Jārvi pazemīgi nolieca galvu. — Daru, ko varu. Un kā
dievi attiecas pret tevi, Brand?
- Gana labi. - Viņš pamāja uz māsas pusi. - Nebūtu mans meistars tāds tirāns, man pat patiktu šis darbs. Izrādās, ka ar metālu strādāt man patīk daudz labāk, nekā bija palicis atmiņā.
- Vieglāk nekā strādāt ar cilvēkiem.
- Tērauds ir godīgs, - sacīja Brands.
Tēvs Jārvi iesāņus pavērās uz puisi. Meklējošu skatienu. Bet tā jau viņš parasti skatījās. — Kur mēs varētu parunāties aci pret aci?
Brands paskatījās uz Rīnu, kas jau cilāja plēšas. Viņa paraustīja plecus. - Tērauds ir arī pacietīgs.
- Atšķirībā no tevis.
- Labs ir, runājiet. - Rīna piemiedza acis. - Iekams neesmu pārdomājusi.
Brands novilka cimdus un izveda Jārvi mazajā pagal-miņā, kur trokšņoja strautiņš. Apsēdies raibajā koka ēnā uz sola, ko Kols bija tiem izgrebis, viņš aicināja Tēvu Jārvi piesēst sev līdzās. Spirdzinošs vējiņš uzpūta puiša sviedriem klātajai sejai.
- Jauka vietiņa. — Maģistrs uzsmaidīja Saules mātei, kas spīdēja un mirguļoja caur lapotni. - Jūs abi ar māsu esat jauki iekārtojušies uz dzīvi.
- Tas viss ir viņas paveikts. Es tikai gadījos blakus.
- Tu nekad neesi stāvējis malā. Atceros, kā noturēji visu Dienvidvēja svaru uz saviem kamiešiem. - Jārvi uzmeta acis rētām, kas klāja Branda rokas. - Tas tik bij varoņdziesmas vērts darbiņš...
- Izrādās, ka slava mani interesē daudz mazāk nekā agrāk.
- Tu audz. Kā klājas Dzelksnei?
- Jau atgriezusies pie treniņiem — pa trim stundas ceturkšņiem dienā.
- Tas meitēns gan ir kalts no dzelzs.
- Nav sievietes, kam Kara māte būtu uzsmaidījusi ciešāk.
- Un tomēr tieši viņa kā adatiņa sašuva kopā divas dižas alianses. Laikam taču arī Miera tēvs nebūs pagājis viņai garām.
- Tikai nesakiet to Dzelksnei.
- Vai jūs abi joprojām esat... kopā?
- Laikam jau. - Brandu pārņēma sajūta, ka maģistrs zina atbildes uz paša jautājumiem, bet katrā jautājumā ieslēpis arī nākamo. - Tā varētu teikt.
- Labi. Tas labi.
- Šķiet, ka jā, - Brands novilka, atceroties tārīta strīdu.
- Vai tad nav labi?
- Ir labi, - viņš atbildēja, apdomājot, kā salaba ar Dzelksni. - Tikai... Man vienmēr šķita, ka kopā būšana atnesīs mums mieru. Izrādās, ar to nemiers tikai sākās.
- Neviens ceļš, pa kuru vērts iet, nav viegls, - Tēvs Jārvi piezīmēja. - Katram no jums ir tas, kā trūkst otram, un arī trūkumi, ko otrs atsver. Tik reti laimējas satikt to, kas... - Maģistrs pavērās augšup uz līganajiem koka zariem, kā aizdomājies par kādu tālienē esošu cilvēku, kas darīja viņam sāpes, - ir tava otrā puse.
Pagāja kāds laiks, līdz Brands saņēma drosmi, lai ko teiktu. — Es domāju, vai neizkausēt prinča Varoslava dāvāto monētu.
- Lai izlietu atslēgu?
Brands paspārdīja zemē nokritušās lapas. - Viņa, iespējams, labāk gribētu dunci, bet... atslēga ir tradīcija. Kā jums šķiet, ko par to teiks ķēniņiene Leitlina?
- Ķēniņiene laidusi pasaulē trīs dēlus, bet meitas viņai nav. Man šķiet, ka viņa ļoti pieķērusies savai izraudzītajai vairognesei. Tomēr pieļauju, ka viņu varētu pārliecināt.
Brands vēlreiz paspārdīja lapas. — Skaidrs, ka ļaudis domā: tā atslēga būtu jānēsā man. Torlbijā mani nemaz tik ļoti neieredz.
- Ne visi ķēniņa karavīri tevi ieredz, tas tiesa. īpaši jau meistars Hūnans. Bet esmu dzirdējis teicienu, ka ienaidnieki ir maksa par veiksmi. Ja nu tie ir arī maksa par pārliecību?
- Varbūt samaksa par gļēvulību.
- Tikai muļķis tevi turētu par gļēvuli, Brand. Pēc tā, kā tu nostājies Getlandes karavīru priekšā un pateici to, ko pateici. - Tēvs Jārvi saknieba lūpas un viegli iesvilpās. — Tā bija neredzēta drosme, pat ja par to nesacer varoņdziesmas.
- Jūs tā domājat?
- Jā, un drosme nav tava vienīgā apbrīnojamā īpašība.
Brands īsti nezināja, ko atbildēt, tāpēc neteica neko.
- Vai zināji, ka arī Ralfs izkausēja visu mūsu ceļojumā sapelnīto un izlēja pats savu atslēgu?
- Kam tad?
- Dzelksnes mātei. Nākamnedēļ Dievzālē viņiem būs kāzas.
Brands apjuka. - Ak tā?
- Ralfs kļūst vecs. Viņš nekad to nepateiks, tomēr labprāt atkāptos. — Jārvi pavērās sāņus. — Man šķiet, ka tu labi iederētos vina vietā.
Brands apmulsa vēl vairāk. - Es?
- Reiz es tev teicu, ka man, iespējams, vajadzēs blakus kādu, kurš grib darīt labu. Un tagad es esmu par to pārliecinātāks nekā jebkad.
- Ak tā. - Brands nespēja atrast citus vārdus.
- Tu varētu pievienoties Safritai un Kolam un kļūt par daļu no manas nelielās ģimenes. - Ikviens Jārvi pateiktais vārds bija rūpīgi izsvērts, tie nemēdza atskanēt nejauši. Viņš zināja, ko tieši piedāvāt. - Tu būtu manā tuvumā. Kēninienes tuvumā. Kēninienes izraudzītās vai-
rogneses tuvumā. Maģistra kuģa stūrmanis. — Branda atmiņā pazibēja diena, kad Dienvidvēja komanda klapēja pa airiem un saule spoži apspīdēja Aizliegtās ūdeņus.
- Tu stāvētu pa labi no cilvēka, kurš stāv pa labi no kēnina.
Brands apdomīgi klusēja, berzēdams ar īkšķi pirkstu galus. Šādu iespēju nekādi nedrīkstēja laist garām. Tādiem kā viņš negadās pārāk daudz šādu iespēju. Un tomēr kaut kas Brandu atturēja. — Tēvs Jārvi, jūs esat ļoti viltīgs cilvēks, bet es neizceļos ar prāta spējām.
- Bet man tu esi vajadzīgs savas stiprās rokas un stiprās sirds dēļ.
- Vai drīkstu ko vaicāt?
- Drīksti. Tikai pārliecinies, vai gribēsi dzirdēt atbildi.
- Cik sen jūs zinājāt, ka Dzelksnei būs divkauja ar Gromgilgormu?
Jārvi viegli piemiedza bālās acis. - Maģistram jāparedz iespējamības, varbūtības un gadījumi. Sī iespēja man ienāca prātā jau sen.
- Kad es piegāju pie jums Dievzālē?
- Todien es tev pateicu, ka katrs cilvēks labo saprot atšķirīgi. Es apsvēru iespēju, ka sieviete, kas prastu labi rīkoties ar zobenu, kādu dienu varētu izaicināt Gormu. Lai cik dižens un leģendām apvīts karotājs būtu, viņš nespētu noraidīt sievietes izaicinājumu. Un tomēr viņš no tāda pretinieka bītos. Vairāk nekā jebkurš cits vīrietis.
- Vai jūs ticat tam pareģojumam?
- Es ticu, ka viņš tam tic.
- Tad tāpēc jūs likāt Skifrai viņu apmācīt.
- Tas bija viens iemesls. Imperatorei Teoforai patika reti sastopamas lietas, viņa ari dievināja asinsizliešanas vērošanu, un man ienāca prātā, ka kaujas prasmi apguvusi meitene no tālajiem ziemeļiem, iespējams, neliktu mieru viņas ziņkārībai pietiekami ilgi, lai es paspētu Teoforu uzrunāt un pasniegt savu dāvanu. Nāve pasteidzināja Teoforas iziešanu pa Beidzamajām durvīm, iekams man radās šāda izdevība. - Jārvi nopūtās. - Labs maģistrs cenšas paredzēt nākotni, bet tā ir miglā tīta. Notikumi ne vienmēr ievirzās tādā gultnē, kādu esi tiem sagatavojis.
- Gluži kā jūsu darījums ar Māti Skēru.
- Vēl viena cerība. Vēl viens riskants pasākums. — Tēvs Jārvi apsēdās un atslēja muguru pret koka stumbru. - Man bija nepieciešama alianse ar vensterie-šiem, bet Māte Isriuna sabojāja šo priekšstatu. Tomēr viņa piedāvāja izaicinājumu, un duelis bija labāks risinājums nekā masu kauja. - Maģistrs runāja mierīgi un vēsi, it kā apspriestu kauliņus uz dēlīša, nevis dzīvus cilvēkus.
Brands sajuta, ka rīkle pavisam izkaltusi. - Un ko tad, ja Dzelksne ietu bojā?
- Tādā gadījumā mēs dziedātu skumjas dziesmas pie viņas sārta un priecīgas dziesmas par viņas varoņdarbiem. - Jārvi acīs pavīdēja miesnieka skatiens, kas uzlūko ganāmpulku un spriež, kurš ienesīs lielāku peļņu. - Tomēr mēs un vensterieši nebūtu velti šķieduši savus spēkus savstarpējā kaujā. Mēs ar ķēniņieni Leitlinu līstu uz vēdera Veckundzes Veksenas priekšā. Ķēniņš Ūtils atlabtu, brīvs no negoda. Un pēc kāda laika mēs varētu atkal izmest kauliņus.