cieši satvēra ķēniņienes Leitlinas delnu, apzīmogojot aliansi starp Vensterzemi un Getlandi. Savulaik tik nesamierināmie ienaidnieki kļuva par draugiem. Vismaz pagaidām.
Tiem blakus smaidīja Jārvi, sakrustojis rokas uz krūtīm.
Neskatoties uz visām Kara mātei veltītajām lūgšanām, šķita, ka todien gala lēmumu pieņēma Miera tēvs.
GAISMAS PUSĒ
Brands vēl dažas reizes iezvēla ar āmuru pa metāla stieni un tad iegrūda to atpakaļ oglēs, saceldams gaisā dzirksteļu salūtu.
Rīna nepatikā saviebās. — Tev tomēr nav dots tas, ko sauc par maigu pieskārienu...
- Priekš tam jau tu esi šeit. - Brands uzsmaidīja māsai. - Man taču jāliek tev justies īpašai, vai ne tā?
Bet Rīna raudzījās garām brālim uz durvju pusi.
- Tev ir ciemiņš.
- Tēvs Jārvi, kāds gods. - Brands nolika veseri un ar roku noslaucīja pieri. - Vai esat nācis, lai nopirktu ieroci?
- Maģistram būtu jāturas Miera tēva pusē, - Jārvi atņēma, ienācis smēdē.
- Labs maģistrs paliek draugos arī ar Kara māti, — teica Rīna.
- Gudri teikts. Un īpaši šajos laikos.
Brands apslāpēja vilšanos. - Tad tomēr būs karš, ja?
- Augstajam karalim paies laiks, kamēr sapulcinās karapulku. Bet man šķiet, ka karš būs. Tomēr. Kalēja lietai karš gan nāk par labu.
Rīna izbrīnā pavērās uz Brandu. - Mēs laikam samierinātos ar nabadzību, bet mieru. Dzirdēju, ka ķēniņš Ūtils sāk atlabt.
- Viņa spēki steigšus atgriežas, - sacīja Jārvi. - Pavisam drīz viņš jau atkal terorizēs karavīrus ar zobenclņas treniniem un šim nolūkam izmantos tavus ieročus.
- Lai Miera tēvam slava, — teica Rīna.
- Miera tēvam un tavai prasmei, - piebilda Brands.