— Iedod pa durvju spraugu!
Izkāpu no tovera drebinādamies, lādēdams likteni, un paņēmu no Aksiņjas rokām miklu aploksni.
— Nu, lika pagaidīt! Tieši no tovera nekur nebraukšu. Arī es galu galā esmu cilvēks, — ne gluži pārliecinoši apgalvoju un, toverī sēdēdams, atplēsu aploksni.
Godātais kolēģi (liela izsaukuma zīme). Izmisi (nosvītrots) ļoti lūdzu Jūs nekavējoties atbraukt. Sievietei pēc trieciena pa galvu asiņošana no mutes dob (nosvītrots) un deguna. Bez samaņas. Netieku galā. Ļoti lūdzu. Zirgi teicami. Pulss slikts. Kampars ir. Ārsts (paraksts nesalasāms).
«Man dzīvē neveicas,» skumīgi nodomāju, skatīdamies uz krāsnī liesmojošo malku.
— Vai vēstuli atveda vīrietis?
— Vīrietis.
— Lai nāk šurp!
Svešais ienāca, un, tā kā virs ausainās cepures bija uzmaukta spoža ķivere, viņš man atgādināja seno romieti. Ienācējam mugurā bija vilkādas kažoks, un mani apšļāca salta gaisa strūkla.
— Kādēļ jums galvā ķivere? — noprasīju, pusmazgājies tīstīdamies palagā.
— Esmu ugunsdzēsējs no Šalometjevas. Mums tur ir ugunsdzēsēju komanda — atbildēja romietis.
— Kurš ārsts šo vēstuli raksta?
— Viņš atbraucis ciemos pie mūsu agronoma. Jauns ārsts. Mums tāda nelaime, tāda nelaime …
— Kas tā par sievieti?
— Kantorista saderētā.
Aksiņja aiz durvīm iekunkstējās.
— Kas noticis? (Varēja dzirdēt, kā Aksiņja pieplok pie durvīm.)
— Vakar svinēja derības, un pēc tām rakstvedis sadomāja līgavu pavizināt. Iejūdza strauju zirgu, iesēdināja līgavu kamanās —' un laidās uz vārtiem. Bet, kumeļš kā rāvās no vietas, tā meiča sazvārojās un ar pieri pret vārtu stabu." Tā ij no kamanām izlidoja. Tāda nelaime, ka vārdos nemaz izsacīt… Kantoristu uzmana, ka nepakaras. Gluži neprātā.
— Es mazgājos, — žēli teicu, — kāpēc tad jūs viņu nevedāt šurp? — Uzlēju ūdeni sev uz galvas, un ziepes aizskalojās toverī.
— Par to nevar būt ne runas, cienītais pilsoni dakter, — izjusti sacīja ugunsdzēsējs un salika rokas kā lūgšanā, — nav ko domāt. Meitēns nomirs.
— Kā tad mēs brauksim? Putenis!^
— Putenis pierimis. Nebēdājiet, godātais! Pavisam pie- rimis. Zirgi naski, garjūgs. Aizraus stundas laikā.,.
īsi nostenējos un iztrausos no tovera. Nikni uzgāzu sev uz galvas divus spaiņus ūdens. Tad, tupēdams krāsns- priekšā, liecu galvu pie uguns, lai cik necik apžūst.
«Es noteikti dabūšu plaušu karsoni. Krupozo, pēc tāda brauciena. Un, galvenais, ko iesākšu ar meiču? Tam ārstam, jau pēc vēstules spriežot, pieredzes vēl mazāk nekā man. Es nezinu nekā, pusgada laikā esmu vienīgi sagramstījis šādas tādas drumslas praktiskajā darbā, bet viņš nezina ne tik. Droši vien tieši no universitātes. Un domā, ka esmu pieredzējis ārsts …»
Tā prātodams, nemaz nemanīju, kā apģērbos. Ģērbšanās nebija tik vienkārša: bikses un blūze, velteņi, virs blūzes ādas jaka, mētelis un, beidzot, aitādas kažoks, ausaine, tad soma, tajā kofeīns, kampars, morfijs, adrenalīns, tor- zijas pincetes, sterilais materiāls, šļirce, zonde, brauniņš, papirosi, sērkociņi, pulkstenis, stetoskops.
Nemaz nelikās baismi, kaut arī krēsloja un diena dzisa, kad mēs izbraucām no pagalma. Putenis likās pierimis. Putināja ieslīpi, vienā virzienā, sniegs sitās labajā vaigā. Ugunsdzēsējs kā kalns aizsedza manām acīm pirmā zirga krustus. Zirgi patiesi uzņēma raitu soli, izstiepās kā stīgas, uri kamanas sāka svaidīties pa grambām. Es atgāžos kamanās, tūliņ sasilu, sāku domāt par krupozo plaušu karsoni, par to, ka meičai var būt iekšējs galvaskausa plīsums un kaula šķēpele iestrēgusi smadzenēs …
— Ugunsdzēsēju zirgi? — iejautājos, slēpdams seju aitādas apkaklē.
— Mhm … hm … — vedējs atrūca neatskatīdamies.
— Un ko ārsts ar viņu darīja?
— Tad viņš jau … hm, hm … viņš, edz, izmācījies venēriskās kaites … mhm … hm …
U … ū … mežiņā ieaurojās vējputenis, tad iesvilpās no sāniem, izbārstīja riekšavu sniega… Mani sāka šūpot, šūpoja, šūpoja… līdz atrados Maskavā, Sandunova pirtī. Tāpat ar visu kažoku stāvēju pirts ģērbtuvē, un mani pārklāja sviedri. Tad uzliesmoja lāpa, uzvēdīja saltums, es atvēru acis, ieraudzīju spīguļojam asinssarkanu ķiveri un nodomāju, ka izcēlies ugunsgrēks… beidzot atjēdzos un sapratu, ka esam galā. Atrados pie baltas, kolonnām rotātas, domājams, Nikolaja I laika celtnes. Apkārt valdīja dziļa tumsa, mani sagaidīja ugunsdzēsēji, un virs viņu galvām plīvoja liesma. Tūliņ izvilku pa kažoka spraugu pulksteni un ieraudzīju — pieci. Tātad bijām braukuši nevis stundu, bet divas ar pusi.
— Tūliņ sajūdziet zirgus atpakaļceļam, — es teicu.
— Klausos, — atbildēja vedējs.
Samiegojies, ādas jakā nosvīdis, kā kompresē ievīstīts, iegāju priekšnamā. Blakus uzzibsnīja lampas gaisma, uz krāsotās grīdas nogūla gaiša josla. Te priekšnamā izskrēja jauns, gaišmatains vīrietis ar vajāta zvēra acīm, ģērbies nesen izgludinātās biksēs. Baltā kaklasaite ar melnajiem punktiņiem sašķiebusies uz sāniem, krekla krūteža ar kūkumu izspraukusies no svārkiem, bet svārki šķita kā no skatloga izņemti — jauni un gluži stīvām krokām.
Cilvēks pasvieda gaisā rokas, ieķērās man kažokā, sāka mani purināt, pieplaka klāt un aizžņaugtā balsī kliedza:
— Mīļais … dakter … ātrāk … viņa mirst. Esmu slepkava. — Viņš novērsās sāņus, ieplēta bargas, melnas acis un nezin kam teica: — Es esmu slepkava — .tā tas ir.
Tad skaļi ieraudājās, sagrāba plānos matus un plēsa, un es redzēju, ka viņš patiesi izplūc matu šķipsnas, ap- tinis tās ap pirkstiem. •
— Rimstieties, — es teicu un saspiedu viņa roku.
Kāds aizvilka jauno cilvēku prom. Izskrēja dažas sievietes.
Kāds paņēma manu kažoku, veda mani pa svētdienīgiem grīdceliņiem un pieveda pie baltas gultas. Man pretī no krēsla piecēlās jauniņš ārsts. Viņa skatiens bija izmocīts un pauda apjukumu. Uz mirkli tajā pavīdēja izbrīns, ka esmu tikpat jauns kā viņš. Vārdu sakot, mēs izskatījāmies kā vienas personas divi portreti, turklāt bijām viena gadagājuma. Bet svešais tūliņ kļuva tik priecīgs par manu ierašanos, ka viņam pat mežģījās mēle: