PUTENIS
Iekaucas ar zvēra balsi, Raud kā bērns, kas atstāts cieš.
viSS šis notikums sākas ar to, ka, pēc viszinīgās Aksiņjas apgalvojuma, kantorists Paļčikovs, kurš dzīvoja Salometjevā, iemīlējās agronoma meitā. Mīlestība bija karsta-un kveldēt kveldēja nabaga puisim sirdi. Viņš aizbrauca uz apriņķa pilsētu Gračovku un pasūtīja sev uzvalku. Tas izdevās lielisks, un ļoti iespējams, ka pelēkās svītriņas uz rakstveža biksēm izšķīra nelaimīgā cilvēka likteni. Agronoma meita apsolījās kļūt par viņa sievu.
Bet es, tādas un tādas guberņas N. slimnīcas un iecirkņa ārsts, izdarījis kājas amputāciju linu mīstīklā ierautajai meitenei, tiku tā izdaudzināts, ka slavas nasta mani gandrīz vai nobeidza. Pa labi iesliedēto kamanu ceļu pie manis uz pieņemšanu sāka braukt pa simt zemniekiem dienā. Pusdienās es vairs negāju. Aritmētika ir nežēlīga zinātne. Pieņemsim, ka es katram no saviem simt pacientiem ziedoju tikai piecas minūtes… piecas! Piecsimt minūtes ir astoņas stundas un divdesmit minūtes. Lieciet vērā — bez pārtraukuma. Un turklāt man bija stacionāra nodaļa ar trīsdesmit vietām. Un bez tam es taču izdarīju arī operācijas.
Vārdu sakot, deviņos vakarā pārnākot no slimnīcas, man negribējās ne ēst, ne dzert, ne gulēt. Es nevēlējos neko, vienīgi to, lai kāds neatbrauc izsaukt mani pie dzemdētājas. Un divu nedēļu laikā mani pa kamanu ceļu naktī veda reizes piecas.
Acis man kļuva tumšas un valgas, bet starp uzacīm kā tārps iegrauzās stāva grumba.- Naktī es cauri virmojošai miglai redzēju neveiksmīgas operācijas, kailas ribas un savas rokas cilvēka asinīs un pamodos lipīgiem sviedriem klāts un auksts, kaut gan holandiešu krāsns bija karsti sakurināta.
Apstaigā es gāju straujā solī, raušus raudams līdzi feldšeri, feldŠerieni un divas kopējas. Apstādamies pie gultas, kur, degdams kā ugunī un žēli elsodams, gulēja slimnieks, pūlējos izspiest no savām smadzenēm visu, kas tajās bija. Mani pirksti slīdēja pār sauso, kaistošo ādu, es aplūkoju redzokļus, izklauvēju ribas, klausījos, kā dziļumā noslēpumaini sitas sirds, un nēsāju sevī vienu vienīgu domu — kā šo cilvēku glābt? Un arī šo. Un arī to! Visus!
Risinājās kauja. Tā sākās katru rītu bālajā sniega atspīdumā un beidzās gaiši degošās spožlampas dzeltenajā, nemierīgajā gaismā.
«Kas galu galā notiks, man gribētos zināt,» naktī es pats sev jautāju. «Jo tā viņi kamanās braukās arī janvārī un februārī, un martā.»
Aizrakstīju uz Gračovku un pieklājīgi atgādināju, ka N. iecirknī paredzēts arī otrs ārsts.
Vēstule ragavās aizceļoja pa līdzeno sniega klajumu četrdesmit verstu tālumā. Pēc trim diepām pienāca atbilde: tajā bija teikts, ka, protams, protams… Katrā ziņā.,, bet tikai ne pašlaik … pagaidām nav ko sūtīt…
Vēstules nobeigumā bija dažas patīkamas atsauksmes par manu darbu un novēlējumi gūt panākumus arī turpmāk.
So vārdu spārnots, es atkal liku tamponus, šļircināju difterijas serumu, atvēru drausmīga apmēra strutu perēkļus, liku ģipša pārsējus …
Otrdien atbrauca nevis simt, bet simt vienpadsmit cilvēku. Pieņemšanu beidzu pulksten deviņos vakarā. Aizmigu, mēģinādams uzminēt, cik ieradīsies rīt — trešdien. Sapnī redzēju, ka atbraukuši deviņsimt pacientu.
Rīts ielūkojās guļamistabas logā dīvaini balts. Atvēru acis, neapjēgdams, kas mani pamodinājis. Tad sapratu — klauvē.
— Dakter, — pazinu vecmātes Pelagejas Ivanovnas balsi, — vai esat nomodā?
— Mmjā, — samiegojies atbildēju briesmīgā balsī.
— Atnācu jums pateikt, lai uz slimnīcu nesteidzaties. Atbraukuši tikai divi cilvēki.
— Ko jūs stāstāt? Vai dzenat jokus?
— Goda vārds. Putenis, dakter, putenis, — viņa priecīgi atkārtoja pie atslēgas cauruma. — Bet šiem diviem ir kariozi zobi. Demjans Lukičs izraus.
— Ejiet nu… — Es nezin kāpēc pat izlēcu no gultas.
Tā bija debešķīga diena. Izdarījis apstaigu, augu dienu klaiņāju pa saviem apartamentiem (ārsta rīcībā bija seš- istabu dzīvoklis nez kāpēc divos stāvos — trīs istabas augšējā, bet virtuve un otras trīs — apakšstāvā), svilpoju operu melodijas, smēķēju, bungoju pa logu rūtīm… Bet aiz logiem risinājās kaut kas tāds, ko savu mūžu nebiju redzējis. Debess ar zemi griezās kopā. Kaut kas balts joņoja un virpuļoja te uz vienu, te otru pusi, krust.ām un šķērsām, it kā pats nelabais bārstītos ar zobu pulveri.
Ap pusdienas laiku devu rīkojumu Aksiņjai, kas izpildīja virējas un ārsta dzīvokļa apteksnes pienākumus, uz* vārīt ūdeni trīs spaiņos un katlā. Es mēnesi nebiju mazgājies.
Mēs ar Aksiņju izvilkām no pieliekamā milzīgu toveri. Nolikām to virtuvē uz grīdas (par vannām, protams, te nevarēja būt ne runas. Vannas bija vienīgi pašā slimnīcā un arī tās bojātas).
Ap pulksten diviem dienā virpuļojošais priekškars aiz loga kļuva manāmi plānāks, bet es kails sēdēju toverī ar saziepētu galvu.
— Šit-to es saprotu… — tīksmīgi murmināju, šļākdams sev uz muguras karstu ūdeni, — šit-to es saprotu! Bet pēc tam mēs, vai zināt, ieturēsim pusdienas un tad liksimies uz auss. Un, ja būšu izgulējies, tad rīt lai brauc kaut pusotra simta. Kas jauns, Aksiņja?
Aksiņja sēdēja aiz durvīm, gaidīdama, kad beigsies vannas procedūra.
— Kantorists Šalometjevas muižā precas, — Aksiņja pavēstīja.
— Ej nu! Viņa tomēr devusi jāvārdu?
— Jā, nudien! Šis iemī-īlējies.,. — Aksiņja izlocīja, šķindinādama traukus.
— Vai līgava skaista?
— īsta d'aiļava! Gaišiem matiem, tieviņa
— Ko tu neteiksi!
Un šai. brīdī pie durvīm kāds piedauzīja. Es, pieri saraucis, aplaistījos ar ūdeni un uzmanīgi ieklausījos.
— Dakteris tak mazgājas… — Aksiņja novilka.
— Murmurmur… — kaut ko murkšķēja zema balss.
— Jums zīmīte, dakter, — Aksiņja nopīkstēja pie atslēgas cauruma.