Kaut kas Tēva Jārvi pateiktajā ieķērās Branda apziņā gluži kā āķis, kas trāpījis galvā un nepārstāj kņudināt.
- Mēs visi domājām, ka ķēniņš Ūtils jau atrodas Beidzamo durvju priekšā. Kā jūs varējāt būt tik pārliecināts, ka viņš izveseļosies?
Jārvi mirkli nogaidīja puspavērtām lūpām un tad tās viegli pievēra. Maģistrs paskatījās uz durvju pusi, aiz kurām atbalsojās Rinas āmura klaudzēšana, un atkal pievērsās Brandam. — Man šķiet, ka tu esi daudz viltīgāks nekā izliecies.
Brandu pārņēma sajūta, it kā viņš stāvētu uz plāna pavasara ledus, kas krakšķētu zem kājām, bet iespējas griezties atpakaļ nebūtu un jāiet tikai uz priekšu. - Ja man jāstājas plecu pie pleca ar jums, man jāzina patiesība.
- Reiz es tev teicu, ka patiesību, tāpat kā labo, katrs cilvēks saprot atšķirīgi. Mana patiesība ir šāda: ķēniņš Ūtils ir dzelzs vīrs, un dzelzs ir stipra, tā saglabā asu šķautni. Tērauds gan mēdz būt trausls. Un reizēm mums arī jāliecas.
- Viņš nekādā gadījumā nenoslēgtu mieru ar vens-teriešiem.
- Bet mums bija jānoslēdz miers ar vensteriešiem. Bez viņiem mēs paliktu vieni pret puspasauli.
Brands lēnītēm pamāja ar galvu, redzot, ka situācija noskaidrojas. — Ūtils būtu pieņēmis Gorma aicinājumu uz dueli.
- Ūtils izietu kaujas laukā pret Gormu, jo viņš ir lepns, un zaudētu, jo ar katru gadu tā spēki iet mazumā. Man jāpasargā mans ķēniņš no ļauna. Viņa dēļ un mūsu zemes dēļ. Mums vajadzēja sabiedrotos. Mēs devāmies sabiedroto meklējumos. Un es atradu sabiedrotos.
Brands atsauca atmiņā, kā maģistrs noliecās pār uguni un piebēra dzirai kaltētas lapas. — Jūs viņu saindējāt. Pats savu tēvoci.
- Brand, man nav tēvoča. Iestājoties Maģistrātā, es atteicos no savas ģimenes. - Jārvi vēl ciešāk piemiedza acis. - Dažbrīd dižs labais jāsastiķē no sīkiem ļaunumiem. Maģistrs nevar atļauties greznību darīt vienkārši labu. Maģistram jāapsver, kāds ir lielākais labums. Maģistram jāizvēlas mazākais ļaunums.
- Vara nozīmē ik brīdi turēt vienu plecu ēnas pusē, -Brands nomurmināja.
- Tieši tā. Obligāti.
- Es saprotu. Es nešaubos par jums, bet...
Tēvs Jārvi bija pārsteigts, un Brands mēģināja atsaukt atmiņā, vai jebkad agrāk redzējis viņu izbrīnītu. - Tu man atsaki?
- Māte man lika turēties gaismas pusē.
Tā viņi palika sēžam kādu brīdi un vērās viens otrā, tad Tēva Jārvi sejā atplauka nesteidzīgs smaids. - Es tevi par to apbrīnoju, patiesi. — Viņš piecēlās kājās un uzlika veselo plaukstu puiša plecam. — Bet, izplešot spārnus, Kara mātei nāksies pakļaut visu Sašķelto jūru tumsai.
- Ceru, ka tā nenotiks, - teica Brands.
- Nūja. - Tēvs Jārvi aizgriezās. — Tu jau zini, kā ir ar cerībām. - Viņš iegāja mājā un atstāja Brandu ārā koka paēnā kā parasti domājam, vai viņš rīkojies labi vai slikti.
- Vajadzīga palīdzība! - atskanēja viņa māsas balss.
Brands piecēlās. - Jau nāku!
VĒTRA NĀK
Dzelksne platiem soļiem mēroja smilšu klāju ar ķebli uz pleca. Bēgums bija aizskrējis tālu no krasta, un pār līdzenumu pūta stiprs vējš, kamēr mākoņi dzenāja cits citu pār tumši zilajām debesīm.
Viņi stāvēja cieši saspiedušies gar mācību laukuma malām, un to kliedzieni jau pārvērtās ņurdēšanā, kamēr Dzelksne lauza ceļu caur karavīru rindām, un, tiklīdz tā nolika savu ķebli stūrī pie zemē iedzītā šķēpa, arī ņur-doņa apklusa. Pat tie divi puiši, kuru sparinga kārta bija pienākusi, apstājās un nedroši pavērās uz Dzelksni, kura pārkāpa pār beņķi un apsēdās.
Meistars Hūnans palūrēja sarauktu pieri. - Redzu, ka ķēniņienes izraudzītā vairognese arī ir starp mums.
Dzelksne pacēla gaisā roku. - Tikai mieru, aplaudēt nevajag.
- Mācību laukums domāts Getlandes karavīriem un tiem, kas par tādiem vēl kļūs.
- Tā gan, tikai te atrodas labi ja pusei jēdzīgu karotāju. Neliecieties traucēts.
- Ne jau tevis dēļ, — Hūnans atcirta. - Heirod, tu esi nākamais. - Kājās piecēlās dižens liela auguma puisis ar sārtiem plankumiem uz tuklajiem vaigiem. - Un tu, Edne. - Tā izrādījās gadus divpadsmit jauna, kaulaina meitene, kas nāca uz priekšu gana drosmīgi un izslēja zodu, nostājoties atzīmētajā vietā, lai gan vairogs bija viņai pārāk liels un zvārojās rokā.
- Aiziet! - Abiem nebija nekādu prasmju. Puisis metās virsū pretiniecei, elsodams kā vērsis, nopurināja Ednes zobenu no sava platā pleca, pagrūda ar vēderu, viņa nokrita zemē, un vairogs, izšļucis no meitenes rokas, aizripoja prom.
Puisis uzmeta acis Hūnanam, gaidīdams nākamā spa-ringa komandu, bet cīņu meistars tikai vērās pretī. Hei-rods norija siekalas, panāca uz priekšu un negribīgi pāris reižu iespēra Ednei, iekams Hūnans pacēla roku, lai tas apstājas.
Dzelksne noskatījās, kā meitene pieraušas kājās un noslauka asinis no deguna, ne brīdi nezaudējot drosmīgo sejas izteiksmi, un atcerējās neskaitāmās sakāves, kādas pati savulaik piedzīvojusi šajā laukumā. Dzelksne domāja par spērieniem, izsmieklu un apēstajām smiltīm. Viņa atsauca atmiņā pēdējo dienu un koka zobenu pāršķeļam Edvāla rīldi. Meistara Hūnana mērķis noteikti bija atsaukt Dzelksnei tieši šādas atmiņas.
Viņa lūpas iepletās pavisam reti redzētā sīkā smai-diņā. - Ko tu par to domā?
- Es domāju, ka tas puika ir neveikls slepkava. — Dzelksne aizspieda nāsi ar īkšķi un izpūta smiltīs puņ-ķus. - Bet viņš jau nav vainīgs. Viņš mācījās no tā paša cilvēka kā viņa. Par šo cīņu jākaunas būtu viņu skolotājam.
Murdoņa pārņēma kareivju ierindu, un Hūnana smaidiņš pārvērtās drūmā vieplī. — Ja domā, ka zini labāk, varbūt parādi paraugstundu?
- Tāpēc jau esmu šeit, meistar Hūnan. Beigu beigās man no jums taču nav nekā, ko mācīties. - Dzelksne norādīja uz Edni: - Es ņemšu viņu. - Tad izvēlējās vēl vienu, jau vecāku liela auguma nopietnu meiteni. - Arī viņu, - līdz beidzot roka apstājās pie trešās ar izteikti bālām acīm, - un vēl viņu. Es viņām rādīšu paraugstundu. Vienu stundu dienā, un pēc mēneša mēs atgriezīsimies un paskatīsimies, kas tad būs.
- Tu nevari vienkārši atnākt un atņemt man audzēkņus, kad ienāk prātā!
- Un tomēr esmu atnākusi, turklāt ar ķēniņa Ūtila svētību.
Hūnans aplaizīja lūpas, gatavs mesties vārdu kaujā, bet drīz vien atjēdzās un koncentrējās uzbrukumam.
— Hilda Batu, — cīņu meistara lūpas savilkās riebuma pilnā smīnā, - tu izkriti pārbaudījumā šajā pašā laukumā. Tu tā arī nekļuvi par karavīru. Tu zaudēji Zobenlauzim...
- Tas tiesa, Gormam es zaudēju. — Dzelksne saberzēja rētas izroboto vaigu un uzsmaidīja Hūnanam. -Bet viņš tā arī nesalauza manu zobenu. — Viņa piecēlās kājās, uzlikusi roku uz zobena spala. — Un tu neesi Gorms. - Dzelksne panāca pretī cīņu meistaram. — Tu domā, ka esi labāks par mani? — Viņa nostājās tik tuvu, ka gandrīz uzkāpa pretiniekam uz zābaka. — Tad cīnies ar mani! — Viņa pieliecās tā, ka abu deguni gandrīz saskārās, un nepārstāja šņākt: — Cīnies ar mani! Cīnies ar mani! Cīnies ar mani! Cīnies ar mani! Cīnies ar mani!
Hūnana seja noraustījās ik reizi, kad Dzelksne to atkārtoja, tomēr viņš neteica neko.