Gromgilgorms veda viņus pa pielijušajiem dokiem, un Dzelksne vilkās pakaļ nosalusi, izmirkusi, bezspēcības un rūgtuma pārņemta. Prieks par iespēju ieraudzīt Sašķeltās jūras krastos lielāko pilsētu bija pagaisis. Ja vien būtu iespējams nogalināt cilvēku, drūmi blenžot tam mugurā, Zobenlauzis todien būtu asiņains izkritis viņpus Beidzamajām durvīm, bet skatiens nav duncis, un Dzelksnes naidpilnā acs darīja pāri tikai viņai pašai.
Pa stāvajām divviru durvīm Dienvidvēja apkalpe ieslampāja gaitenī, kur sienas no pulētās grīdas līdz pat augstajiem griestiem bija nokārtas ar ieročiem: seniem, rūsas saēstiem zobeniem, šķēpiem ar sadragātiem galiem, iešķeltiem un saskrambātiem vairogiem. Savulaik tie piederējuši līķu kalniem, ko Celtnieks Beils izmantojis par pakāpienu, lai uzrāptos līdz Augstā karaļa tronim. Bruņojums tām armijām, kuras viņa pēcteči slaktēja, plešot savus varas grožus no Jutmarkas Zemmalē līdz pat Inglefoldai, aptverot vai pusi Sašķeltās jūras krasta līnijas. Lai gan šīm simtiem gadu nepārtrauktajām uzvarām, zobeniem, cirvjiem un pāršķeltajām bruņucepurēm pašām nebija balss, to vēstījums izskanēja daiļrunīgāk par maģistra čukstu un nāvējošāk par jebkura cīņu meistara aurošanu.
Pretošanās Augstajam karalim ir ļoti nejēdzīga doma.
— Jāatzīst, esmu izbrīnīts, ieraugot Zobenlauzi kalpojam par Augstā karaļa vārtu vīru, — Tēvs Jārvi sacīja.
Gorms nicīgi pasmīnēja. — Mums visiem jāliec ceļi kāda priekšā.
— Dažiem gan tie ceļi liecas vieglāk nekā citiem.
Gorma pierē ievilkās skarba rieva, bet viņa maģistre
ierunājās pirmā. - Acīmredzot Veckundze Veksena māk pārliecināt.
— Vai viņa jau ir pārliecinājusi jūs pielūgt Vienīgo dievieti? - Jārvi painteresējās.
Skēra nosprauslojās tik enerģiski, ka pārsteidzošā kārtā nenospļaudīja visu tērpa krūtežu.
— Nekas mani nespētu pārliecināt atteikties no Kara mātes asiņainajām skavām, to nu es jums apsolu, — norūca Gorms.
Jārvi viegli pasmaidīja — kā mēļojot ar draugiem.
— Mans tēvocis vārds vārdā saka to pašu. Getlandei un Vensterzemei ir tik daudz kopīga. Mēs pielūdzam vienādi, runājam vienā valodā un cīnāmies vienādi. Mūs šķir tikai šaura upe.
— Un gadu simtos nogalinātie tēvi un dēli, — pie sevis nomurmināja Dzelksne.
- Kuš! - Ralfs nošņāca aiz muguras.
- Mums ir asiņaina pagātne, - Jārvi prātoja, - bet labiem valdniekiem jāprot atstāt aiz sevis to, kas bijis, un palūkoties nākotnē. Jo vairāk es par to domāju, jo pārliecinātāks topu, ka savstarpējās cīņas mūs abus tikai novājina un dod labumu citiem.
- Tas nozīmē, ka pēc ilgajām cīņām mums būtu jāsadodas rokās? - Dzelksne pamanīja Gorma lūpu kaktiņā nievājošu smīnu. — Un uz kritušo kapvietām kopā jāie-danco jūsu drosmīgajā nākotnē?
Kamēr citi smaidot runāja par dejošanu, Dzelksne uzmeta skatienu ieročiem, kas karājās pie sienām, un pārlika, vai izdotos izraut zobenu no skavām un pāršķelt Gorma pauri, iekams Ralfs viņu apturētu. Tā būtu Get-landes karotāja cienīga rīcība.
Tomēr Dzelksne nebija Getlandes karotāja un nekad nebūs.
— Jūs uzbūrāt skaistu sapni, Tēvs Jārvi. — Gorms nopūtās. — Bet reiz jau jūs mani piemānījāt ar skaistiem sapņiem. Mums visiem laiks pamosties un, patīk tas mums vai ne, mesties ceļos, jo visa sākums pieder Augstajam karalim.
- Un viņa maģistrei, — piebilda Māte Skēra.
- Viņai - vislielākajā mērā. - Zobenlauzis plaši atvēra durvis gaiteņa galā.
Dzelksne nebija aizmirsusi to vienīgo reizi, kad pabija Getlandes Dievzālē un vērās uz sava tēva bālo un stingo līķi, un centās saspiest mātes delnu tik stipri, lai tā pārstātu raudāt. Tolaik tā šķita lielākā zāle pasaulē, pārlieku milzīga, lai būtu uzcelta cilvēka rokām. Tomēr Čukstu palātu bija būvējuši elfi, un tajā varētu ietilpt piecas Dievzāles, un pāri palikušajās teritorijās varētu vēl iegūt jēdzīgu miežu ražu. Gludās elfu akmens sienas un melnie elfu stikla logi tiecās aizvien augstāk un augstāk, līdz pazuda reibinošajā pustumsā virs galvas.
Sešas dievu statujas nolūkojās no augšas, bet Augstais karalis bija novērsies no to pielūgšanas, savukārt viņa brīvie pavalstnieki - aizņemti ar citām lietām. Nu jau viņu vidū bija nostājusies septītā figūra - Dienvidnieku dieve, Vienīgā dieviete. Ar smacējošā skāvienā plaši izplestām rokām, ne īsti vīrietis, ne sieviete, ne īsti smaidoša, ne raudoša, tā nolūkojās cilvēku maznozīmīgajā rosībā ar neslēptu vienaldzību.
Ļaudis pulcējās baros gan zāles viņā galā, gan uz pelēka, no elfu metāla celta balkona desmit cilvēku augumu augstumā. Arī otrā zāles galā tikpat augstu bija samanāms sīku sejiņu ieloks. Dzelksne tur saskatīja vensteriešus ar garās bizēs sapītiem matiem un troveniešus ar sudraba aprocēm nosētām rokām. Viņa redzēja salinieku vēja appūstās sejas, tuklos zemmaliešus un ingliešu pinkainās bārdas. Meitene vēroja kalsnas sievietes, visticamāk, no šendu cilts, un apaļīgos Sagenmarkas tirgoņus. Tur manīja arī tumsnējos sūtņus no Katālijas jeb Dienvidu impērijas vai, iespējams, pat tālākām zemēm.
Šķita, ka visas pasaules ļaudis sanākuši kopā ar vienu mērķi - nolaizīt Augstā karaļa pakaļu.
- Dižākais no cilvēkiem! - iesaucās Tēvs Jārvi.
— Starpnieks starp dieviem un karaļiem! Es metos ceļos tavā priekšā! - Maģistra piere gandrīz skāra grīdu, un viņa teiktais atbalsojās augšējās galerijās, līdz sašķīda čukstu tūkstošu tūkstošos - tāpēc šī palāta bija tā nosaukta.
Runas, kas klīda par dižāko no cilvēkiem, izrādījās ārkārtīgi pārspīlētas. Pārlieku lielajā tronī sēdēja vien sažuvis nieklis ar grumbainu, nokarājošos ādu, bet no bārdas bija atlikušas vien dažas sirmas lēkšķes. Par atlikušo dzīvību liecināja tikai acis, kas spoži un cieti vērās uz lejā stāvošo Getlandes maģistru.
- Meties tagad uz ceļiem, muļķe tāda! - Ralfs nošņāca un aiz jostas novilka Dzelksni sev blakus zemē. Viņš paguva pēdējā mirklī, jo pa neaptverami plašo grīdu viņiem jau tuvojās gados veca sieviete.
Apaļajā mātišķajā sejā ap mirdzošajām acīm stiepās dziļas smieklu krunciņas, sirmie mati bija īsi apgriezti, un raupjais, pelēkais tērps vilkās pa zemi tik smagi, it kā apakšmala būtu saplosīta skrandās. Ap kaklu tai vijās smalkākā no ķēdēm, kurā karājās ar rūnām aprakstīti krakšķoša papīra ruļļi.
- Kā noprotams, ķēniņiene Leitlina ir gaidībās. -Lai gan, iespējams, šī sieviete neizskatās pēc varones, bet dievi neļaus samelot, ka viņa runāja varones balsī - dziļā, klusā un varenā - bez mazākās piepūles. Šī balss pieprasīja uzmanību. Šī balss pavēlēja paklausīt.
Pat tupot uz ceļiem, Jārvi tomēr izdevās paklanīties vēl zemāk. - Dievi ir viņu svētījuši, visgodājamākā Vec-kundze Veksena.
- Iespējams, ar Melnā troņa mantinieku?
- Mums atliek vien cerēt.
- Nododiet mūsu siltākos apsveikumus ķēniņam Ūtilam, - noķerkstēja Augstais karalis, viņa sejā nemanīja ne mazākā siltuma vai sveikšanas prieka.
- Nodošu ar lielāko prieku, viņi saņems sveicienu. Vai drīkstu celties kājās?
Galvenā maģistre ļoti mīļi pasmaidīja un pacēla delnu, uz kuras Dzelksne pamanīja ietetovētus koncentriskus apļus ar sīku tekstu.
- Man tu patīc, kur esi.
- Mēs dzirdējām satraucošas vēstis no ziemeļiem, -atskanēja Augstā karaļa ķērkstošā balss, tas uzmeta lūpu, atsedzot priekšzobus kā žāvājoties. - Mēs dzirdējām, ka ķēniņš Utils kaļ plānus plašam karagājienam pret saliniekiem.